Cojs

Kā jau bijām plānojuši un vēlējušies, esam nogājuši otro maršrutu. Plānots iet bija jau 6dien, bet sanāca nelielas neskaidrības, kā tikt līdz Limbažiem, tāpēc izdomāju, ka jāpadara kaut kas 6dien pa māju un 7dien no paša rīta jāsēžās autobusā un jābrauc uz startu.

Šoreiz pats gājiens sākās ar Narvesena šokolādes dzērienu, lai sasildītos, jo rīts bija diezgan dzestrs un pūta nikns ziemeļu vējš, dēļ kura arī mums bija un arī ir aprautas lūpas, cerams, ka līdz kāzām sadzīs. Līdzīgi kā pirmajā gājienā motivācija bija pietiekama, garastāvoklis labs, bet soma vieglāka, iepriekš uz beigām tieši soma sāka traucēt.

Nolēmu, ka šoreiz vairāk jābildē viskautkas, bet tas nemaz tik viegli nebija, jo tā bildīte jau nemaz tik diži nemainījās, ik pa reizei bija kāda forša ainava, bet bildē to tāpat nevar “noķert”. Tomēr, izdevās noķert cūkmenu. Ejot ārā no Limbažu teritorijas, turpat netālu no “dzelzceļa” līnijas ieraudzīju paprāvu izgāstuvi, kas tur bija krājusies jau labu laiku. Un kā gadījies kā ne, tieši pa kadram, jo arī baltā zīme blakus. Nu es vienkārši nespēju nenobildēt. Fotogrāfēju ar tādu domu, ka jāaizsūta uz Vides faktiem, ko es arī izdarīju, pagaidām nekas man vēl nav atbildēts, bet galvenais, lai iekļauj kādā raidījumā, ja pietrūks sižeta… Tā interesanti padomāt par šiem cilvēkiem, kuriem ir dārziņi šajā ciematā, jo tieši viņi un neviens cits ir iesākuši mest šeit musorus. Lai kā arī nemēģinātu lauzīt galvu, neizdevās viņus izprast, jo noteikti vairākumam ir auto un musorus varētu salādēt bagāžniekā un aizvest uz pilsētu(kur tiem ir īsā vieta). Nu bet tas tā, kā jau NR teica, tādas izgāztuves Latvijā ir tūkstošiem, nevaru nepiekrist, katrā ziņā es izdarīju savu darbu.

Limbaži -
Katvari 5.04km
Neiķēni 6.44lkm
Pociems 2.8km
Puikule 5.75km
Purezers 3.56km
Auseklis 3.5km
Aloja 5.24km

Attālumi starp stacijām.

Vēl Limbažu teritorijā un nedaudz aiz cūkmenībām kādu kilometru mūs pavadīja superīga egļu aleja, kas laikam tikusi īpaši stādīta šeit kādu pusgadsimtu atpakaļ. Par cik biju nolēmis šoreiz bildēt vēl vairāk, tad šādu skatu nu nevarēju nenobildēt. Pirmie 10km pagāja vispār nemanot, pat pusceļš pienāca baigi ātri, par ēšanu vispār nebija domas, mēs vienkārši bijām ieņēmuši labu ritmu, lai tikai ātrāk var ieraudzīt kādu jaunu staciju. Pirmā laikam bija jau pēc 5km.

Staciju pašu sajaucām ar kaut kādu citu ēku, kas nesaprotamā kārtā bijusi uzcelta jau pēc dzelzceļa bojāejas – no sliežu palikņiem un kaut kādas citas koka ēkas. Tad man ienāca prātā, ka stacijas ēka bijusi pārbūvēta par kaut kādu noliktavu, bet pārsimts metrus tālāk jau atklājās, ka īstā stacijas ēka ir pavisam neskarta, tikai atkal noņemts uzraksts, kas ir diezgan kaitinoši. Pati ēka arī nedaudz pademolēta, bet vispār jauki, ka tāda ēka vispār vēl ir saglabājusies, biju domājis, ka Intes stacija būs vienīgā tamlīdzīgā. Kā vēlāk izrādījās tādas stacijas šajā līnijā nebija retums un visticamāk tās stacijas, kuras vispār vairs nebija, arī kādreiz bijušas tieši šādas – koka stacijas.

