Cojs

Jāsaka tā – beidzot esmu sācis darīt to, ko gribu. Ar to gribas iesākt šo rakstu. Jau sazin cik ilgi biju sapņojis, jā tieši sapņojis par to, ka varēšu izstaigāt šo posmu līdz pat pašai Rūjienai vai tālāk. Kapēc gan neaiziet? Jā, ja man nebūtu tik saprotošas draudzenes visos jautājumos tas iespējams būtu grūtāk, bet tā jau ir tikai vainas meklēšanas, patiesībā es viens pats varētu iet jebkurā laikā, ja GRIBĒTU. Kas tik īpašs šajā pamestājā dzelzceļa posmā? It kā jau tur ir tikai izraustīti dzelzceļa palikņi, krūmi un uzbērums. Bet priekš manis tā ir kaut kāda maģiska vieta. Vai tā ir misija, kas laužas uz āru tādā veidā vai no iepriekšējām dzīvēm palikusi kāda informācija, to es nezinu, bet mani pievelk dzelzceļš un sāpina, ka tas tiek slēgts. Jā, dzelzcelš kā tāds ir novecojis līdz ārprātam, 21majā gadsimtā tādiem vispār vairs nebūtu jābūt, bet alternatīvas jau nav.

Tātad ar ko sākās mūsu ceļojums? Ar plānošanu. 26 kilometri nav nekāds mazais posms, lai gan man nebija nemazāko šaubu, ka mēs to paveiksim. Vajadzēja uztaisīt maršrutu, kas būtu motivējošs, lai nebūtu tikai tipu-tapu. Tad nu es kartē izmērīju cik liels attālums ir no vienas stacijas līdz nākamajai un tā līdz pat Limbažiem.

Skulte -
Ziediņi 4.27km
Stiene 5.33km
Inte 3.1km
Lāde 4.67km
Lielezers 3.16km
Limbaži 5.04km

Attālumi starp stacijām.

Šāds te sarakstiņš dala visu maršrutu foršās daļās pa maksimums 5 km, tāpēc ceļš likās pat smieklīgi viegls. Kad tuvojās galamērķis man pat pazuda stimuls iet, jo galā mūs sagadīja tikai urlu pilsēta un 2 stundu autobusa gaidīšana, es labprātāk ietu tālāk, neskatoties uz to, ka kājas jau lika par sevi manīt.

Pašā sākumā laiks bija apmācies un nedaudz līņāja, kas mums maksāja slapjas kājas, bet visu laiku ejot, to nemaz nejutu, kā baigo apgrūtinājumu. Ja sēdētu un vaidētu, cik grūts ceļš, tad noteikti atrastos laiks padomāt arī par to, cik slapjas kājas un ka noteikti tam sekos iesnas.

Apmēram kilometru no Skultes viss likās vēl pietiekoši rožaini, bet no iešanas viedokļa nemaz tik labi nebija, jo sliedes saglabātas. Domāju, ja jau šādas sliedes ir visā garumā, tad kur ir problēma, parakstam attiecīgos papīrus un laižam šeit vilcienu. Bet… Situācija tik skaista bija tikai apmēram 2.5 km no Skultes.

Mūs sagaidīja “tupiks”, kas liecināja par to, ka vilcieniem ieeja ir liegta. Tai pat laikā cilvēkiem un pat mašīnām šeit būtu ļoti pat komfortabla pārvietošanās.

Pēc tam iešana bija gandrīz kā pa pludmali(visu nakti), arī laiks noskaidrojās un Valčas teorija par to, ka visur tur varētu izbraukt ar riteni, sāka atspēkoties. Šajā posmā, no dzelzceļa faktiskajām beigām, līdz Ziediņu stacijai un laikam vēl kādu brīdi, nebija pat sliežu palikņu, pat nezinu kā tos sauc. Nesaprotu, kādā jēgā tie bija izrauti. Katrā ziņā sākuma posms bija tāds, it kā tur tūlīt kāds taisītos likt sliedes, savestas šķembas utt. Tālāk šo posmu ļoti veikli acīmredzot izmantoja cilvēki kā ceļu. Un kāda vaina? Milzīgais uzbērums dod krietni vien lielākas priekšrocības, nekā parastais ceļš, tam ir labs segums(vismaz sākumā), tas nekad nebūs kaut kādā slīkšņainā vietā un pat koki praktiski nekad nebūs sagāzušies. Pat attāli redzējām vienu mašīnu, kas nogriezās un tā nebija bezceļu mašīna. Domāju, ka ar kārtīgu bezceļu mašīnu varētu nobraukt visu maršrutu, ja nu vienīgi kāda šaubīga tiltiņa dēļ nāktos meklēt citu veidu, piemēram, pie pašiem Limbažiem, kur mums ar kājām pat bija bail iet…

