Cojs

Esmu atkal atgriezies no brīvdienām, kuras daļēji pavadīju Lodē un daļēji Valmierā. Kopējo atzīmi par brīvdienām es varētu likt 9. Neesmu no tiem, kas neliek ne par ko 10, jo 10 ir iespējams. 5dien paliku pa nakti Valmierā un no paša rīta jau braucu uz Lodi. Gribējās apraudzīt kā tur iet cellei un vēl šo-to padarīt. Tēvs jau bija uzlādējis celli(nezinu īsti kapēc), nācās lādēt vēlreiz, jo gribējās redzēt kādas ir izmaiņas. Un izmaiņas bija. Visa virsma pārklājās ar putām un ap vidējo cilindru krājās lielāki burbuļi. Bija arī pamanāma tāda kā kustība, burbuļi pārvietojās no centra uz malām. Pēc piecu minūšu lādēšās, ar burbuļiem bija gandrīz visa virsma un skats bija ļoti labs. Apmēram 2 minūtes pēc izslēgšanas, visi burbuļi pazuda un atkal ūdens bija kristāliski dzidrs. Tas lādiņš, kāds bija pirms nedēļas, nu atkal ir sasniegts. Iespējams tēvs filtrējot kaut kur zaudēja lādiņu, jo pēc tās, reakcija krietni samazinājās, nākamreiz filtrāciju izveikšu pats.

Tālāk sākām spriest, kāpēc celle vēljoprojām nav tikusi līdz 3šajai stadijai. Mani 2 varianti, bija TIEŠI tādi paši, kā tēvam. Un tie bija – aizvākt mazo celli un lādētāju attālināt no pašas celles. Mazo celli 6dien nemaz nelādējām, nesaskatīju tam jēgu. Jo ūdens bija galīgi dzeltens, turklāt nekas vizuāli nebija mainījies kopš lādēšanas sākuma. Tā bija kļūda izveidot to mazo celli un lādēt tik tuvu lielajai, jo es nezinu kāds magnētisms ir mazās celles konusiem, kāds metāls utt. Arī attālumus starp konusiem pilnībā improvizēju. Tad, kad to taisīju, gribējās uztaisīt un pārbaudīt kā tas strādā, neskatoties uz tik svarīgo faktoru – traucēšana lielajai cellei. Nu bet labi, tas nu ir noiets etaps. Svarīgākais, ko es sapratu pēc pārvākšanās uz “leļļu pagrabiņu” ir tas, ka maksimāli jānovērš dažādi ietekmes faktori, lai cellei nav pat vismazākā iespēja kļūdaini lādēties.

Izmazgāju mazās celles konusus, izmazgāju burku no nosēdumiem un aiznesu uz garažu. Burka kādreiz vēl noderēs… Garažā sameklējām vadus, kurus taisījām tajā reizē, lai atvilktu no mašīnas akumulatora līdz cellei strāvu, jo es nespēju saprast, kā no 12V var dabūt ārā 1Amp un vēl BEZ elektrolīta. (Joprojām neatbildēts jautājums). Paņēmu no garažas līmeņrādi un radiatoru, kuru noskrūvēju no ledusskapja. Šo radiatoru domāju likt kā elektromagnētiskā lauka filtru. Domājams, ka pārveidotājs dod āra diezgan spēcīgu šī lauka starojumu, tāpēc es gribēju to novērst. Pietinu pie tā radiatora klāt vadu un vadam otrā galā drāti, kas ies iekšā zemē. To visu aiznesām uz “leļļu pagrabiņu”. Pārnesām celles galdiņu apmēram 2.5 metrus tālāk no ledusskapja, uz kura stāv pārveidotājs. Tēvs nolīmeņoja celli, jo iepriekš bija pamatotas aizdomas par to, ka celle stāv šķībi un visas putiņas “lien” uz vienu pusi. Tā arī izskatījā, kad no rīta lādējām. Tēvam gan bija teorija, ka tās putas it kā “bēg” no nelabā starojuma, kas bija ap ledusskapi un lādētāju, iespējams tā arī bija. Līmeņojot celli bija tāds interesants incidents. Uz celles ir uzlikts plastmasas vāks, kurš ir lielāks, nekā celles augšējā virsma. Uz tā arī tika likts līmeņrādis. Vienā brīdī tas vāciņš ņem un noslīdz uz vienu malu, bet nevis uz to uz kuru vēl bija slīpa celle, bet uz pretējo. Iespējams, mums tikai izlikās un tā noslīdēšana notika tad, kad celle tika sagāzta, bet šķiet, ka mēs tik ļoti nesagāzām viņu. Savilku un pievienoju vadus un uzliku savu radiatoru pāri pārveidotājam un sazemēju to. Vēl pirms tam nomainīju testerim bateriju, jo tā rādīja, ka jau tuvojas beigām. Man patīk, kad traucējošo faktoru ir pēc iespējas mazāk, tāpēc pamazām tos likvidēju.

Ieslēdzām celli nu jau 3šo reizi šajā dienā un efekts atkal bija skaists. Burbulīši cirkulēja un ap centru tie krājās lielāki. Ja paskatās uz šo efektu no malas, tad interesanti jau liekas tas, ka 3 nedēļu laikā lietojot tikai elektrolīzi un nepievienojot ne ūdeni, ne “Fairy”, rodas tādi burbuļi it kā tur būtu klāt kaut kāds sārms vai vēl kaut kas putojošs. Pagājušo nedēļ, kad ieliku bildi, tad putiņas bija tikai tādas smalkas un lielo burbuļu nebija. Šoreiz bija sajūta, ka 3šā stadija nu jau ir uz sliekšņa. Arī galvā interesanta sajūta. Aizmugurējā čakra, kas pie pakauša uzreiz sāka pulsēt. Galvā pēc tam tāds kā smagums, it kā tā nevajadzētu būt, bet manuprāt nekas slikts tas nebija, jo pat sāpes ne vienmēr nozīmē kaut ko sliktu, jo bieži vien kaut kam sāpot kaut kas atbrīvojas, līdzīgi kā tas ir dzemdībās.

