Cojs

Nevaru aizmigt. Tīri fiziski jau laikam tāpēc, ka kopā ar Beāti gulējām pa dienu. Bija jauka diena, it īpaši spēļu laukumā pie Maximas, bet ik pa brīdim uznāca pa pusei skumjas, pa pusei nostaļģija, pa pusei atkal skumjas un vēl pa daļai dusmas. Visu dienu klikšķināju tv pulti, meklējot kaut ko interesantu un ik pa brīdim gāju uz virtuvi pēc kaut kā rijama. Tas man atgādināja jau labi aizmirstos laikus, kad brālīts tādu stratēģiju piekopa gadiem. Un man šķita, ka mana dzīve ir garlaicīga… Patiesībā viņa dzīve ir un bija garlaicīga, un nožēlojama, es biju tikai tāds mirkļa mierinājums, cilvēks, kura priekšā var pat pats noticēt tam ko saka un šķist, ka esi tas, par ko uzdodies. Bet es aizeju, un nākas ieskatīties patiesībai acīs. 4 gadi maina visu. Guļu istabā, kuru gandrīz pirms 4iem gadiem ar brālīti remontējām. Ļoti pavirši patiesībā sanācis. No loga puses pūš pamatīgs vējš. Dīvaina sajūta, drīzāk gribas prom, nekā palikt. Viņš droši vien tagad kaut kur piedzerās vai arī jau to ir izdarījis un guļ atslēdzies. Tādā veidā arvien attālinot iespēju man kādreiz vēl ieraudzīt to brāli, kādu es zinu un kāds viņš ir patiesībā. Ierāva tās bezjēdzības grāvis viņu pie pārējiem, kas šo grāvi uzskata par savām mājām un realitāti. Tur nu neko nepadarīsi. Vairs negribu teikt, ka mana dzīve ir garlaicīga vai neinteresanta. Man “augša” lika iejusties uz vienu dienu brālīša ādā un ieraudzīt cik sekla un vienmuļa ir tāda dzīve. Nē, Beāte šeit nav pie vainas. Vide, gaisotne, apstākļi. Tas viss, kuram apakšā ir laika līnija, bet nav nekādas citas līnijas perpendikulāri laika līnijai – tāda viendimensionāla kustība uz priekšu, bez jebkādiem notikumiem vai emocijām. Drīzāk vērotājam var likties, ka laiks uz priekšu neiet, tomēr tas tā nav. Laiks iet un draudīgi aprij neskaitāmas stundas, kas pārvēršas gados. Pilnīgi saprotu kā tas notiek, kādreiz nesapratu. Un. Vai ir vajadzīgs to visu gremdēt alkaholā? Neinteresanta dzīve, saprotu, bet to padarīt interesantāku varu tikai es pats, ja tā ir gadījies. Es meklēju dzīves piepildījumu tur, kur šķiet nesaskaršos ar kādām no dzīves līkloču atstātajām sekām, jo es gribu dzīvot pāri tam visam un neiestrēgt uz visu mūžu meklējumos, kāpēc dzīve ir bijusi tik netaisna pret mani. Dzive ir tik taisna vai netaisna pret tevi tik daudz, cik daudz tu pieļauj. Meklē mīlestību? Kāpēc tev šķiet, ka tu zināsi, ka esi to atradis, ja nemāki pats to nemaz sniegt? Tā var mūžīgi neveiksmīgi mēģināt iedegt lukturi, pat nemaz nezinot, ka batarejas no luktura ir tavā kabatā. Tiko Beāti izglābu no bikšu piečurāšanas.

Jūtu, ka viņā ir milzīgs potenciāls, bet neviens pat nepapūlas to apstrādāt. Baidos, ka šis potenciāls, kas laikam ir visiem bērniem, tāds arī paliks – neatklāts. Es tur laikam neko nevaru darīt, ja nu vienīgi adoptēt viņu, tad būtu vienkāršāk. Ja jau tu tik ļoti ienīsti šo realitāti un uzskati, ka tā visa sabiedrība mums apkārt ir slima, tad kāpēc, kaut mazliet nepacensties, lai tā kļūtu labāka kaut mazliet?!? Kapēc “pieaugušie” turpina mācīt to pašu sliktāko bērniem – mūsu vienīgajai cerībai izlauzties no šīs bedres. Bērnībā taču tik ļoti nepatika, ka dažreiz tētis kavējas un nenāca mājās laicīgi, bet kad atnāca, oda pēc kaut kā nepatīkāma, bija pārspīlēti laipns, centās jokot un noslēpt savu vainas apziņu. Citreiz nebija laipns, kliedza uz mammu, arī uz tevi. Bet ne jau vienmēr, tikai tad, kad oda pēc kaut kā jocīga un nesaprotama. Tā bija vai ne? Un cik tev bija gadiņu? 3? 4? Tad kas tev liek domāt, ka taviem bērniem pēkšņi tas patīk? Tev pašam tas taču nepatika. Ak jūs nožēlojamie ļautiņi, nevarat pat sūda 20 minūtes bez smēķa iztikt un 5dienas bez grādīgā. Narkomānu nācija, kas nevar izprast, kāpēc nenotiek progress dvēseles miera jomā! Ā, nu jā “pieaugušajam” taču dvēseles miers šķiet garlaicīgs. Labāk dzīvot “uz skaļi” un nedomāt ne par ko. Bet kā tad bija tad, kad jums bija 4 gadi un nezin kāpēc nenāca miegs, stipri gribējās raudāt un galvenais gribējās, lai vecāki nomierinās un tētis beidz tik stipri kliegt? Tad arī dvēseles miers nelikās svarīgs? Dodiet kaut mazāko iespēju bērniem pamēģināt mainīt mūsu pasauli uz labo pusi, nevis iesaistiet jau no bērnības “jautrās izklaides pulciņā”. Es laikam būtu draņķīgs psihologs, jo varētu gadīties, ka pie manis atnāktu tāds ņaudētājs kā brālītis un noņaudētu savu diži slikto dzīvesstāstu. Es pateiktu tikai to, ka vainīgs ir tikai un vienīgi ņaudētājs, jo nav spējis pateikt nē atkārtotajiem notikumiem. Es pasaku nē, es negribu savam bērnam mācīt smēķēt, mācīt iedzert vai mācīt agresiju, lai gan man ir visas iespējas to darīt. Es laikam neesmu pilnīgs egoists, tāpēc saku šo nē un izeju no “spēles”.