Kā jau minēju, šajā posmā(patiesībā arī posmā Rīga – Valmiera) ir patiešām skaistas ainavas, kuras tā īsti nevaru iemūžināt, iespējams priekš tā man vajadzētu platleņķa objektīvu vai kaut ko tamlīdzīgu. Bildē nevar redzēt attēla dziļumu. Man bieži nāca prātā doma, ka šādā pārgājienā neviena vieta nav līdzīga citai, neskatoties uz to, ka ir posmi, kur ir itkā tikai vienmuļa iešana, pat šajās vietās ir kaut kas skaists, ko nevar pateikt vārdiem. Iepriekšējais posms bija unikāls un tāds bija arī šis, kaut kas pilnīgi atšķirīgs, kurus principā vieno tikai tas fakts, ka kādreiz te gājis vilciens.

Pēc kartes jau nosecināju, ka drīz jābūt ezeram, šoreiz patiešām tuvu līnijai. Iepriekšējā posmā bija krietni lielāks ezers, bet dzelzceļu no ezera atdalīja purvs un visādi koki, tāpēc tā īsti nevarēja to ne redzēt, ne arī nobildēt. Tāpat arī bija ari Limbažu ezeru, bijām tam pavisam tuvu, caur kokiem to arī redzēt varēja, bet neko vairāk. Šis ezers(Katvaru) bija tāds mazs meža ezeriņš, kurā būtu feini iebraukt ar gumijas laivu un pasist zivis ar elektrību, vai arī vienkārši pazvejot.

Visā posmā šoreiz bija ļoti daudz naglas, kas sastiprināja sliedes ar koka palikņiem.Iepriekšējos posmos acīmredzot bija kaut kādas modernākas metodes, kaut kādas citādākas metāla tapas. Iedomājos, ka varētu braukt ar tādu palielu traktoru šajā posmā, kur priekšā metāla detektors un vākt tamlīdzīgus metālus, domāju, ka viss ceļš atmaksātos + būtu arī peļņa, jo viena šāda nagla sver diezgan daudz un visā posmā uz līnijas šādu lietus ir ne mazums.

Nākamo pieturu pat necerēju atrast, jo tā pēc kartes izskatījās galīgā mežā, tomēr pieturas ēka bija. Vēlāk nosecināju, ka jo nomaļākā vietā stacija un tālāk no tās ir dzīvojamā mājas, jo neskartāka tā ir un mazāk izdemolēta. Ko no tā varētu secināt…? Acīmredzot šī ēka tagad atradās privātā zemē, tāpēc ar to bija izrīkojušies “saimnieciski” – novāktas visas sienas un atstāts tikai jumtiņš. Apkārt stacijai milzīgas šķeldas kaudzes un cirsma. Laikam nojumīte paredzēta veldzes brīžiem, kur apsēsties un iedzert bērzu sulas. Arī perons saglabājies tāds pats kā parasti – tikai apmalīte, bet virskārtā jau auga zāle. No noguruma nebija ne miņas, neskatoties uz to, ka noieti bija laikam jau vairāk par 10 km, precīzi neatceros, jo pie rokas nav maģiskās lapiņas ar atālumiem starp stacijām, kas arī šoreiz palīdzēja nezaudēt možu garu.

Nākamā stacija principā bija tā uz kuru mēs arī gājām. Protams, gribējās redzēt visas, bet šī kartē bija atzīmēta kā lielāks balts klucītis ar melnu klucīti vidū, kas nozīmē, ka tā bijusi lielā stacija – mazo staciju mamma. Jau no ārpuses skatoties bija prieks, ka vismaz uzrakstus atstājuši, lai gan ejot prom no šīs vietas otrā pusē no uzraksta bija palikuši tikai burti, kas veido vārdu “KULE”. Par cik apkārtne diezgan urliska, tas nebija nekāds pārsteigums. Apkārt stacijai nez kāpēc izraktas visas kanalizācijas trubas. Katru reizi, kad ieraugu kādu staciju, arvien brīnos, ko tik cilvēks neizdomā no viņas paņemt, šoreiz bija izraktas trubas un turpat atstātas. Vai tik šajos nomaļajos reģionos nedarbojas kaut kādas slepena organizācija, kas demolē stacijas.