Kad pagrabiņa situācija nu bija uzlabota, tad devos pie Antas krusttēva sametināt izpūtēju. Kad atgriezos, tad sāka jau krēslot un neko vairs nevarēja iesākt.

Nākamajā dienā no paša rīta aizgājām uzlādēt celli. Nekādas īpašās izmaiņas nebija, toties sajūta nu jau atkal bija labāka un likās ka vēl viens traucējošais faktors ir novērsts. Par cik mazās celles vairs nav, lādēšana aizņem tikai 5 minūtes. Mērījumi īpaši neko neuzrāda, tas pierāda manu teoriju par to, ka viens Volts dosies ārā tikai tad, kad būs trešā stadija un ne ātrāk. Tāpēc gaidam.

Tālāk savācu lāpstu, cirvi, emaljēto spaini un devos uz avotiņu. Atkal jau ūdens reni, pa kuru tek prom ūdens, jau bija sasprostojušas lapas, tāpēc, pirmkārt, atbrīvoju tam tecējumu. Nevarēju īsti saprast ar ko lai sāku – vai labāk izrakt pašu avotu dziļāku, lai pie tā var iegremdēt spaini, vai labāk spainī ieliet ūdeni, lai tas neierauj iekšā draņķus. Izlēmu pieliet spaini ar ūdeni. Varde jau bija paspējusi pieduļķot ūdeni, tāpēc spainī jau no paša sākuma tika klāt visādi draņķi. Pēc tam izraku bedri ar lāpstu un drusku ar roku, kura nenormāli stinga, jo tur tikai kādi 3 grādi bija. Tad vajadzēja nogaidīt, kamēr duļķi nosēžās. Tikmēr drusku pacirtu no taciņas nost avenes un citus krūmājus. Īsti nebija vēl duļķi nosēdušies, tāpēc gremdēju spaini tik iekšā. Iegremdēju tā, lai spaiņa virsma būtu tikai nedaudz zem ūdenz, lai nebūtu liela iespēja ieraut iekšā kūdru, ja gadījumā kāda varde izlien no avota. Pēc kādas pusstundas jau biju gatavs smelt savos traukos ūdeni, jo spainī ūdens bija kļuvis jau tīrāks, bet ne pilnīgi tīrs. Kamēr tas ūdens bija nostādījies, tikmēr es palīdzēju Cūkmenam aizvākties no šīs graviņas. Atradu 3 iepirkumu maisus, kuros tad arī krāmēju iekšā visus atrastos sūdus. Jāatzīst, ka vairākums no tiem bija izlietotas paketes un vēl kaut kādi maisiņi un tukšas medikamentu burciņas(plastmasas). It kā nekas nozīmīgs, tomēr nepatīkami iet uz tik jauku vietu pēc dzidrā, garšīgā un veselīgā ūdens un redzēt, ka cilvēkiem ir cēlusies roku izmest atkritumus tieši šeit. Patīkamais ar lietderīgo – kamēr avotā ūdens skaidrojās, timēr es izmantoju laiku un vācu mēslus. Dīvaini, bet man tas sagādāja baudu. Man ļoti patika palīdzēt zemei un zinu, ka zeme man jau tad pateica paldies dāvinot ūdeni, kurš man tālāk dāvina gara apskaidrību un modrību. Vēl pēc cūcību savākšanas uzgāju vēl vienu avotiņu, turpat blakus cūkmenībai. Tas bija daudz mazāka spēka, toties blakus pašai iztekai ļoti pamatīga bedre izrakta. Acīmredzot tieši no šī avotiņa kādreiz arī ņemts ūdens. Arī šim avotiņam iztīrīju eju, kur tecēt prom, varbūt kādreiz noderēs. Beigu beigās tad sāku smelt ūdeni no sava jaunizveidotā avotiņa. Protams, vēl nāca nelielas daļiņas ar kūdru klāt, bet ne tādas kā kādreiz. Kopā sasmēlu 75l ar ūdeni, kas pagaidām ir rekords. Mātei arī aizvedu 25l, jo mājās pasliktinājusies ūdens kvalitāte. Varbūt tik lielos kvantumos nav vērts ņemt ūdeni, jo tad būtu iespēja biežāk apciemot avotiņu un uzturēt to kārtībā.

Ar to arī manas brīvdienas beidzās, mazliet maģijas, mazliet brīnuma un apmierināta dvēsele.

Ak jā, vēl aizmirsu pieminēt, ka tēvs ieteica rakstīt memuārus, uz ko es atbildēju, ka es jau to daru. Varbūt vienīgi es to nedaru memuāru formā, bet varētu pacensties to darīt.

Vēl svētdienas vakarā biju Valmierā, kur iegāju jaunizveidotajā pirtiņā. Sajūta bija kolosāla, vēl jo vairāk tāpēc, ka dzēru avota ūdentiņu, ko pats biju sarūpējis. Tiku kārtīgi nopērts un enerģētiski jutos ļoti labi. 1dien gan jutos nedaudz apdullis, jo galva sāpēja, bet tas tāpēc, ka neesmu pieradis iet pirtī, tomēr es to paspēšu izdarīt.

Vēl tikai neliela piebildīte – lelļu pagrabiņš ir pagrabs, kurā atrodas celle un kurā norisinās lādēšanās.