Cojs

Pagājušo 6dien biju apsolījis krustmeitu aizvest uz Dabas muzeju parādīt visādus kukaiņus un izbāztus zvērus. Tā arī izdarījām, tomēr tā īsti viņai tas nepatika. Viņai vairāk patīk dzīvi kukaiņi. Nācās nepārtraukti stāstīt, kāpēc dzīvnieki ir beigti un vabolēm cauri izdurta adata. Bet zinu, ka viņa pozitīvi atcerēsies šo te mūsu muzeja apmeklējumu un visu zinās pilnīgi detalizēti, neskatoties uz to, ka visus stendus tā kārtīgi neapskatījās. Vēl ik pa brīdim radās jautājums, kad mēs brauksim uz zoodārzu, kas man nemaz tik jauki nelikās, jo man tas zoo besī ārā, tur nav ko redzēt. Protams, ka braucām arī uz zoo. Tikai vēlāk izrādījās, ka viņa ir tik slīpēta, ka zoo nebija vajadzīgs dēļ zvēriņiem, bet gan dēļ cukura vates un citiem “snekiem”, kurus viņa man centās izspiest…

Bet ne jau par to ir šis stāsts. Vati, protams, nenopirku principā, pat ja es atrastu kur tādu var atrast. Man patika situācija, kad mēs ar tramvaju bijām nonākuši līdz Brīvības ielai, kur nācās nedaudz pagaidīt trolejbusu. Beāte mierīgi no somiņas izņēma saules brilles, uzlika tās, tad izņēma ziepju burbuļu pūšamo un sāka pūst ziepju burbuļus. Es tikai skatos, kā viņa priecīgi taisa burbuļus un vējš tos dzen pa Brīvības ielas trotuāru. Skatos, kā cilvēki uzsmaida un atplaukst, kad ierauga burbulīti vai kā pavecāka kundzīte, kurai burbulis pārsprāgst tieši pie sejas, saviebjās un noteikti nodomā, ka tā jau bērnam nevajadzētu ļaut draiskoties. Kāda jauniete pat sāk ķert kādu burbulīti. Man uzreiz galvā tas bija kā modelis, kā cilvēki uztver tamlīdzīgas lietas, jo jaunāks cilvēks, jo atvērtāks inovācijām, jo vecāks, jo vairāk ierāvies sevī, protams, ir arī savi izņēmumi abās kategorijās… Šo modeli var piemērot uz sabiedrību kopumā. Tajā brīdī atcerējos māsas teikto, ka Indigo bērni tikai paaugstina vibrācijas. Šis ir tāds mazs piemērs, bet tik acīmredzams. NEVIENS pieaugušais neiedomāsies pieturā pūst ziepju burbuļus un tā ir viņu lielākā kļūda, tas ir tik traģiski, ka cilvēki neļauj vaļu tam, kas nāk uz āru. Šajā gadījumā es nerunāju par kaut kādām kaprīzēm, kuras es negribētu, ka bērns vai pieaugušais laiž brīvi uz āru, bet gan to, kas nāk no sirds. Kopumā par Indigo teoriju gan es neesmu tik pārliecināts, jo neesmu tik lielā saistībā ar bērniem, neredzu ikdienā tādus mazus piemērus, tomēr zinu, ka pieaugušie ir apslāpējuši bērnu savā sirdī.