Cojs

Šis stāsts ir par kādu zēnu, kuru liktenis bija izvēlējies priekš īpaša uzdevuma. Piedzima viņš pavisam parastā ģimenē. Tēvs šoferis ar ļoti daudzām idejām, māte šuvēja ar mazāk idejām. Tēvs vidēja auguma, slaids, ar pelēkiem matiem. Māte mazliet mazāka auguma ar rudiem, čirkainiem matiem. Dēla piedzimšana tēvu padarīja ļoti lepnu, tēvs kala lielus plānus un gribēja daudz iemācīt dēlam. Tēvu sauca Jānis un māti Judīte. Kā jau kārtīgā ģimenē, kur galva ir Jānis, arī dēlu nosauca tādā pašā vārdā. Par to tēvs lepojās dubultīgi. Tēva galvenais hobijs bija sintizatora spēlēšana. 6dienās, kad Judīte gludināja Jānim kreklus un treniņbikses, Jānis domāja kādu jaunu melodiju, skatoties televizoru. Dzerot alu “Pirāts” idejas palika arvien vairāk. Ejot uz toaleti uz kārtējo “šķidruma apmaiņu” pat radās pāris vārdu rindiņas priekš jaunās dziesmas. Kādreiz radās pat tik labi vārdi, ka Jānim radās vēlme izvilkt savu dziesmu grāmatu un, kā teikt, uzmest kādu ideju. Pildspalva slikti turējās ļenganajā rokā, tāpēc vairāk par pāris vārdiem parasti neizdevās uzrakstīt. Pēc otrā “Pirāta”, Jānis parasti izlēma aiziet uz garažu pēc sintizatora un dziesmu mēģināt nospēlēt. Jānis atgriezās tikai 1dienas rītā…

Judīte nemaz īsti nezināja vai Jānim vispār ir sintizators. Izdevās miglaini atcerēties, ka viņas dzimšanas dienā Jānis tomēr noslēpēja pāris dziesmas, acīmredzami viņam bija talants. Jānis šo talantu gribēja nodot arī savam dēlam, kuram jau no mazām dienām frizūra tikai veidota tā, lai uzreiz varētu atpazīt, ka viņš ir muzikants-bohēmists. Galvas augšā ezītis, bet uz pakauša mati atlaisti mazliet garāki. Tādā veidā Jānis pats visai pasaulei gribēja parādīt savu iekšējo brīvību, ka viņš savās domās ir brīvs kā putns. Otrs iemesls bija viņa stila izpratne, viņam šķita, ka 80tie gadu mode vēl atgriezīsies. 80gadi bija viņa labākie gadi, tikai alus tad nebija tik stiprs kā tagad, negāza no kājām.

Neviens īsti nezināja, cik Jānim ir gadu, laikam viņš pats nezināja. Ap 30 laikam.

Dēls jau bija paaudzies un tas Jāni iedvesmoja izrakt no “grāmatu plaukta” savu dziesmu grāmatu un pamācīt “mūzikas pamatus” dēlēnam. Dēls vēl nesaprata, cik brīvu domāšanu iemācījies no tēva, arī ar frizūru pārāk nelepojās. Dēls nesaprata arī to, kāpēc tēvs knapi turās kājās un nevar salasīt savu rokrakstu. Un arī to, kāpēc tā arī nav parādījis kā māk spēlēt sintizatoru. Sintizators ir tikai tāds kā mīts. Dēlam ļoti interesē, kāds tad īsti izskatās izslavētais aparāts. Katru 6dienu dēls tika vests “spēlēt sintizatoru” uz garažu. Līdz garažai gan abi brašuļi tika, tomēr garažā nez kāpēc bija jau saradušies koncerta klausītāji no blakus garažām, gluži kā zinādami, ka būs koncerts. Pēkšņi Jānim pārgāja vēlēšanās spēlēt un tika apsolīts, ka nākamnedēļ gan sintizators tiks ieslēgts. Tā nu dēls sēdēja “žigulī” un grozīja stūri ik pa brīdim ieklausoties veču bezjēdzīgajā vāvuļošanā. Atpakaļ mazais Jānis vienmēr gāja viens pats, jo tētis bija pārāk noguris, lai ietu mājās, gulēja mašīnā.

Kad mazais Jānis bija jau lielāks attaisnojumi bija jau izmainījušies un arī vairs negribējas iet uz garāžu.

Tomēr, bija noticis brīnums. Kādu sestdienu Jānis dēlam tomēr parādīja kā spēlēt. Rīts iesākās neparasti. Klausītāji arī nebija saradušies, tāpēc Jānis žigli izraka no plaukta veco “sintiņu” un ieslēdza to. Izrādās, ka tas darbojās, lai gan vairākus desmitus reižu Jānis bija melojis dēlam, ka tas vairs nedarbojas, pat pats bija pārsteigts, ka tas darbojas. Jānis ieslēdza vienu ritmiņu un spieda akordus, kādai pazīstamai ziņģei. Jānis kļuva lustīgs un pat sāka dziedāt. Acis iedegās, varēja redzēt, ka Jānis atceras saldos 80tos. Mazajam Jānim, kas vairs nebija tik mazs, tie bija īsti svētki, tomēr māca bažas vai tētis atkal nepaliks guļot mašīnā, ļoti gribējās iet mājās kopā. Sapnis piepildījās, lai gan tikai vienreizēji. Mazais Jānis nu bija kļuvis par sintizatoristu, viņa sapnis bija dibināt kapellu. Tētis bija kodējies un izbaudīja iespējams vienīgos mirkļus mūžā, kurus varēja pavadīt kopā ar dēlu. Jānis jutās mazliet apjucis, nebija pieradis redzēt dzīvi krāsainu. Jutās ne savā ādā.

Pēc vairākiem gadiem Jānis juniors spēlēja ballēs populārās ziņģes un ar dzīvi bija ļoti apmierināts. Mācēja nemētāties ar naudu un izvēlēties kabatai piemērotos “atspirdzinošos” dzērienus. Frizūru bija iemantojis no vecākiem, par citām frizūrām nevarēja būt ne runas. Jā, starp citu arī Judītei bija tāda pati frizūra, tikai papildināta ar ilgvilņiem un izskatījās mazliet savāk arī tāpēc, ka mati tika mazgāti. Jānis juniors gribēja dēlu, vārda izvēle bija viennozīmīga.