Bet šī daba. To nevar aprakstīt. Tas vienkārši ir liels zaudējums, ka šeit vairs neiet dzelzceļš. Protams, ja būtu dzelzceļš, iespējams cilvēki savās ikdienas raizēs neko no tā nevarētu baudīt un tā tas arī ir, laukos cilvēki neapzinās kāda bagātība ir viņu acu priekšā.

Es jūtu personīgu atbildību par šo līniju, kā jau teicu, pat nezinu īsti kāpēc. Var pieņemt, ka ir likumsakarīgi, ka šādas līnijas slēdz, jo nav nekam naudas, bet esmu jau rakstījis par to, ka tas ir tikai fantoms. Nauda ir. Es jau atkārtojos, sakot to, ka mūs valsts ceļi ir valsts artērijas, asinsvadi un kapilāri, ja mums nebūs ceļu, valsts nomirs. Šī ir viena no valsts artērijām, mirušajām artērijām pa kurā vairs neplūst valsts asinis. Tad kāda varētu būt sajūta ejot pa mirušu artēriju? Priekš manis gan laba, gan slikta, vairāk gan laba, jo beidzot biju tur. Redzot nokritušu kilometru atzīmi, es to uzstutēju atpakaļ, neskatoties uz to, ka ta vairs neko nerāda, tikai to, ka no tās vietas līdz Rīgai ir 64 kilometri. Kas notiek ar orgāniem, ja tiem nepieplūst asinis? Tie mirst. Tas pats ir noticis ar visiem tiem “orgāniem”- pilsētām, kurām vairs nepiegādā asinis šī artērija. Var just to morālo pagrimumu, kas šeit valda. Vienīgie cilvēki, kurus mēs satikām, bija pohainas tīnītes ar tizli izkrāsotām acīm, kas gaidīja krustcelēs nezinu ko un pārīti ar riteņiem, kur sievietei bija pamatīgi uzsista acs. Cilvēki izskatās pēc urlām, viņi ir neizglītoti un nikni uz visu pasauli, viņi neproduktīvi priekš sabiedrības, bet produktīvi priekš pasaules valdības.

Man ļoti patika iet arvien tālāk, jo ik pa brīdim bijām tāda biezoknī, kur jutos tādā kā abstraktā drošībā. Tādā vietā, kur cilvēks diez vai nāktu un ja nāktu, tad tikai pa divām pusēm, jo pa malām bija tikai mežs vai purvs. No dzelzceļa nav ne miņas, bet sajūta maģiska. Pēc tā mēs arī nācām, smelties idejas, iedvesmoties mērķim.

Kad bijām tikuši līdz otrajai stacijai pēc Skultes, atklājās skats, kādu bijām tikai iztēlojušies. Ārēji pilnīgi neskarta stacijas ēka ar visu uzrakstu “Stiene”, pat toaletes būdiņa saglabājusies un stacijas ēkai uz durvīm uzraksts “Uzgaidāmā telpa”(2 valodās). Ja neskatītos uz sliežu vietu, tad varētu pat iztēloties situāciju, kad tūlīt, tūlīt pienāks vilciens un mēs tur iekāpsim.

Tā praktiski arī bija vienīgā stacijas ēka, kas kaut cik bija saglabājusies un to varēja nosaukt par ēku. Ziediņu stacijas vairs nebija, tikai aptuveni varēja atrast peronu aprises. Un galvenais, ka Stienes stacijai bija palicis viss tā, kā tajos laikos, tas man ļoti paitika.

Vēl gabaliņu uz priekšu sākām meklēt nākamo staciju, lai gan necerēju, ka katru staciju mēs atradīsim. Pēc kartes stacijai vajadzēja būt kādā mājā, kas ir saglabājusies un no kuras iznāca vecene, kur pie pašām mājas durvīm gribēja pačurāt. Kad pamanīja, ka mēs tur ejam un pat esam aplaimojuši viņu ar dedzīgiem skatieniem, viņa nokaunējās, aprāvās un aizgāja. Taču apmēram 200m uz priekšu uzgājām patiešām interesantu skatu – vecu koka staciju, kas visticamāk arī bija Intes stacija. Uzraksts jau bija noņemts, stacija pati krietni pademolēta, bet ne tik daudz, cik varēja gaidīt. Šādu stacijas ēku iespējams mēs nekur vairs neredzēsim. Vispār ejot pa šo līniju mēs redzējām daudzas tādas detaļas, kuras mēs citur patiešām neredzētu.

