Cojs

Viņš gulēja uz muguras un skatījās griestos. Sāka mākt sāpes, bet vēl negribējās kliegt, negribējās, lai atkal atnāk sieva, negribējās atkal pazust. Istaba bija tumša, gandrīz tikpat tumša, kā no rīta, jo ir ziema. Vēl nedaudz pacietīsies un tad atkal iekritīs bezdibenī. Jā, sāpes kļūst vairāk neizturamas un nākas saukt sievu. Šis mirklis tieši pirms sāpēm atgādina laikus, kad varēja mierīgi izliekties pa logu un uzvilkt kādu dūmu, ne par ko nedomājot atgulties dīvānā un skatīties televizoru. Tagad tas vairs neuztrauca, tikai sirdī tāda kā smeldze un prātā doma, ka varbūt kaut kas ir izdarīts nepareizi. Varbūt. Atnāk sieva ar nelielu paplātīti un ar medmāsas veiklību un precizitāti satausta vēnu un iepludina tajā ziedus, sauli un svaigu gaisu. Armands piever acis, bet viņš vēl ir šajā realitātē. Sāpes pazūd. Armands jūt ka krīt un nekur neatsitas, jūt kā pelējums smaržo nevis smird, jūt cik viņš ir jauns nevis vecs. Viņš jūt. Tikmēr Iveta noņem žņaugu un pamet istabu. Armandam patīk censties neaizmigt, jo tad var vairāk izbaudīt to, cik labi ir tad, kad nekas nesāp. Piecelties gan viņš nevar, jo tad kad asinīs ir iepludināta gaismas dzira, kājas dīvaini ļogās. Tās jau arī tāpat nav diezko spēcīgas. Bet kad sāpes atgriezušās, tad uz staigāšanu prāts nenesās…

Armandam ir audzējs, kura metastāzes nu ir sasniegušas arī mugurkaula pamatni, tāpēc sāpes brīžiem ir tik neizturamas, ka ārsts viņam izrakstīja stipras narkotikas, lai tikai viņam nav jācieš. Jo sāpes nepāriet. Diemžēl tām zālēm, ko izrakstīja ārsts, viņiem naudas nav, tāpēc jau kādu laiku Armandam dod heroīnu. Iveta caur vienu attālu radinieci ir sadabūjusi rokā kādu čigānieti, kas viņai pa puscenu pārdot “mantu”, par ko viņa ir ļoti pateicīga, jo nespēj noskatīties kā Armands cieš.

Ir reizes, kad viņš cenšas tomēr izrāpties no gultas un aiziet uz toaleti, bet visbiežāk tas notiek jau pēc injekcijas un nekas labs no tā nesanāk. Kādreiz izdevās pastaigāt, bet kopš kaut kāda laika viņš bija kļuvis tik vājš, ka arī to nevarēja. Patiesībā Armands nemaz nesaprata, kas viņam sāp vairāk – mugurkauls, aknas vai viss ķermenis, it īpaši no rītiem. Kad viņš pamostās, īsti nemaz nav sapratis, kur viņš atrodās un kas notiek, kad sieva jau ir klāt un uzmācās ar injekciju. Jā, kaut kas sāp, bet kas tieši viņš vairs nesaprot. Pēc brīža viņš iekrīt pūpēdī un viss pazūt. Sajūta ir neaprakstāma. Ir reizes, kad drūmo istabu uzreiz nomaina mežs ar sūnām, pa kurām viņš staigā ar basām kājām. Kad viņš nedaudz attopās no rīta devas, tad seko trauciņš ar zālēm, kuras ir tik daudz, ka gandrīz vai varētu tām pārliet pāri pienu un ēst kā brokastu pārslas. Armands jūt, ka ilgi vairs tā neizturēs, ka viņš mirst. Tomēr kaut kādi ideāli vēl atmiņā turās, lai gan arī atmiņa ir pamatīgi iedragāta. Vienīgais, kas viņam ir atlicis ir zaļganais pūpēdis, kurā viņš iekrīt ikreiz, kad jūt siltumu vēnā. Galva patīkami sāk pulsēt, pāriet sāpes un viņš atkal var smieties.

Kādu rītu Armands ir apņēmies nepadoties. Bet kā to izdarīt, ja no fiziskā ķermeņa ir palicis tikai vraks? Laikam jau nekā. Viņa astrālais ķermenis danco pa pļavāk, spridzina pūpēdi pēc pūpēža, ēd ogas mežā, smejās un dejo, tikmēr pelēkais Armands pat nepakustas. Šis rīts ir pienācis, sāpes vēl nav atgriezušās un Armands cenšas pateikt sievai, ka nevēlas “brokastis”. Viņš tikai tagad pamana, ka nevar neko pateikt un arī neatceras, kad pēdējo reizi būtu kaut ko teicis vai runājis. Nav jau par ko runāt. Nē, viņš saprot, ka neko nevar pateikt, bet tagad ir tik daudz ko teikt. Viņš neveikli pakrata noraidoši galvu un Ivetai laikam ar to pietiek, viņa noliek maģisko paplātīti uz skapīša un apsēžās uz gultas. Viņai tas ir pārsteigums, jo Armands nekad vēl nav atteicies no špricītes. Vai tiešām viņam ir kļuvis labāk? Nevar būt. Bet ārsts taču teica, ka viņam nav nekādu izredžu. Protams, viņš teica arī, ka viņam būtu iespēja izdzīvot, ja tiktu veikta operācija pa 20 tūkstošiem, kuru protams nav. Iezvanījās ārdurvju zvans un Iveta izgāja no istabas.

