Cojs

Izlasīju grāmatu, kurai īsti nemaz nebija nosaukuma. Virsraksts laikam bija “Leģendu grāmatu” vai kaut kā tamlīdzīgi. Puse grāmatas bija patiešām ģeniāla, otra puse bija vai nu pārāk sarežģīta vai garlaicīga. Principā no viena izriet otrs. Bija arī jauna informācija. It kā Drunvalo jau bija visu izstāstījis, bet šeit kaut kā detalizētāk un sīkāk viss tika izskaidrots. Šajā grāmatā Atlantu “bojāeja” tika apskatīta no tā viedokļa, ka cilvēki paši pagrima un līdz ar to nebija spējīgi turpināt iesākto, bet patiesībā Atlanti bija pārāk attīstīti, lai turpinātu evolūciju, viņiem nācās pakāpties evolūcijā par pāris pakāpieniem zemāk, lai varētu pabeigt eksperimentu. Ļoti vienkārša valoda. Pie reizes gribētu arī ielikt paša Rēriha bildi. Viņš bija kanāls, kura sniegtā informācija ir neatsverama cilvēcei. Diemžēl, atkal viņš ir palicis daļēji ēnā. Viņa un tamlīdzīgu rakstnieku grāmatas lasa tikai tie cilvēki, kuriem it kā nevajadzētu tās lasīt, kuri jau tāpat ir pietiekoši attīstījušies, lai nedarītu vairs kļūdas ne savā dzīvē, ne citu. Grāmata principā sastāv no vieniem vienīgiem citātiem, tur varētu izrakstīt gandrīz katru teikumu, vienu tieši šobrīd atceros un kas cilvēkiem ir diezgan tipiski. Rērihs saka, lai neviens cilvēks nedomā, ka viņa viena domas vai darbi neko nenozīmē un neatstāj nekādu iespaidu. Katra lāsīte labu domu ir ļoti, ļoti pozitīva un vajadzīga. Bieži taču iezogās doma galvā, ka, kas tad es tāds esmu lai domātu augstāk par cilvēcisko, jo it kā tik un tā mēs nevaram neko mainīt. Mēs joprojām esam iekšā experimentā, tieši tāpēc mēs neredzam, kas mainās no vienas mūsu labās domas. Daudz mainās. Es to esmu vienmēr zinājis, bet kā jau visi, esmu šaubījies savos spēkos. Pagaidām nelasīšu viņa nākamās grāmatas, jo rindā stāv viss, kas saistībā ar orgonu.