Cojs

Jāsāk jau ar to, ka šis pārgājiens netika plānots, par to ierunājās mans bijušais kolēģis Ķeņģa kungs. No sākuma man likās diezgan kreizī doma doties pārgājienā pa dzelzceļa līniju kas jau ĻOTI sen nefunkcionē. Tajā brīdī es vēl nezināju kad tieši līnija slēgta un tā. Pa salīdzinoši nesen slēgtu līniju jau brīžiem nav viegli iet, bet šī man likās būs pavisam nepateicīga. Vairāk vai mazāk tā arī bija, tomēr man ļoti patika pārgājiens, kas pagaidām ir arī mans personīgais rekords – precīzi gan nezinu, bet gandrīz 60km divās dienās. Ceļojumā devās Edmunds A., Mārtiņš Ķ., Ivars V., un es. Kompānija uz goda.

Viss sākās 5dienas vakarā, kad bija nolemts braukt uz Rūjienu – uz nakšņošanu. Es pieteicos sarunāt teltsvietu, lai nebūtu jāmeklē pa nakti kur palikt. Iekāpu Valmierā autobusā, kur džeki jau bija pavadījuši savas 3 stundas, es kā jau cilvēks, kas 2 gadus aktīvi nobraukājis ar autobusiem, gribēju pēc iespējams mazāk tajā uzturēties. Pa ceļam no Valmieras uz Rūjienu redzējām pa pusei šaušelīgu skatu – notriektu riteņbraucēju un mašīnu ielidojušu grāvī. Liekas ka riteņbraucējs bija izdzīvojis, bet fakts, ka riteņbraucējs bija atradies ceļa vidū notriekšanas brīdī, par neko labu neliecina. Braucot autobusā man nebija nekā priekš pārgājiena un tikai pusstundu vēlāk dabuju somu un pārējo aprīkojumu – guļammaisu un paliknīti. Nebija arī pārtikas un dzeramā. To biju domājis sagādāt nākamās dienas rītā Rūjienā. Vakars pagāja jautri, tomēr mierīgi. Uzcēlām teltis, parunājām un drīz jau likāmies gulēt.

Es kaut kā nevarēju aizmigt, visu laiku domāju kā būs iešana pa nekurieni un tajā brīdī, kad jau grasījos iemigt, sāka krākt Ivars. Es ātri nolēmu, ka nevaru riskēt ar nākamās dienas spēkiem un ietinos gulēt pirtiņā, kas atradās 10 metrus no mūsu telšu vietas. Tur arī uzreiz atlūzu un bija jau pienācis gaidītais rīts.

” title=”Vakars Rūjienā pirms iziešanas”>

Par cik man nebija līdzi nekādas paikas, nācās aizņemties kaut ko ēdamu no cilvēkiem. Mēs bijām apmēram 2 km no vēsturiskās stacijas ēkas vietas un principā 2km tuvāk mērķim, bet mēs izlēmām, ka ceļš jāsāk no pašas stacijas ēkas vietas, lai būtu svinīgāk. Tad nu iešanu uz stacijas ēku apvienojām ar manas paikas iepirkšanu. Jau iepriekšējā vakarā tēvs mums parādīja, ka no stacijas ēkas nekas nav palicis pāri. Sākām ceļu tieši 9:00 un pēc kādām 15 minūtēm jau pametām Rūjienas robežas pa garu zāli, kas kājas padarīja slapjas jau principā pirmajos metros. Iesākums bija daudzsološs, uzbērums bija labi saskatāms, pēc garās zāles sekoja ceļš, kurš mūs aizveda līdz pat Naukšēniem, kur atradām arī stacijas paliekas un tur apstājāmies nedaudz atpūsties. Pirmie 8 km likās pavisai vienkārši noieti un apstāšanās man pat likās nedaudz lieka, kas to būtu domājis, ka beigās es tādu pauzīti pat ļoti vēlēšos…