Neilgi pirms urlu meiteņu satikšanas, atradām kādu interesantu kukainīti, kas bija diezgan ievērojamu izmēru. Centos to paņemt rokās, bet tas bija baisi spēcīgs un pretojās, pat izvesa sīcošas skaņas, lai mani atbaidītu, bet es tikai to vēlējus nobildēt. Uzvilinājām viņu uz tāss un nobildējām visā savā krāšņumā. Kas zin, varbūt šis kukainis bija noslēpumainas Viktora kukainis un liktenis ar mani izspēlēja jociņu?

Bija pienācis laiks paēst, lai gan tā īsti ēst vel nemaz negribējās. Par cik mēs bijām nonākuši patiešām skaistā vietā, kur bija pamatīgs uzbērums, nolēmām iekost maizītes tieši šeit. Pa labi bija Lādes ezers, laikam tāpēc šeit tik lielu uzbērumu taisīja, jo apkārtne tāda purvaina. Būtu ļoti interesanti paskatīties bildes, kas ir no tiem laikiem, kad cēla šo līniju. Pasapņojām, ka šeit būtu forši dzīvot, paēdām, paklusējām un tikai tad sajutu, ka mugursoma sākusi spiest.

Skats, kas pavērās no tās vietas, kur ēdām atsvēra visas “nēertības”.

Līdz nākamajai stacijai aizgājām ļoti zibenīgi, vispār ja tā padomā, tad nejutām laiku vispār. Ik pa kādam laikam ieskatījos pulkstenī, bet steigties tiešām nebija īsti kur. Cerēju, ka nākamā stacija būs vismaz saglabājusies un tā arī bija. Vismaz pati ēka bija, arī uzrakstu uz ēkas varēja salasīt. Paši burti gan bija noņemti. Neizprotu kāda cilvēka motivāciju kaut ko tādu darīt, ja nu vienīgi lai demonstratīvi kādam parādītu, ka šeit, redz, vilciens vairs NEKAD nekursēs un pie tā ir vainīga TIKAI valdība. Tāpat arī kāda jēga pašā ēkā izsist caurumu un izsistos ķieģeļus turpat atstāt? Tās izlietotās kalorijas varēja iztērēt spaidot televizora pulti vai cilājot glāzīti…

Jau tuvojās pirmspēdējā stacija pirms galamērķa un bija iekšēja jau tāda neliela nožēla par to, ka ceļojums jau ir gandrīz galā. Gājām jau lēnāk, bet ne jau tāpēc, ka bija grūti, bet tāpēc, ka nebija jau īsti kur steigties un gribējās nedaudz paildzināt gājienu. Netālu no Lielezera stacijas vietas(pašas ēkas vairs nebija) uzgājām tādu vietu, kas likās atkal nemaz nebija skarta kopš 1995tā gada, kad līnija tika slēgta. Šeit bija saglabājušies “šlakbaumi”(nezinu kā ir latviski) un STOP zīme. Arhajiska sajūta.

Pēdējais pārbaudījums bija tilts pār šoseju. To gaidīju ar īpašu interesi, tomēr izrādījās, ka tas nav īsti pat ejams priekš cilvēkiem, kur nu vēl priekš vilciena. Visas betona konstrukcijas bija sadrupušas un likās, ka viens moments un es jau karāšos vai būšu jau uz asfalta. Tomēr viss beidzās laimīgi, betons krakšķēja un drupa, tomēr izturēja.

Līdz galamērķim bija atlikuši labi ja pāris kilometri, principā pēdējā taisnīte, ritms joprojām bija labs, kuru uzturēja Anta nevis es. Ieraudzīju otro luksaforu visā maršruta garumā, pirmais bija neilgi pēc Skultes, protams ar izdauzītām lampām. Nodomāju, ka šī ir mana izdevība – tagad vai nekad. Man bija jāuzrāpjās tajā stabā. Tas bija varonīgi. Ļoti bīstami, tomēr es to izdarīju.

