Cojs

Šī ir laikam ortā un beidzamā reize, kad pierakstu to, ka es no rīta skrienu. Tas tāpēc, ka zinu, ka tā kļūs par sistēmu. Šorīt skrienot biju patiešām pārsteigts un priecīgs. Skrienot jau turpceļā jutu, ka enerģijas ir daudz un varu skriet vēl un vēl. Tas priekš manis ir milzīgs pārsteigums. Vakar diemžēl nesanāca paskriet, jo dīvainā kārtā aizgulējāmies. Uzliku pulksteni uz 6iem, bet tas nenozvanīja, kā beigās izrādījās pulkstens būtu zvanījis vakarā 6os, nevis no rīta.

Aizskrēju līdz trolejbusu galapunktam un nebija asins garšas mutē, nebiju apstājies un nebiju noguris. Apgriezos un skrēju atpakaļ. Izdomāju, ka gribu skriet lielāku gabalu un jutu ka varu. Iegriezos kaut kādā šķērsieliņā un skrēju kur acis rāda, bet ar domu, ka jātiek ārā uz tās ielas, kas iet no SuperNeto uz māju pusi. Tad sanāktu esmu izskrējis jau lielo apli, ko biju plānojis skriet tikai nākammēnes. Joprojām skrēju bez jebkādas apstājas. Domāju par to, cik skolas laikos mēs skrējām nepareizi. Es pat kilometru nevarēju normāli noskriet, kur nu vēl 3 un vairāk. Iekšas jau sāka sāpēt pēc pirmajiem 200 metriem. Tagad saprotu, kur tas noslēpums, kāpēc vieglatlēti varēja skriet non-stop un nenogurt. Viss ir tik satriecoši vienkārši. Ko dara lielākā daļa no klases? Uzsāk ļoti ātri, runājoties, smejoties utt. Pēc pirmajiem 2 apļiem smiekli pazūd, neviens vairs nerunājas, visi ir sarkani un nenormāli aizelsušies. Ko tajā brīdī dara vieglatlēti? Nu ne jau tur vēderu, jo sāp sāns… Viņi tikpat monotoni skrien kā sākumā, mierīgi aizskrien garām visiem tiem, kuri sākumā uztaisīja sprintiņu. Tikai finišā mazliet uzdzen sprintiņu savā starpā, jo viņiem priekš tā vēl ir spēki. Sagaida pārējo klasi, kas ir krietni vien atpalikuši un tad aiziet izvingrināt kājas, nevis bezspēcīgi nokrīt turpat pie finiša kā vairums. Tur jau tā sāls vieglatlētikā, ka viņiem treneris pirmkārt iemāca elpot VISU distanci pilnīgi vienādi, neskatoties ne uz ko. Pat tad, ja nenormāli grūti. Otrs ir uzsākt distanci normāli, iesildoties. Gandrīz vai lēni. Tikai uz beigām drīkst kāpinat tempu, jo tad organisms ir jau pieradis pie tāda skābekļa daudzuma. Nu protams īsajos gabalos vieglatlētiem bija milzu priekšroka – muskuļi. Uz 200 metriem visu izšķir reakcijas asums un muskuļi, bet tālajos gabalos izturība un paškontrole.

Tā arī domājot beidzu skriet pie paša “podjezda”. Nebiju ne brīdi apstājies, nebiju aizelsies, nebiju noguris. Ir vēl viena versija, kāpēc man nebija grūti – tāpēc, ka ārā bija apmēram +4 grādi, pie mīnusu grādiem man plaušās notiek kaut kāda dīvaina reakcija un plaušas uz ilgu laiku tā kā piepūšas. Bet tas vēl ir jāpārbauda.

Vēl domāju atkal par uztveri. Kad koju laikos Rengens tieši tāpat skrēja no rīta, man tas nelikās saistoši. Vērtīgāks bija tas miegs – nieka 40 minūtes. Redzēju, cik Rengens ir mundrs un enerģijas pilns pēc skriešanas. Bet tā ir vienmēr, tas pašam ir jāsaprot, to nevar tā paņemt, kā veikalā pienu. Man bija pašam jānonāk līdz tam, ka ĻOTI gribu skriet. Šodienas noskrietā distance, kuru izmērīju iekš google.maps, ir 3.11998 km.

Joprojām nevaru īsti noticēt, ka esmu to izdarījis!