Tālāk ceļš bija diezgan vienmuļš un arī pats “dzelzceļš”, ja to tā var nosaukt bija jau sen pārvēties par tīrumu, tāpēc nācās iet pa ceļu, kas iet nedaudz blakus. Laika ritējums palēninājās, jo bildītes apkārt mainījās mazāk. Nogājām kādus 3km pa ceļu un Ķeņģa kungam ienāca prātā doma atrast mežā tiltu, kurš kartē ir iezīmēts. Līdz tiltam bija apmēram 3km, tikai bija jāmet līkums pa lauku, kur auga nepazīstama kultūra, kas smaržoja diezgan šķebinoši. Problēma tajā visā bija tāda, ka līnija bija pilnībā aizaugusi un nebija pat taciņas – nekā.

” title=”Iebriduši dziļā pakaļā”>

Bildē labi redzams, kādā žampā mēs bijām iekļuvuši. Atlikušo pārgājiena laiku mēs to mīļi dēvējām par “pakaļu”. Mēs tikām līdz kartē norādītajai vietai, kur vajadzēja būt tiltam. Bet… Tilta nebija. Upe saucas Gulbene un tā ir nedaudz platāka un dziļāka par standarta grāvi. Radās doma šturmēt upi par katru cenu, bet veselais saprāts uzvarēja, jo pāri upei mūs sagaidīja tikai “pakaļas” dvīņumāsa, jeb kā saka otrs vaigs. Tāpēc gājām pa labi līdz tuvākajam ceļam(apmēram kilometrs). Tikai ceļā bija tāds sīkums kā rapša lauks, kas pa automašīnas logu izskatās skaisti dzeltens, kad zied. Šoreiz tur nebija nekā skaista, tikai tāds pats necaurejams biezoknis, kāds mums bija jāšķērso “pakaļā”.

Pēc rapša pārbaudījuma atkal sekoja pauze, ko es šoreiz vēlējos, jo bija riktīgs besis. Tālāk ceļojums turpinajās pa ceļu, līdz atradām staciju Piksāri. Tur atkal atvilkām elpu un pēc kartes skatījāmies, ka tālāk jāiet baigi taisno un garo gabalu, tāpēc mazliet arī iekodām.

” title=”Ceļš uz nebūtību”>

” title=”Ceļā pa nebūtību”>

Bildē diezgan labi redzams, cik man netīras bikses no meža posma iešanas. Šādas – gaišas bikses bija izvēlētas, jo tām bija notecējis derīguma termiņš un tāpat bija jāizmet. Strauji tuvojās pusdienu laiks, domājām atrast Grotes muižu un tur arī ieēst, bet ēst sagribējās mazliet ātrāk un ēdām varētu teikt pāri ceļam Grotes muižai. Kad ir jau noieti vairāk par 25 kilometriem, tad viss līdzi paņemtais ēdiens šķiet tik gards, konservi, kurus ikdienā noteikti nebūtu ēdis, tur likās kaut kas dievīgs. Tāpat arī saldie sieriņi, kurus kā zinādams nopirku.

” title=”Atpūšamies pie pamestas mājas”>

Tālāk bija plānā atrast Grotes muižu, kas kartē bija iezīmēta kā drupu masīvs, kas sastāv no vairākām ēkām. Izmaldījāmies pamatīgu līkumu un jau grasījāmies mest plinti krūmos, bet tad kāds no mums(liekas ka es) pamanīja ēku kaut kur krūmos. Tad atklājās viena pēc otras vēl un vēl, protams visas diezgan nožēlojamā stāvoklī. Kā pēc tam nosecinājām, tad šīs visas ēkas ir bijušas kādreizējā muižas kompleksa teritorijā. Atradām vairāk nekā 10 ēkas, kurās jau sen neviens nebija dzīvojis, apkārt zāle līdz viduklim un koki.