“Mammu, man atkal sāp”, Armands ievaidējās. Sāpes sākās ar galvu, tās pavadīja drebuļi un auksti sviedri. Kur palikusi mamma? Man taču atkal sāp. Gribu pūpēdi, gribu spaini ar aukstu ūdeni. Es vairs nezinu, kur rīts, kur vakars, nezinu kur lāči ziemo, nezinu cik vecs vai jauns es esmu, pat nezinu vai es esmu vēl slims vai nē? Un tagad nesaprotu vai es jebkad esmu bijis slims… Es saprotu tikai to, ka man sāp, man vienalga kur sāp, man vajag sāpes apturēt. Armands bija neizpratnē.

Armands gulēja un skatījās sienā. Ļoti gribējās dzert. Sāpju nebija un viņš centās par tām nedomāt. “Kāpēc es nevaru parunāt?” – viņš nodomāja. “Kas es vispār esmu?”. Atceros tikai savu sievu, bet kas viņa vispār bija? Varbūt viņa nemaz nav mana sieva? Esmu galīgi nonarkojies un man neviena vairs nav. Kur palikusi Iveta? Šķiet, ka tiko viņa izgāja pa durvīm, bet varbūt tas bija vakar vai pirms gada. Kas vispār ir Iveta? Man sieva, mamma vai brālēns? Sāpes nu ir kļuvušas neizturamas. Sniedzos pēc paplātes un sataustu tur kaut ko pazīstamu. Tur ir viss komplekts, tikai no kurienes tas šeit uzradies? Pieraušos gultā sēdus un ar tikpat precīzu dūrienu, kā Iveta, iepludinu nektāru. Sāk skanēt Armanda mīļākā dziesma, kas ir līdzīga miega dziesmiņai. Tai nav vārdu un arī nav īsti melodijas, jo tā ir heroīna dziesma. Brīdi pagulējis un izbaudījis filmu ar heroīna pavadījumu, Armands pieceļas uzvelk bikses un iziet no dzīvokļa. Ir jāsatiek draugi, jāizstāsta, cik es labi jūtos. Kāpņu telpas sienas skrien virsū, bet Armands turas tām pretī. Atkal kāds piečurājis kāpņu telpu, bet smaka vairāk atgādina nevis smaku bet kādu skaņu, kas maigi vibrē. Armands jau pēc brīža ir vietā, kur pēkšņi kāds viņu arī atpazīst. Tas ir Sergejs, kuram iesauka ir čigāniete. Iesauka radusies deļ tā, ka viņš ir čigāns ar gariem matiem. Visi viņu zina. Armandam tagad ir labi, viņš dejo smejas un spēlējas ar dūmiem, viņš ir spēka pilns.

Ārā jau ir gaišs un Armands joprojām dzird heroīna rapsodiju. Čigāniete viņam palīdz tikt taksī. Rīts. Vai varbūt jau vakars. Bet es atkal esmu vecs. Un kaut kas ir atkal pa vecam. Kaut kad nesen es gribēju mēģināt atteikties, bet kur palika šī domas. Tagad taču es jūtos vesels, man nekas nesāp. Iveta kādu laiku nav redzēta, lai gan nemaz nezinu kas viņa ir, laikam sieva. Paplātīte gan stāv uz skapīša, pie tam ar visu vajadzīgo komplektiņu. Nē, es negribu atkal pazaudēt veselu dienu no savas dzīves. Es gribu dzīvot. Jā, pareizi, nez kāpēc man bija ienācis prātā sievai pateikt, ka esmu smagi slims un ka man izrakstīja narkotikas, lai man būtu vieglāk nomirt. Cik sen tas bija? Kurš to vairs spēj atcerēties. Nē tā nebija sieva, tikai draudzene, bet viņa kādu laiku mani saprata, līdz laikam uzzināja, ka tie ir klaji meli. Čigāniete joprojām smejas par to, kā Iveta ir nākusi pie viņa lūgties, lai tikai pārdod viņam heroīnu pa pus cenu un ka esot piekritis un pēc tam otru pusi prasījis no paša Armanda, jo bizness paliek bizness. Armands par to neiebilda.

Varbūt man tomēr ir vēzis? Es vairs nespēju atšķirt, kas ir īsts un kas nē. Kur beidzas heroīna saldās melodijas un kur sākas dzīves kakafonija? Varbūt esmu sagrabējis vecis, kas izmisīgi gaida savu sievu, kas tūlīt nāks izdarīt svētīgo iņekciju, bet tā ir aizrunajusies ar pastnieku? Kā gribētos būt par tādu sagrabējušu veci, kuram ir bijusi dzīve un pagātne. Cik zemu gan es esmu kritis, ja mani ideāli ir kļuvuši tik nožēlojami? Es zinu, kas prot atbildēt uz visiem maniem jautājumiem. Tas protams ir mans zinošais un runātīgais draugs, tas visu elku elks, jo tas ir neatvairāms un tik netverami skaists. Uz brīdi pat sabīstos no domas, ka viņš ir tik skaists, ka manas smadzenes to nespēj aptvert. Jā, mans saldais pūpēdi, tas esi tu, es iekrītu tevī. Tu izmet savas poras un es guļu, nekustos un smejos kopā ar tevi. Tu mani apņem no visām pusēm un sasildi. Nē, tu mani uzkarsē un šķiet mēs tūlīt abi aizdegsimies. Mēs esam divi vien šai istabā, kurā vairs nav citu mēbeļu, kā tikai piečurāta gulta un mazs skapītis. Mēs esam tikai divi vien, mēs mīlam viens otru.