Cojs

Jau kādu laiku mēģinu saņemties uzrakstīt aprakstu par ceļojumu, kas notika nu jau pirms pāris mēnešiem. Par cik esmu stingri nolēmis vairs neskatīties nekādas filmas, seriālus un citus laika kavēkļus, tad pēkšņi parādās laiks gan mācībām, gan lasīšanai, gan blogam, kurš bija atstāts novārtā. Ceļojums bija pa pusei spontāns, pa pusei plānots. Kā es to visu biju iedomājies iepriekš? Atceros, ka Anta man stāstīja par to, kā viņa kādreiz tur bija bijusi un esot paticis, par Beloje ozero un laipnajiem radiem. Neko vairāk par Baltkrieviju nezināju. Prātā bija arī palicis, ka tas ir krietni tālāk, bet izrādās tikai kādi 450km no Rīgas, kas ir tiešām niecīgs attālums. Pat uz robežas nav pārāk ilgi jāstāv.

Jāmēģina tagad atsaukt atmiņā pats brauciens. Patiesībā bija uzreiz viens faktors, kas man tā īsti nepatika jau no paša sākuma – līdzbraucēji. Tā bija kompānija, kas pazīstama Antas tēvam, bet ne mums. Viņi bija izdomājuši ņemt līdzi treileri, kurā mitināties pa šīm dienām. It kā jau tajā nav nekā ļauna, tomēr problēma ir ar maksimālo ātrumu, ar kādu drīkst braukt mašīna ar treileri aizmugurē un tas ir 80km/h. Ta nu mēs uz Baltkrieviju braucām krietni lēnāk, jo reāli es būtu braucis vismaz uz 110km/h. Nu tas varbūt nebūtu tik būtiski, bet tālāk Baltkrievijā šī kompānija mums bieži vien bija jāgaida, jo tur bija 2 lellītes(džeki, kas mūsdienās tiek saukti par cacām, kuriem vajag pucēties).

Izbraucām no Rīgas ap 19iem, iebraucām vēl samainīt naudu un devāmies taisnā ceļā uz korķi, kas bija izveidojies posmā Rīga-Ogre. Līdz Jēkabpilij tikām tikai jau tumsā, kur bija sarunāts pieāķēt treileri. Tālāk braucām ar BMW markas auto, kurš bija daudz ērtāks par Ford scorpio kaut kāda aizvēsturiska gada, kurā smirdēja pēc gāzes. Braucām gandrīz visu nakti, precīzi neatceros, bet liekas, ka tikai 4ros vai 5os no rīta bijām galā. Saša(Antas tēvs) sazvanījās ar Baltkrieviju ik pa brīdim un mums jau tika klāts galds. Naktī gan neko nevarēju saskatīt, tikai pilsētiņas pa ceļam, kur visām mājām ir spilgti izkrāsoti logu rāmji un jumti. Arī visas pilsētas garumā ir nokrāsotas māju sētas, protams ne jau vienā krāsā, bet tādi viņiem pat esot likumi, ka redzamā sēta ir obligāti jākrāso, liekas, ka valdība pat viņiem par to maksā.

Bijām galā un pamodinājām Ņinas tanti, kura bija mūs traki gaidījusi, bet “nolūzusi”. Tika celts galdā baisi garšīgs zutis(ugrj), ja pareizi sapratu. Tādu joku vēl nebiju ēdis. Tur viņš ir baigā delikatese un legāli nemaz nav nopērkams. Tur esot kaimiņu džeks, kurš nelegāli ķer, kūpina un pārdod tādu preci. Nedaudz uzēduši zivi, cepumus un iedzēruši tēju likāmies gulēt.

Fotogrāfijās redzama ķoķas Ņinas dzīvojamā istaba, virtuve un pagalms. Pēdējais gan man likās stipri par mazu priekš privātmājas. Tā pagalma daļa, kas redzama bildē, vēl piedevām tiek dalīta uz pusēm, jo māja ir pēc būtības komunālā māja, tā tiek dalīta uz pusēm. Aprunājos arī ar otras puses iedzīvotājiem, šie bija traki priecīgi, ka mums patika Belarusija.

