Cojs

Sākumā šo rakstu gribēju veltīt Joe Cellei, bet pēc tam, kad šim rakstam biju uzlicis statusu “Privāts”, man radās iedvesma uzrakstīt arī kaut ko citu. Nē šis raksts laikam nebūs privāts, bet citas savas domas es varu izlikt kādā rakstā, ja es esmu pavisam brīvs no domām, ka kāds to kādreiz izlasīs. Patiesībā nu jau negribu ka kāds lasītu manas piezīmes. Neizprotu tos, kas raksta blogus priekš citiem, lai kāds papliķētu pa plecu un pateiktu: “Eē, vecais, tu gan vareni apdirsi to filmu, ko vakar noskatījies. Tiešām liels sūds.” Šim bloga īpašniekam tad parādās patmīlīgs smaidiņš, it kā viņš ar šo bloga rakstu būtu izdarījis kaut ko diži noderīgu, pat neapzinoties, ka tieši viņš skatās tos Holivudas murgus un tieši viņš NOSECINA, ka tā vai cita filma ir slikta. Nu gan jau katrs zinās par ko iet runa. Man blogs laikam ir tāda kā vieta, kur es cenšos piefiksēt savas dzīves spožākos brīžos, tas ir tādus brīžus, kad manā galvā rodas iedvesma. Pēdējā laikā arvien vairāk nosecinu, ka pasaulē valda drausmīga divkosība.

Cilvēkiem ir vienmēr 2 dabas. Ir protams eksemplāri, kuriem tās ir vairāk. Piemēram, es kaut ko pasaku vai izdaru, kas manuprāt ir relatīvi normāli, otrs cilvēks pasmaida un šķiet, ka viss ir normāli. Tomēr beigās izrādās, ka tieši šim cilvēciņam un tieši šis žests bija aizvainojošs. Tad jautājums: Kurā brīdī es spēju justies komfortabli un stabili? Vienmēr ir kāds traumatisks gadījums, kura priekšā nevari būt tu, jo viņa galviņā dzims doma, ka esmu plātīzeris, maukurs vai vēl kaut kāds sliktais tēls. Bieži vien sanāk būt tādam, kāds es neesmu un es pieļauju, ka es tāds neesmu vienīgais. Jāizliekas attiecīgajā situācijā, lai neaizskartu kādu cilvēciņu. Piemēram, cilvēks ir resns un ir pilnīgi skaidrs, ka viņu nedrīkst nosaukt par resni, jo viņš smagi apvainosies. Bet viņš jau nav resns kaut kādu ārēju faktoru dēļ. Ne jau dēļ meteorīta, kurš nokrita Arizonas štatā viņa miesas ir 6x lielākas par manējām. Tikai viņš pats ir vainīgs ar to, ka smēķē, ēd tā kā nenormāls un lej iekšā visu, ka pagadās un kam ir kaut nedaudz grādu. Bet nē, viņa dvēselītē ir ierakstīts, ka viņš ne pie kā nav vainīgs, ka apstākļu vadīts viņš ir kļuvis par tusni. Tādu gadījumu ir ļoti daudz. Kaut vai cilvēciņš, kurš uzskata sevi par skaistu un pietiekoši atraktīvu, nevar saprast, kāpēc viņš nespēj iepazīties ar meiteni. Šis eksemplārs meklēs iemeslus diskotēkas gaismās, mūzikas ritmā, cilvēku biezumā un vēl 63 citos faktoros. Bet neiedomāsies, ka viņam nav dūšas pieiet klāt tai meitenei. Un kā tādu var nosaukt par nūģi? Nu nevar. Apvainosies. Tos var saukt par kompleksiem, kas valda pār pasauli. Jā, man arī tādi ir, bet ja es to apzinos, es to nenoliedzu. Tiko iedomājos, ka man nav neviena drauga. Ir 2 varianti, kāpēc tā ir: 1. Vai nu man viņu arī nekad nav bijis, 2. Visiem maniem draugiem ir tagad savas ģimenes dzīves. Ja otrais punkts ir patiess, tad arī pirmais tāds ir, jo nekādas sūda ģimenes dzīves nevarētu izjaukt labu draudzību! Interesants pieņēmums, bet manuprāt patiess. Gribu vēl pāris vārdus par zinātni uzrakstīt, bet tas būs pie cita raksta, jo šis ir pārāk nopeļošs…