Pie stacijas kādreiz bijuši 2 peroni, kas nu jau aizauguši ar kārtīgu zāli, to pat bildē nevar saprast, kurā vietā jāskatās, lai redzētu kādu pārpalikumu no peroniem. Arī sliedes bijušas veselas 4, kādreiz šeit pārkrauta kūdra no tuvējiem purviem, tagad vairs nekas nevienam nav vajadzīgs. Pati stacija noteikti bijusi šiet jau no seniem laikiem, kad caur Puikuli ir gājis mazais bānītis no Valmieras.

Par laimi, mums izdevās arī iekļūt stacijā(izsitot sienā caurumu ). Sajūta ieejot iekšā nebija tāda ļoti laba, tomēr interesanta. Nožēlojams jau skats, vēl jo vairāk padomājot, ka izārdījuši šeit visu ir vietējie. Uzgaidāmā telpa, kurā kāds urla gaidīs otru urli, lai izdzertu puslitru, nevis normāli cilvēki vilcienu.

Atrodoties šeit nebija grūti iztēloties, kā bija tajos senajos laikos, kad šeit iespējams varēja nopirkt biļeti līdz Rīgai pa 30 kapeikām, cilvēki klusiņām sarunājās uzgaidāmajā telpā un pārrunāja vietējās aktualitātes. Šeit pārņēma sajūta, ka teju teju pienāks vilciens. Ja šajā posmā vēl kursētu vilciens, droši vien nevarētu novērtēt tādu fīču, neviens nevarētu, viss liktos pašsaprotams, tāpat kā tagad posms Rīga – Valmiera.

Interesanti būtu uzzināt, cik bieži ir gājuši vilcieni šajā posmā. Noteikti ka vismaz 2 vilcieni uz Rīgu un 2 uz Rūjienu. No rīta un vakarā. Redzot šādu staciju man galvā nerodas domas, ka tas ir kaut kas dikti slikts, es to drīzāk uztveru kā, piemēram, vulkanologs vulkānu – citiem vulkāns ir kaut kas draudīgs un iznīcinošs, bet vulkanologam tā ir viņa kaislība, viņa darbs un dzīves jēga.

rel=”lightbox[gallery1]“

Blakus uzgaidāmajai telpai bija stacijas dežuranta “ofiss”, kurā nevareja iekļūt, ja vien nebūtu vēlēšanās izgāst sienu. Tomēr bija maziņš lodziņš, kas savienoja uzgaidāmo telpu ar dežuranta telpu. Pa to arī man izdevās uzņemt kādu kadru. Skats diezgan baiss, visādas mapes(ar uzrakstu “Ģelo No…” kreviski) un dokumenti pa grīdu. Kaut kāds releju skapis izvarots. Laikam slepenā demolētāju biedrība meklējusi kādus pierādījumus tam, ka kūdra purvā atrasti dimanti. Arī grīda sazin kāpēc bija uzlauzta, iespējams biedrība turēja aizdomās dežurantu slepkavībā un pieļāva domu, ka iepriekšējais dežurants ir paslēpts zem grīdas. Laikam viņiem neienāca prātā doma, ka dežurantu varēja iemūrēt kādā krāsnī, tad būtu iemesls nojaukt arī krāsnis…

Aizejot no šīs lielās stacijas iekšēji bija tādas kā skumjas, neizskaidrojamas. Pat pusdienot tur negribējās, nebija gluži mājīga vieta. Tāpēc nogājām vēl kādus 2 km un tad arī norijām maizītes. Beidzamajā daļā, kura arī bija visvairāk aizaugusi, satikā ceļā laikam 4 stirnas. 2 no tām gāja reizē. Vienkārši pēkšņi iznāca uz līnijas un blenza uz mums. Es lēnītēm ņēmu ārā fochiku no somas, bet pa to laiku viņas laikam saoda mūs un metās bēgt. Tomēr palaimējās ar kādu citu jaunuli. To mēs iztraucējām no gulēšanas un šis metās bēgt nevis pretējā virzienā, bet uz līnijas, kur viņš arī patusējās kādu laiku un es paspēju viņu nobildēt. Kopā šajā pārgājienā tuvplānā redzējām 5 stirnas, iepriekš tikai 3.

