Cojs

Grāmatas sākums jau ir iespaidīgs, bet ne tik lai to nosauktu par kaut ko satriecošu. Mazliet jau nepatīk, ka autors nepārtraukti atzīmē, ka sabiedrība ir slima un neko jaunu nepieņem. Jā, tā ir taisnība. Sabiedrība tik tiešām neko vēl nav sapratusi, bet tā domāt nedrīkst. Ja visi tā domās, tad nekas arī nemainīsies. Autors apraksta piemērus, kad cilvēks iestrēgst domāšanā un sazin kāpēc izsaka maldinošus pieņēmumus un teorijas. Tajā pašā laikā labos un pareizos izmetot ārā. Piemēram ir Koperniks, kuru sadedzināja uz sārta un Galileo Galileju, kuru nomocīja cietumos tik tālu, ka viņš atteicās no saviem spriedumiem un teorijām, kas būtībā ir tas pats, kas sadzedzināt sārtā priekš zinātnieka…

Tātat kāpēc nosaukumā vispār pieminēts Devils? Lasu, lasu un tikai tagad saprotu, kāpēc tā. Devils principā rodas mūsu pašu galvā, cilvēka domāšanas dziļajos nostūros. Autors definē divu veidu cilvēkus – bruņots un nebruņots. Pirmais ir tāds, kuram psihe un dzīves uztvere ir kā aizslēgta visam jaunajam, dabiskajam un naturālam, bet otrais pavisam loģiski ir pretējais. Gandrīz visu grāmatu autors uzsver, ka visa mūsu sabiedrība sastāv vairākumā tikai no pirmā tipa cilvēkiem, kas visus pieņēmumus par apkārtējo pasauli veido izejot no sevis un liekot sevi par izejas pozīciju, cilvēku kā galējo evolūcijas “produktu” vai pasauli par visuma centru. Bruņotais cilvēks vienmēr atradīs ko vainot vai tā būs valdība, vai tā būs inflācija un atkal galā valdība, bet nekad neiedomāsies, ka pamatā pats cilvēciņš taču visu šo sabiedrību veido.

Grāmata sastāv no divām daļām, otrā ir par kosmsko mijiedarbīju, par to kā viss, tai skaitā arī cilvēki ir radušies “satiekoties” divām orgona plūsmām. Tas ir tā vienkāršiem vārdiem sakot. Sākot lasīt otro daļu, nepiefiksēju vietas, kuras būtu vērts citēt vai pierakstīt, uz grāmatas beigām tomēr to sāku darīt.

Cik es sapratu no autora rakstītā, tad VISU nosaka orgons un tā koncentrācija. Ka eksistē primārā kosmiska orgona plūsma un daudzas plūsmas, kas ir tai pakārtotas, piemēram, ap zemi. Visus fiziskos spēkus izraisa un ietekmē tieši orgona enerģijas plūsmas, arī gravitāciju, gaismu, to ka planētas riņķo ap sauli un ap savu asi. Galvenais, ko viņš pierāda, ka izplatījums nav tukšs, bet piepildīts ar orgona enerģiju. Protams, viņš izskaidro orgona iedarbību arī mikrokosmosā, bet to jau es biju lasījis iepriekšējā grāmatā un tas man nebija tik svarīgi. Galvenais, ko vēlējos lasīt, bija par gravitāciju un vairāk man neko nevajag. Tas nekas, ka tur bija tikai pats mazumiņš no šīs informācijas. Interesanti, kā galaktikai tā saucamā astes ir tieši orgona plūsmas. Parasti galaktikas veidojas no divām gandrīz pretējām orgona plūsmām, kuras sastopoties ar laiku veido matēriju, iespējams sākuma periodos tur rodas melnie caurumi, bet tā ir tikai mana teorija

Arī ziemeļblāzma ir tieši 2 orgona plūsmu satikšnās. Īsti līdz galam es tur visu nesapratu, bet ap zemi ir lauks – orgona lauks, kuru veido plūsmas viena otrai pretī. Tāpat arī viesuļvētras rodas, bieži redzamas arī 2 vai vairāk “rokas”.

Tikai neliela nodaļa ir veltīta atsevišķi gravitācijai, turklāt vēl pielikta klāt zvaigznīte, ka tas ir tikai pieņēmums un nav pārbaudīts. Protams, visu jau cilvēks nevar paspēt vienā dzīvē. Nodaļa iesākas ar vārdiem, ka pieņēmumiem par gravitāciju jābūt funkcionāliem, nevis mehāniskiem. Es to esmu vienmēr zinājis, bet zinātnieki lauza galvas un pavada veselus mūžus lai tikai pierādītu kādu teoriju, kas nav pierādāma. Šajā nodaļā arī aprakstīta Reiha gravitācijas teorija, kas diemžēl arī man līdz galam netapa skaidra. Tas, kāpēc ābols(piemērs izvēlēts nejauši…) krīt uz zemi un ka pastāv teorija, ka mēness arī lēnām krīt uz zemi. Tomēr tā nav. Mēness krīt it kā tikai uz zemes “virtuālo” centru, tur kur zeme bija un pēc tam atkal ieņem savu pozīciju, līdz ar to nenotiek nekāda krišana, bet mūžīga mijiedarbība. Tomēr šo pašu teoriju nemāku pielietot arī pret krītošo ābolu, iespējams tāpēc, ka viņš patiešām krīt. Es vācu šādu informāciju un alkstu pēc tās, jo neviens nezina kas patiesībā notiek mūsu pasaulē un kādi spēki šeit valda. Kā piemēru varu minēt savu gājienu uz Fizikas un Matemātikas fakultātes bibliotēku, kur uzdevu priekš sevis diezgan loģisku, bet patiesībā diezgan naivu jautājumu: “Man vajadzētu VISAS grāmatas par gravitāciju…” Darbinieces meklēja, meklēja un atrada kaut kādu krievu laiku grāmatu, kur teorētiski pat nebija aprakstīts kas īsti ir gravitācija. Kā vēlāk noskaidrojās, neviens vēl nav tā kārtīgi to izskaidrojis. Laikam tāpēc, ka tas ir diezgan liels kumosiņš, kuru var sakost tikai ja pašos pamatos izprot dabu.

Nobeigumā autos piemin, ka visi ģeniālie rakstnieki, dzejnieki vai gleznotāji ir bijuši dziļi iesakņojušies dabā, ir bijuši tuvu dabai, ir bijuši brīvi no dogmām un aizspriedumiem un tieši tāpēc radoši un ģeniāli.

Grāmatā ir daudz, daudz vairāk informācijas, nekā biju gaidījis. Protams, visus jautājumus tā nerisina, drīzāk uzdod vēl daudzus.