Tajā rītā iepazinos ar Baltkrievu saldumiem un vispār ēdienu. Neatceros, ko tieši mums pasniedza, bet es pārēdos un negribējās ēst līdz pat vakaram. Tajā dienā mēs tā arī nekur neaizbraucām, bet arī nebija nekas diži ieplānots. Aizgājām uz tirgu, kur it kā visi slavēja, ka viss esot dikti lēts. Es pārēķināju latos un drēbes šķiet pie mums ir lētākas. Bet… Tur ir daudz baltkrievu trikotāzhas, kas ir krietni kvalitatīvāka par to, ko var nopirkt pie mums tirģelī. Anta tur atrada baigi labo kostīmu, kas ražots izrādījās Krievijā. Ārā visu laiku lija, bet bija pietiekami silts. Aizgājām mājās un gandrīz visu dienu norunāju ar Ņinas tanti. Izrādījās, ka padomju laikā viņa dzīvojusi Latvijā un pat mācījusies Valmieras pārtikas skolā. Pārrunājām tagadējo un kādreizējo ekonomisko un politisko situāciju abās valstīs. Viņa man izstāstīja interesantu faktu, kāpēc Baltkrievija vienmēr atpalikusi no visām PSR. Esot bijusi speciāla dotāciju politika, kur Igaunija, Lietuva un Latvija(tādā pašā secībā) ieguva krietni vien vairāk finansējumu, tāpēc pie mums kādreiz bija labāki ceļi un attīstība kopumā bija ātrāka. Labi, arī tagad tur ir daudz kas palicis no vecajiem laikiem un tā vien prasās pēc attīstības. Bet viņiem tagad ir tas, kas mums nu jau vairs nav. Nākotnes perspektīva ekanomikā. Tad, kad bijām tur, vēl nezināju, ka Latvijā iestāsies ekanomiskais krahs, kurš jau sen bija paredzēts. Jājautā, kāpēc lai tā nebūtu? Mums nav vairs nekādas ražošanas, mums nav vairs lauksaimniecības, bet Baltkrievijai ir un būs. Viņa pati sevi spēj pabarot un vēl 2 tādas Baltkrievijas.

Biju domājis, ka iebraucot Baltkrievijā, iekritīsim kādā bedrē uz asfalta. Tā vis nebija. Tur bija asfalts tādā kvalitātē, kāda mums ir tikai retās vietās. Labi, braucot kādai mazākai pilsētiņai cauri, bija bedres, bet ne tādas, ka varētu diskā iesist robu un pazaudēt dekoratīvo disku(kā man gadījās ziemā šeit pat Latvijā). Pārunājām par dzīvokļu cenām, salīdzinājām. Īpaši lētāk jau nav ņemot vērā to, ka viņiem algas ir zemākas. Nu vismaz tajā pilsētiņā, kurā mēs bijām(Mjadzel). Pensijas ir apmēram 170$, kas manuprāt ir pat ļoti pieņemami, jo viss viņiem ir riktīgi lēti – elektrība, gāze, pārtika. Konkrēti Ņina nopelna darbā vēl vienu pensiju un saka, ka dzīvo labi. Mūsu pensionāriem ir tāda pati pensija, bet cenas ir galīgi sakāpušas griestos. Man arī patika viņu patriotisms, kā viņiem mirdz acis runājot par savu valsti un viņi lepojas, ka tā ir vienīgā PSRS valsts, kura netika izvazāta kā pārējās, kad bija lielais sabrukums. Tur joprojām darbojas kolhozi, tie pilnībā ir rentabli, pašiem ir sava baltkrievu tehnika, degviela 2x lētāka kā pie mums. Visi sociālie un politiskie apstākļi ir labvēlīgi izaugsmei. Žēl, ka par savu valsti neko labu nevarēju pateikt, jo kādreiz cilvēki no “pribalķikas” varēja lepoties, ka tur dzīvo, tagad mēs turamies mata galā…