Pārgājiens jau tuvojās beigām un jāsaka godīgi, šoreiz arī gribējās beigas, jo vismaz psiholoģiski jau biju noguris. Arī kājas jau diezgan sāpēja un ūdens gāja uz beigām. Tā bija kļūda paņemt līdzi tikai 1.5 litrus ūdens. Pa vidu vēl bija stacija Auseklis, bet tā bija sagāzta un tur īsti nebija ko redzēt. Kopumā no 7 stacijām atradām 6. Tā viena, kuru neatradām bija, manuprāt, jau novākta kad vilciens šajā posmā vēl kursēja, jo tur neatradām pat perona vietu.

Pēdējos 2km pirms Alojas jau atkal bija mundrums, kuru izraisīja tilts, kas iet pāri līnijai.

Galā jau mūs sagaidīja mamma, tomēr nevarēju tā īsti viņai pastāstīt kā gāja, jo laikam šādas lietas ar vārdiem nemaz nevar paskaidrot, iekšēji bija tāda sajūta, kuru nevar ne aprakstīt, ne izstāstīt, arī šajā rakstā es to nevarēju. Šis posms bija 32.33km, kas ir garākais posms, ko jebkad esmu nogājis ar kājām un laikam arī tas paliks mans rekords, vismaz pagaidām. Jo līdz galam ir posmi, kas ir zem 20km. Ceļā pavadīts tikai nedaudz vairāk laika kā iepriekš, izgājām pusstundu ātrāk, bet pabeidzām iešanu 40 minūtes vēlāk, tas ir 7 stundas un 10 minūtes. Protams atkal jāņem vērā arī atpūtas, staciju apskates, fotogrāfēšanas un citas apstāšanās(?!?). Kopumā esam ļoti apmierināti.

Vēl tagad(2 dienas pēc gājiena) jūtos nedaudz kā kontuzēts, muskuļi nedaudz sāp un saulē nodegušais kakls liek par sevi manīt. Uz pēdām dažādas tulznas, kas traucē pastaigāt ar plikām kājām, bet man kā reiz šī sajūta ļoti patīk, tad ir sajūta ka ir kaut kas izdarīts. Pa ceļam, protams, man radās dažādas fantāzijas par to, kā varētu būt, ja valdībā nesēdētu tādi kretīni. Jau no 90to gadu vidus varēja kaut pa 10km gadā atjaunot šādus posmus un nu jau būtu atjaunots viss posms līdz pat Igaunijai un atliktu tikai noslēgt papildus līgumus ar Igauniju, lai šeit kursētu trans-baltikas reiss. Bet nu būsim reālisti, domājams, ka šeit nebūs vairs tādas ekstras un es šo posmu vairāk uztveru kā aizejošās godības mantojumu, kuru mūsu glupā valdība nemāk novērtēt. Nemaz nevaru aptvert, cik daudz grants, šķembu un darba vajadzīgs, lai uztaisītu kaut vai tikai uzbērumus priekš dzelzceļa. Nemaz nerunājot par palikņiem un sliedēm. Domāju, ka vienīgā nākotne vispār tamlīdzīgiem transporta līdzekļiem ir apmēram tāda, kā aprakstīju rakstā par nākotnes vilcienu, kur nebūs vajadzīgas sliedes. Būvēt sliedes un sūtīt pa tām dīzeļvilcienus, manuprāt, 21majā gadsimtā ir pārāk smagnēji un primitīvi, tas piestāvētu vairāk aizgājušā gadsimta 70tajiem gadiem, kad visās malās sprakšķēja no progresa un tā propogandas. Un īstenībā, kas gan tur tik īpašs tajā vilcienā, lēns, smirdošs aparāts, tomēr…