Vienu vakaru pirms pārgājiena, pamanījos par to pastāstīt Lienchas blogā. Cilvēku reakcija bija patiešām dīvaina. NR kā jau bināro skaitļu lietpratējs(dēļ kāpināšanas un kvadrātsaknes pazīšanas) norēcās par manu domu un izteicas milzīgas šaubas, ka mēs noiesim šo gabalu. Bet es nevienu brīdi nejutu kaut kādas šaubas, ne pirms, ne gājiena laikā. Manuprāt viss atkarīgs tikai no nostājas, tikai no tā, kā tu uz to skaties. Ja prātā būs doma “Boring”, tad protams, nenoietu ne pusi no tā, bet kā jau sākumā teicu, bijām nedaudz paplānojuši ceļu un noskaņojušies. Īstenībā, kāda gan tur noskaņošanās, vienkārši ir jāiet! Es līdz šim brīdim tā arī nesapratu, kāpēc cilvēki tā uztraucās par tiem 26 kilometriem, par kopējo distanci, ko mēs grasījāmies noiet. Un patiesībā, biju arī dziļi pārsteigts, ka tieši lielais ceļotājs NR saka, ka nakts laikā knapi, knapi varēja notiet 15km, esmu patiešām pārsteigts, ka viņš tā teica, biju domājis, ka viņš ir izturīgāks. Es noietu 30 km arī ar krietni smagāku somu.

Ceļā aizgāja apmēram 6 stundas, visu ceļu varētu noiet arī ātrāk, bet mēs bieži stājāmies, lai bildētu un kādas 3 reizes, lai atpūstos. Sākām iet 9:30, beidzām ap 16:00. Sanāk pēc pulksteņa vairāk stundas, bet tā rēķinājām, ka ceļā aizgāja iespējams pat mazāk par 5 stundām. Ja būtu jāiet uz ātrumu, tad varētu noiet krietni ātrāk. Apmēram pusceļā(kaut kur pie Stienes) stacijas jau bija pagājušas vairāk par 3 stundām un mēs tā runājām, ka šīs 3 stundas nemaz nepamanījām. Kopumā šīs 6 stundas bija krietni vien labāk pavadītas, nekā nākamās dienas 10 stundas, kurās pilnīgi neko neizdarījām, tikai gulšņājām, lasījām žurnālus un blenzām Visat Explorer – raidījumus par maniakiem un pārēdāmies uzpūteni ar pienu, dēļ kā man šodien ir problēmas ar vēderu. Tad kas ir labāk, nomest laiku zemē vai tomēr nodarbināt gan ķermeni, gan prātu ar kaut ko noderīgu? Šī svētdiena mani riktīgi izkaitināja, vajadzēja ar rīta vilcienu braukt uz Rīgu, kā tas bija ieplānots, nevaru arī noskatīties to dīkdienību, kas ir iemājojusi mājiniekos…

Kas vēl ir interesanti? Tas fakts, ka ēst itin nemaz negribējās, ne gājiena laikā ne pēc tam. Ne man, ne Antai. No kurienes enerģija? Dzert gan ļoti gribējās, lai gan dzērām specializēto minerālūdeni. Limbažos izdzērām pa abiem 1.5l pudeli ar kaut kādu ķimizētu dzērienu. Negribēšanu ēst es varu izskaidrot tikai ar to, ka jau vairāk kā mēnesi pēc 6iem vakarā neēdu neko, kam būtu jāgremojās, līdz ar to ēdu arvien mazāk gan no rīta, gan pa dienu. Bet kas pats interesantākais? Tas, ka pat pie lielas fiziskas slodzes nejūtu nekādu nogurumu, arī Antai bija tas pats. Iekodām maizītes tikai tāpēc, lai vakarā pirms gulētiešanas nebūtu slikta sajūta vēderā, ka nekas pa dienu nav apēsts. Kad biju pie brālēna palīgā sēt zāli un es apmēram 6 stundas nostrādāju ar blietētāja rulli, arī nejutu nekādu nogurumu, visi brīnījās, ka strādājot pietiekami aktīvi, velkot rulli turpu šurpu, pēc tam nejutos ne noguris, ne izsalcis. Iedzēru tikai tēju un braucu uz Rīgu gulēt. Šī tēma paliks atklāta, lai gan zinu, kāpēc tas tā notiek. Tas, ka psiholoģiski esmu gatavs tam, ka neēdīšu un prāts nekūda kuņģi uz ēšanu, domājams ir arī galvenais iemesls.

Nevaru sagaidīt nākamo gājienu, kur pēc kartes izskatās, ka būs daudz vairāk staciju, arī viens ezers. Tikai posmiņš nedaudz garāks 32 kilometri…