Cojs

Ideja, kas radās 2006tā gada laikam 3šajā februārī. Bijām Skultē vai arī tikai Saulkrastos. Tā diena bija gluži kā šī. Saulaina, ar baltu sniegu. Braucām pustukšā vilcienā, kas divreiz vecāks par mani. Vairāk man fascinēja tā doma, ka pa to pašu dzelzceļa līniju ir kādreiz gājis vilciens Rīga-Rūjiena, kuru “veiksmīgi” likvidēja 1995tajā gadā. Fascinēja tā doma, ka varēja 3 stundu laikā nokļūt līdz pat Rūjienai. It kā jau nav nekas pārāk ātri, tomēr tā ir eksotika, kādu grūti iedomāties. Ja tā padomā, tad ar mašīnu neko ātrāk nemaz nevar tikt līdz Rūjienai. Stunda paiet lai tiktu ārā no Rīgas, stunda lai tiktu līdz Valmierai un vēl stunda lai tiktu līdz Rūjienai. Nu var jau būt, ka ne tik ilgi, bet 5dienā stabili pa 3 stundām nekur nevar tikt. Vilciens būtu fīča, neskatoties uz to, ka tur būtu piebāzts.

Tad nu man radās ideja pirms gada, kas būtībā ir tikpat nereāla kā visas tās idejas, kas saistās ar Mikmežās dzīvošanu un braukšanu uz darbu katru rītu. Varētu radīt “vilcienu”. Ja ir antigravitācijas tehnoloģija, mēs varam izveidot vilcienu, kas levitē. Piemēram, mums ir plāksnes, kas mazliet līdzinās pēc paskata saules baterejām, jeb paneļiem, bet ar tiem var kontrolēt vilciena svaru un ātrumu ar kādu tas pārvietojas. Tādos paneļos ir iemontēti mazi motorīši, kas saliec tos noteiktā leņķī, kas izraisa ātruma palielināšanos vai samazināšanos. Augstuma maiņa protams arī ir variējama, tomēr pēc definīcijas tas vilcienā nav nepieciešams. Principā cilvēkiem tas šķitīs nepieņemami, ja vilcieni lidināsies pa gaisu. Tātad, esam izveidojuši pietiekoši daudz tādus paneļus. Izveidojuši no polimēra pašu vilciena karkasu, arī futuristisku interjeru. Nav pārāk ērts, bet priekš Demo versijas nav slikti. Logi arī ir no polimēra. Saliekam gravito-paneļus visu vagonu apakšā, savelkam to vadības uz vilciena priekšgalu. Visi pievadi tiek savienoti speciāli šim gadījumam izveidotā vadības panelī, kas slēdzas pie datora. Speciāla datorprogramma atpazīst visus paneļus un nosaka vai tie ir darbības kārtībā. Kļūdas gadījumā tiek iezīmēts attiecīgais panelis. To nomaiņai nevajag vilcienu dzīt uz depo un 3 nedēļas viņu tur marinēt, to var izdarīt viens cilvēks, atskrūvējot vienu vāku un vēl 6 skrūves. Piespiežam podziņu “pacelties” un viss vilciens paceļās 50cm augstumā. Tas notiek bez neviena troksnīša. Pagriežam vadības sviru uz 5km/h un vilciens sakustās. Lēnām izbraucam no angāra saules gaismā. No paša sākuma jau zinājām ka izdosies, tomēr pirmais brauciens ir satraucošs. Vilciena priekšgalā ir izvietoti sensori, kas neļauj vilcienam ne ar ko sadurties. Ja ceļa vidū pēkšņi ir izaudzis koks, tad speciāla ierīce izanalizē vai labāk apstāties vai tomēr apbraukt. Trešais variants, ka vilciens izlemj ietriekties kokā, nav apstrādāts. Nobremzēšana šim vilcienam ir īpaši interesanta. Tas spēj samazināt ātrumu līdz 0km/h sekundes simtdaļu laikā, pie tam salonā un arī kabīnē neviens cilvēks par to pat nenojautīs, jo nekāda inerce tā rezultātā neradīsies. Tas tāpēc, ka gravito-bloku radītajā laukā atrodās arī paši pasažieri un pēc būtības vilciena kustība nenotiek.