Pavisam dzīvi varu iztēloties situāciju, kad siltā vasaras vakarā stacijā Zemitāni iekāpju vilcienā, kuram priekšējā stikliņā ir balta lapiņa ar uzrakstu “Rūjiena”, kad vagonā ir tikai kādi 5 cilvēki(visi skaidrā), logi atvērti, jo diena bijusi patiešām karsta un es sēžu pilnīgi relaksējies un noskatos kā saule grasās nozust uz pāris stundām. Kā vilciens uzņem ātrumu un garākajos posmos gandrīz vai lido un pa logu nāk iekšā siltas vēja plūsmas, kas sajaukušās ar vīgriežu, pelašķu un citu ziedu smaržām. Neskatoties uz ratu klaboņu un vilciena motora dunoņu, ir dzirdama sienāžu sisināšana. Ik pa brīdim dzirdama arī vilciena svilpe, kad pabraucam garām nomaļajām ceļu pārbrauktuvēm. Iekšēji miers. Izkāpjot kādā meža pieturā, peronu apspīd vientuļas laternas, neviens cits cilvēks neizkāpj un jau pēc pāris sekundēm vilciens uzgāzē un nosvilpjas. Aiztaisās durvis un vilciens jau pēc mirkļa ir prom. Palieku stāvam uz perona, ārā silts un smaržīgs, debesis vēl gaišas, jo vasarā tā īsti tumšs nekad nepaliek. Tā es iztēlojos braucienu ar vilcienu šajā posmā kādā 1982 gadā, kad problēmu bija mazāk, kad vilcienu sastāvi vienmēr sastāvēja vismaz no 6 vagoniem. Manuprāt romantiski… Tieši par to runājām, ja būtu laika mašīna, noteikti izbrauktu vienu reizi ar šo vilcienu, pavisam neuzkrītoši. Sadabūtu kaut kur 80to gadu drēbes, kādus pārsimts rubļus(lai varētu izīrēt pirti). Vēl jo interesantāk tā domāt tāpēc, ka ceļošana laikā ir iespējama. Ar šādām fantāzijām es šo posmu atdzīvinu vismaz savā iztēlē, bet kas tad veido mūsu realitāti – kādu cilvēku izsapņoti sapņi, izsapņoti un piepildīti.

Šis pārgājiens man vairāk kalpoja kā tematiska pastaiga, lai ieskatītos patiesībai acīs, lai ieraudzītu šo vietu un kā teikt “iemiesotos” tajā vai ļautu, lai šī aura iemiesojas manī. Tāpat man ienāca prātā tāda doma, ka mēs esam pirmie un iespējams vienīgie, kas grasās noiet visu maršrutu un tas varbūt savā ziņā kalpo kā tāds katalizators, iespējams mēs atdzīvinam šo ideju, pat ja šī ideja neizskan nekur īpaši plaši – kā jau zināms, mūs ietver informatīvais lauks, kas ir daudz spēcīgāks par mūsdienu medijiem, valodu vai rakstītu vārdu, iepludinot informāciju šajā laukā, efekts var būt krietni vien spēcīgāks par presē nopublicētu informāciju. Ko var zināt, varbūt kāds uzņēmīgs cilvēks pēkšņi pamodīsies no rīta ar domu izdarīt savā dzīvē kaut ko labu, varbūt iekāps savā apvidus auto un brauks skatīties kas tad īsti notiek ar šo posmu, viņš pats nesapratīs, no kurienes viņam tādas domas un vēlmes. Bet būs nostrādājis informatīvais lauks un varbūt, ka viņš nostrādā pietiekoši bieži un ieņem cilvēku dzīvēs vadošo lomu, tikai paši cilvēki par to neaizdomājas. Šis lauks lieliski pierādās situācijā, ka vienmēr uz pasaules izgudrojums nāk vairākās vietās uz zemeslodes, nevis tikai vienā, tieši tā pati ideja, tajā pašā laikā.