” title=”Grotes muižas kompleksa ēka”>

Diezgan skumīgs skats, tomēr labāk kā iet pa ceļu, kur bildītes mainās reti. Tomēr pašas muižas ēku vēl neatradām. To atradām tikai ejot jau atpakaļ uz ceļu, sapratām, ka tā ir muižas ēka tikai tāpēc, ka tā bija vislielākā un ar mūra pamatiem. Visticamāk bijusi 3 stāvīga ēka. Tur pat īsti nebija ko redzēt, vairāk tur tās pārējās ēkas. Atkal sekoja pa pusei izejams tīrums, kā mēs secinājām uzarts ar kaut kādu meža arklu, tādas vagas līdz celim. Atradām ceļu, bet tas vairs nebija mums jau pierastais grants ceļš, bet kaut kāds aizaudzis meža ceļš. Ivars kā kārtīgs bruņinieks pieteicās aizskriet un paskatīties vai tas ir īstais ceļš, mēs pa to laiku no kartes izsecinājām ka tas patiešām ir īstais ceļš. Jau sāka nedaudz krēslot, tāpēc štukojām, ka vajadzētu jau domāt par apmetnes taisīšanu, bet pie Grotes muižas kategoriski negribējām palikt, jo tad nākamajā dienā būtu jāiet vairāk nekā puse maršruta, kas nebija prātīgi(kā nākamajā dienā izrādījās, tā bija svētīga doma). Nogājām tajā vakarā vēl kādus 7km un atradām pa pusei piemērotu vietu, no ugunskura viedokļa perfektu, jo tā vieta bija cirsmā. Arī telti bija feini uzcelt sūnās, gulēšana arī bija ērta(kā par brīnumu). Tikai šo vietu varēja redzēt no ceļa garām braucošās mašīnas, kuras ik pa pusstundai tur arī brauca. Naktī ugunskuru varēja labi redzēt, bet mēs vairs nebijām spējīgi turpināt ceļu. Es jau 6dienas vakarā jutu, ka kājas ir pilnīgā autā, uz abām pēdām lielas tulznas, baidījos pat vilkt nost botas.

” title=”Naktsmītne mežā”>

Kad nometne bija uzcelta un sākām taisīt lielo vakara izrīšanos, parādījās pirmais gandarījums, forša pa pusei miegaina un eiforiska sajūta. Aizmirsu pieminēt, ka pa ceļam no Grotes muižas uz mūsu apmešanās vietu bija arī stacija Omuļi. Protams, pašas ēkas nebija, toties tur mēs izdomājām, ka jāiet pēc ūdens, jo vakarā bija paredzēts slapjo T kreklu konkurss, jeb pareizāk sakot, gribējās kaut ko uzvārīt arī ēst. Iegājām pie tantes, kas no sākuma mums nevēra vaļā, jo baidījās, pēc tam iedeva ūdeni un arī visus ietaupījumus, jo piedraudējām ar nazi un ejot prom aizdedzinājām māju. Labi, tā protams nebija, viņa izstāstīja mums to, ko neviens no mums līdz tam nezināja – šī līnija tika saspridzināta otrā pasaules kara laikā vāciešiem atkāpjoties, arī stacija Omuļi tika saspridzināta. Tā arī bija atbilde uz mūsu jautājumu, kāpēc ir tik maz palicis pāri no dzelzceļa, lai gan citur mazbānīšu maršrutos ir pat stacijas un gulšņi. Kā vēlāk noskaidrojās vācieši pat esot braukuši ar speciālu vilcienu, ar kuru uzara dzelzceļu, tātad mums bija ļoti paveicies, ka tur bija izejami tie maršruti. Vecenīte arī pastāstīja, kā ganījusi govis blakus šai līnijai, atceroties, kā slēpusies ar draugiem zem tilta, kad vilciens braucis pāri. Viņa negribēja ielaisties ilgākās diskusijās ar mums, jo laikam bija no mums pārbijusies. Man radās tāda kā noskaņa un neliels Dejavu, ka iespējams kara laikā arī esmu gājis tamlīdzīgus maršrutus, tikai ar automātu rokās… Ar manu aprīkojumu varēju tiešām justies, kā kara laikā, tikai automāta pietrūka.