Kāds ir šī vilciena ātruma limits? To neviens nezina… To ir grūti izmērīt. Tikai “uz aci” vai ar radaru. Esam attīrījuši vienu posmu no aizaugušā dzelzceļa, kas tika slēgts 95tajā speciāli lai varētu testēt visas uzpariktes. Bremzes strādā tieši tā, kā bija paredzēts. Arī kokā mēģinājām ieskriet. Ātrums ir neiedomājami liels. Pagaidām ākstoties piestājam katrā no atrastajām pieturām un it kā izlaižam pasažierus, kuru pagaidām nav. Neizdevās izraisīt nekādas avārijas un visas iekārtas ir darbības kārtībā. Beigu secinājumi bija pārsteidzoši. Izmaksas bija tik minimālas, ka, piemēram, valsts mērogā uz to skatoties vispār nāk smiekli. Mēs 2vata pa pāris mēnešiem uzbūvējam vilcienu paša spēkiem. Protams, materiāli maksā, bet ja materiālus iepērk samērīgi un nemētājoties ar naudu, kā to dara valsts iestādes, izsludinot nejēdzīgus konkursus, tad viss sanāk pieņemamā cenā.

Pāris žurnālisti ir interesējušies par mūsu experimentiem. Pafotogrāfēja un jau nākamajā dienā bija uz vāka kā galvenā ziņa, lai gan mēs vēl neko oficiāli nēsam piedāvājuši. Sarunājām ar PV, ka atļaus mums oficiāli notestēt šo vilcienu. Katrā ziņā ieinteresējās.

Kādi ir galvenie plusi tam visam?

• Lielākais pluss ir tas, ka vilcienam nevajag NEKĀDU barošanu.
• Tam ir smieklīgi mazas izmaksas gan sākuma komplektā, gan uzturēšanā.
• Ātrums, kādu tas spēj sasniegt ir neierobežots, bet normāli tas spētu “braukt” piemēram ar 500km/h
• Tas būtu par brīvu, ikviens, kas tajā iekāpj ir kā viesis.
• Tā vadība būtu pilnībā automatizēta, nebūtu vajadzīgs pat vadītājs.
• Tam nevajag sliedes, bet arī netraucē jau esošās, tas vienkārši levitē virs tām.
• Tas pārvietojas bez jebkāda trokšņa, arī nekādas inerces tam nav, cilvēks var sēdēt tikpat stabili šajā vilcienā, kā pie sevis mājās ēdamistabā.
• Tas ir ekoloģiski tīrs.

Protams, tas punkts par tām biļetēm būtu jāmaina, lai mani atbalstītu. Pat tad, ja man būtu privādā “dzelzceļa” līnija, mani varētu iesūdzēt tiesā par biznesa graušanu, ka es pilnībā izputinātu PV. Plusi ir pārāk daudz. Principā šādiem pārvietošanās līdzekļiem būtu jābūt jau 20tā gadsimta beigās. Bet nu jau ir 21mais gadsimts, bet mēs redzam pašus jaunākos vilcienu, mašīnu u.c. transporta līdzekļu modeļus ar vadiem, bākām, riteņiem. Galvenais, kas 21majā gadsimtā ir jāievēro būvējot visu, ko vien var iedomāties, ir “Keep it simple!”. Tam ir jābūt kā likumam. Mēs negribam atgriesties pie atomreaktoru “vienkāršības”, mums vajag tīru un vienkāršu vidi. Tomēr pagaidām tas nav iespējams no vairākiem faktoriem, galvenais no tiem, cilvēki joprojām nav tam gatavi…