Cojs

Man par lielu brīnumu 6dien no rīta jutos pilnībā saslimis un švaks. Biju kaut kur saaukstējies, iespējams tas bija manas mātes novārdzinātajā mājā. Sākumā tas viss bija tikai kā parasti pēc pelējuma apsēstās mājas apciemošanas, bet tad, kad tas nepārgāja, sāku domāt, ka patiešām man ir iesnas. Vakarā bijām Madonā un ar katru brīdi jutos arvien sliktāk. Gāju gulēt jau ar tādu kā drudzi un no rīta tas nebija pārgājis. Aizgāju apciemot celles un situācija tikai pasliktinājās. Nolēmu svētdien veseļoties un mani uzreiz arī pieteicās ārstēt. Piedāvāja karstu vannu un sutināties zem segām. Es piekritu nemaz nedomājot, jo tad īpaši padomāt nevarēju. Jau tiku sabarots ar tējām un medu, tā ka svīdu jau bez vannas. Vannā tikai ieliets diezgan karsts ūdens, pievienots mazliet vannas sāls, sinepes un arī soda.

Knapi iegūlos tik karstā vannā, jo neesmu pieradis. Bet kad iegūlos un nedaudz iejutos, tad sajūta jau uzreiz bija vienreizēja. Pēc 5 minūtēm man vairs netecēja deguns un arī šķaudiens nenāca, bet pēc vēl 10 minūtēm sajutu smaržu. Kad ūdens palika jau tāds remdens, ātri nomazgājos, saģērbos un likos zem 2 vatētajām segām. Sākas svīšanas process, bet jau tad jutos krietni labāk, kā sākumā. Izdevās arī iemigt un kad pamodos biju totāli nosvīdis, izslāpis, tomēr jutos jau pavisam labāk. Vēl pa visu vakaru izdzēru padaudz karstas tējas ar citronu. 1dienas rītā bija nedaudz dulla galva un drusku klepus, bet no iesnām vairs nebija ne miņas. Klepus man bija tāpēc, ka biju “izstaipījis” bronhas nenormāli šķaudot(pirms vannošanās). Tagad vēl nedaudz sāp. 1dienas vakarā iegāju vēl karstā dušā, pēc kuras vairs nemaz nejutu slimības sekas. Plus tam dzēru strukturēto ūdeni, kuru strukturēju ar klasisko mūziku un labām domām.

Secinājums: Tikai 24 stundu laikā tiku vaļā no drūmajām iesnām, kuras bija ļoti smagā formā. Tās varēja pāriet uz auss sāpēm uz dažādām plaušu saslimšanām utt. Bet slimība tika pārtraukta ar ŪDENI. Nevis ar zālēm. Bez panikas, ar vieglu attieksmi pret to un mieru. Biju noskaņojies uz to, ka slimība man ir vajadzīga, lai stiprinātu imunitāti uz iespējamām tālakajām saslimšanām. Biju mierīgs un paļāvos uz ūdeni. Protams, tikai paša kursa beigās es sapratu, ka ūdens izdarīja tik lielu darbu, tajā brīdī tā nemaz nelikās, viss bija dabiski. Cilvēki parasti reaģē pavisam dīvaini – kad jūt, ka slimība tuvojas, jau sākumā iedzer kādu pulverīti, jo baidās. Tikai no kā baidās? No tā, ka saslims. Bet pats interesantākais ir tas, ka saslimšanas iespēja tikai pieaug, gan šajā brīdī, gan arī turpmāk. Atceros, kā man bērnībā dzina iekšā zāles, beigu beigās man viņas nāca atpakaļ. Bija, protams, gadījumi, kas es biju pārklepojies un tad uznāca vēmiens, bet bija gadījumi, kad es jau vairs neko nepanesu, kad biju tik tālu sazāļots, ka nebija apetītes, kad iztaba smirdēja pēc zālēm, lai gan istabā zāles neglabājās, smirdēju es pēc tām zālēs. Slimošanas beigās biju bāls un novārdis. Izrādās tas nebija no slimības, bet gan no zālēm. Šīs pāris dienas pierāda manu pārliecību – cilvēka izgudrotās zāles ir PILNĪGI nederīgas. Protams, dažādas anastēzijas zāles ir noderīgas, bet tas ir cits stāsts.