Naktī gulēju tā kā tāds mazs bērns, atslēdzos uzreiz pēc tam, ka Ķeņģa kungs bija pārstājis runāt ar Ivaru caur telts sienu. No rīta pirmais biju augšā un centos iekurināt uguni. Rīts bija netipiski silts. Apmēram stundas laikā sataisījāmies, paēdām un bijām gatavi turpināt ceļu. Satikām arī mežsargus, kas mums lika nodzēst uguni, ko mēs arī izdarījām. Bija doma ilgāk saglabāt sausas kājas, lai nesāktu berzt pārāk ātri, tomēr tas neizdevās, jau gandrīz pirmajos 100 metros kājas atkal bija slapjas.

” title=”Rīts”>

No paša rīta jau bija diezgan smagi, jo pleci nebija īpaši apūtušies no brezenta terora. Kājas gan bija nedaudz atkopušās, varēju pat iet bez klibošanas. Bildē redzams varētu teikt pirmie pārgājiena metri. Skaista bilde sanākusi. Temps bija vājprātīgi liels, bet es turējos līdzi. Nezinu kur tiem džekiem ir tāda enerģij, bet viņi nebija izbesījušies līdz pat beigām. Atkal ūdens gāja uz beigām, tāpēc meklējām jau kartē kur iestiprināties. Pirmajā apdzīvotajā mājā arī gāju iekšā. Jutu no komandas nelielas bailes iet svešā pagalmā, varbūt no suņa baidījās, varbūt no saimnieka. Bet es vienkārši palūdzu ūdeni. Visiem bija stratēģija sadzerties uz vietas riktīgi daudz ūdeni, lai var paņemt līdzi ūdeni un kādu laiku nedzert. To nemaz nevar aprakstīt, kādas sajūtas pārņem kad dzeru aukstu ūdeni, kad noieti ātrā tempā kādi 4km ar milzīgu, neērtu somu. Tālāk sekoja jautājumi par stacijas ēkas vēsturisko atršanās vietu un kartes lasīšanu.

” title=”Prasam vietējam par staciju”>

Onka pat iznesa vecās stacijas(Ērģeme) fotogrāfiju, kuru es arī pamanījos pārfotogrāfēt.

” title=”Stacija Ērģeme”>

Izstāstīja arī viskautko no laikiem, kuru visticamāk pats nav piedzīvojis, bet zina no nostāstiem, piemēram, to, ka pretī stacijas ēkai bijis ūdens tornis priekš vilcieniem. To arī vācieši saspridzinājuši un pats bundulis pārlidojis pāri lielajām priedēm kādus 50 metrus. Tāpat arī izstāstīja, ka no Ērģemes stacijas līdz Valkai ir vairs tikai 8km, kas mani iepriecināja, bet skanēja piebilde – pa dzelzceļu… Vēl sekoja pāris Dejavu mirkļi saistībā ar Ērģemes ainavu, atcerējos kādu sapni apmēram 2 mēnešus atpakaļ, kur kā reiz darbība notika ļoti līdzīgos apstākļos, bet kā jau tas sapņiem mēdz būt, viss bija miglā tīts.

Atvadījāmies no laipnā onkas un turpinājām ceļu pretīm Valkai, kas mūs joprojam gaidīja. Apmēram tikai puskilometru bija ceļš. Tālāk sākās jau nelielas problēmas. Bija uzbērums un pat taciņa, tikai iziet jau bija krietni grūtāk kā pa ceļu, tomēr interesantāk, tāpat kā “pakaļā” iet bija jautri, neskatoties uz to, ka kājas ļodzijās un soma nenormāli spieda. Gājām tā vēl kādus 5 km, līdz pēc kartes izbeidzās stiga un varējām turpināt iet vienīgi pa elektrības līnijas stigu, kas bija apgrūtinoši. Izlēmām, ka vairs nav jēgas iet pa līniju jo visas stacijas (izņemot Valku) ir jau atrastas un pa ceļu būs ātrāk, tāpēc gājām nost no līnijas un uzgājām uz paralēli esošā ceļa. Tā mēs turpinājām iet līdz Pedelei, kur visiem jau bija nosēdušās bačas un izdomājām ēst pusdienas.