Vakarā aizbraucām pie Svetas(Ņinas meitas). Viņa dzīvoja Mjadzel pašā centrā, laikam 3 istabu dzīvoklī. Pats dzīvoklis bija patiešām šiks, tas pateicoties viņas nelaiķa vīram, kurš bija mežsargs. Tur joprojām ir saglabājusies “polšu” norēķināšanās sistēma, kas arī noveda viņas vīru kapā – galīgi nodzērās, sagāja sviestā un kaut kur iekrita bedrē un pārlauza sev galvaskausu. Cik zinu, tā ir liela problēma viņu pusē, ka veči nodzerās un diezgan ātri aiziet tajā saulē. Pie Svetas atkal kārtīgi paēdām, nomazgājāmies(pie Ņinas nebija dušas un toalete bija ārā). Tālāk vairs neatceros, laikam jau relatīvi ātri aizgājām gulēt.

Nākamajā dienā bija paredzēt braukt uz pilsētiņu Postavi, kur arī bija tirgus un tāpat vien pabraukāties. Braucām jau tā diezgan vēlu, bet vēl nācās gaidīt uz lellīšu baru, kas tikai tajā brīdī, kad piebraucām, bija modušies. Nu tur pārāk nekavējamies, pafotogrāfējāmies un tā.

Bildē redzams ir Antas tēvs Saša, Sveta(sarkanajā) un viņas meita(kurai ātrumā neatceros vārdu) un es.Nobildējāmies tajā vietā, kur kompānijai bija tas treileris – starp 3 ezeriem, ļoti skaistā vietā.

Līdz mums interesējošajai pilsētai nebija pārāk tālu, kādi 45km. Šoreiz jau pa dienu braucām un varēju pavērot apkārtni. Mani patiesi fascinē labības lauki, kas Baltkrievijā ir gigantiski. Arī kartupeļu un visas citas iespējamās kultūras. Pašā pilsetā nebiju īpaši plānojis kaut ko pirkt, tur nopirkām kaut kādu daļu no konfektēm, ko aizvedām visiem radiem. Konfektes tur ir krietni garšīgākas par mūsējām, lai gan nezinu kāpēc visi tā slavē Laimu.

Pats tirgus laukums bija zem jumta un ēkais bija atkal jau pavisam interesanta krāsa. Iekšā nekā tāda ļoti īpaša nebija, ja nu vienīgi brīžiem atkal pārsteidza kaut kāda produkta cena, kas pie mums maksā dārgāk, bet pārējais bija vairāk vai mazāk tāpat. Tālāk mēs aizbraucām uz vēl vienu tirgu, kur Anta nopirka sev baigi smuko jaku/blūzi, ķīniešu stilā. Tas tirgus bija zem klajas debess, bet pilnībā to neredzējām, jo tas jau vērās ciet. Braucot ārā no pilsētas, var redzēt kaut kādu vecu krievu iznīcinātājlidmašīnu, pie kuras mēs arī nobildējāmies.

Tajā dienā vēl nopirkām sēnes un ogas un gribējām vakarā gatavot ārā paēdienu, bet tas neizdevās, jo baigi lija lietus. Turpinājām tusēties ar Sašas brālēnu Vaļeru un viņa ģimeni – sievu Irinu un dēliem Vaņu un Serjožu. Vaļera ir vietējais milicis un citā dienā arī pārbrauca ar milicijas bobiku.

Vēlāk būs arī bilde, kur Vaļera ir formas tērpā, jo tika steidzami izsaukts uz iecirki, es viņu tajā brīdī arī nobildēju. Vispār ar vietējiem ļoti ātri sadraudzējāmies, ar latviešiem tik ātri nevarētu sadraudzēties, jo latvieši ir krietni biklāki.