” title=”Atpūta autobusa pieturā”>

Tas bija tikai 7km no Valkas, tā vismaz mums skaidroja ceļa stabiņš. Iešana pa ceļu nebija patīkama ar pilnīgi jēlām kājām, sāpošu celi(kuram pārbraucu ar kvadraciklu pāri pirms mēneša), ar pusjēlu muguru no somas foršajiem metāliem, kas domāti lai nebūtu līka mugura. Bet apziņa vēl bija skaidra, lai gan ķermenis jau sāka pievilt, ar Ivaru pat sākām atpalikt, bet to izlabojām pieskrienot.

” title=”Galamērķis”>

Tas bija noticis! Ieraudzījām šo jauko zīmi “Valka” jau likās, ka darbiņš padarīts. Tomēr, še tev nu bija. Bija uzdevums pa ceļam uz staciju Valga no kuras devāmies uz mājām, atrast veco staciju ar nosaukumu Valka. Tur atkal sanāca pamatīgs līkums, bet galu galā atradām.

” title=”Vecā stacija ‘Valka’”>

Gaisa temperatūra bija 26 vai pat vairāk grādi, kā vēlāk noskaidrojās, tas bija vēlviens faktors, kas man traucēja noiet pēdejos 3km līdz Valgai, protams, es jau nepaliku tur sēžot. Turpinājām. Apmēram ap 3iem dienā pārkāpām pār Valgas stacijas slieksni. Neslēpšu, es biju patiešām laimīgs un gandarīts, ka esmu to izdarījis, jo pēdējie kilometri bija tādi, it kā es ietu ar diviem ieslēgtiem gludekļiem pie pēdām. Džeki gāja ēst uz centru, bet es kategoriski atteicos kustēties un tā arī 3 stundas tur nosēdēju. Biju eiforijā. Arī ērci atradu rāpojam sev pa roku un radās neliela paranoja, ka man ir vismaz viena ērce iekodusi. Bija arī nelaba dūša no zaļajiem āboliem, ko biju saēdies. Bet pie dabas vienmēr gribas ēst ābolus. 7dienas vakarā jutos kā reimatisma slimnieks, nevarēju normāli paiet, man vajadzēja divus kruķus vai vismaz vienu cilvēku, kas piestutē. Sāpēja manas 10 tulznas, abi ceļgali, mugura, mugurā ieberztās divas rievas no somas, pleci, potītes un nedaudz arī krūšu kurvis. Sajūta tāda, it kā būtu ticis zem kaut kāda neliela moča vai mašīnas, bet nekas nav lauzts.

Secinājumi par šo pārgājienu. Viss pārgājiens bija perfekts pat ar to, ka bija grūti un pat smagi. Lai tā nebūtu, man jāiegādājas apavi, zeķes un soma speciāli pārgājieniem, lai nebūtu neviena faktora, kas traucētu pārgājienu. Šoreiz es to uztvēru pārāk vieglprātīgi un domāju, ka ja jau varu noiet 32 km 8ņās stundās, tad kāpēc lai nenoietu 60 km divās dienās? Bet ir viena tāda problēmiņa – smaga, neērta soma. Tas kopumā ņemot ir sīkums un jau atpakaļceļā plānojām kur nākamreiz iesim. Iespējams tas būs oktobrī, kad naktīs vairs nav vasarīgi silts…

” title=”Ļoti tuvu stacijai Valga – Nirvāna”>