Kā jau minēju, bija doma braukt uz to kempingu(kur atradās treileris) un tur uz ugunskura taisīt zivju zupu un citas izrīšanās, bet lietus izbojāja mūsu nodomus, tur nedaudz iekodām un braucām uz sādžu, kurai jau nosaukumu aizmirsu. Tur dzīvoja Vaļeras vecāki, kas arī mūs ļoti sirsnīgi sagaidīja. Pa ceļam bija paredzēts mums parādīt mājas, kuras kolhozs dod par brīvu saviem darbiniekiem. Bildēju caur logu, varbūt kvalitāte nav vislabākā.

Var jau būt nav nekas ļoti dižs, bet šīs mājas ir PAR BRĪVU, cilvēki var nākt un dzīvot šeit, ja vien strādā kolhozā. Nav jau obligāti strādāt kolhozā par slaucēju vai traktoristu, var strādāt arī par grāmatvedi, lietvedi varbūt par programmētāju. Pie mums šāds precidents nav bijis pēdējā laikā, ka kādam māju dotu par velti…

Priekšplānā redzama Vaļeras mamma un sieva, pa kreisi pirmais ir Sergejs un pašā galda galā Vaņa. Vaļeras tēvu tur grūti saskatīt, Ira ir priekšā. Vēl tur bija arī kaut kāds kaimiņš(pašā galā), kurš tur pat nezinu kāpēc bija. Tajā vakarā arī bija pamatīga pieēšanās ar lauku labumiem, pat kartupeļi garšoja pavisam citādi, kotletes bija kolosālas. Bija attiecīgā kondīcija izbraukt ar moci… To arī izdarīju, tikai nācās stumt atpakaļ, jo beidzās benzīns.

Nākamajā dienā bija sarunāts braukt laikam uz vēl vienu tuvējo pilsētiņu, iesākumā pastaigājām pa Mjadzel centru, kur viss ļoti sakopts un tā.

Pašā centrā atradām veco labo Ļeņinekli, pie kura bez šaubām vajadzēja nobildēties. Uz jautājumu, kāpēc tas nav aizvākts, man atbildēja baigi vienkārši – nevienam taču viņš netraucē, mēs dzīvojam tālāk neslēpjot vēsturi un pagātni. Patiešām satriecoša pieeja, pie mums tie cilvēciņi, kas ar putām uz lūpām, par katru cenu gribēja aizvākt un iznīcināt visu padomisko, tagad nez kāpēc ir miljonāri, jo nevis gribēja aizvākt un aizmirst, bet aizvākt un pārdot, kas viņiem arī izdevās. Protams, tas neattiecas uz pašu pieminekli konkrēti, bet gan kopumā.

Tajā dienā mēs vēl satikām Svetu un tad devāmies ceļojumā uz pilsētiņu, kurai vairs neatceros nosaukumu, bet kura ir otrā pusē lielajam ezeram. Pa ceļam vēl bija paredzēts apskatīt sanatoriju, kurā strādā tante Ņina. Bija plānots arī iekšā tur iekļūt, bet tajā dienā Ņinas tur nebija. Vismaz teritorijā mēs iekļuvām pateicoties tam, ka mūs uz turieni veda milicis, tāpat vien mēs tur netiktu.

Vieta forša, bet diez vai mēs tā kādreiz ņemsim un savos 20 ar kapeikām gados brauksim atpūsties uz sanatoriju.

Tālāk braucām jau uz kaut kādu pieminekli par godu WW2 pie paša ezera. Tur arī sanāca dažas labas bildītes.

Galamērķī mēs neko daudz nebildējām un arī īpaši tur neuzturējāmies, ieēdām padomiskā ēdnīcā un devāmies atpakaļ, jo Vaļeram bija izsaukums uz darbu. Tad es viņu arī nobildēju. Viņš gan kautrējās un mēģināja mani atrunāt, lai nebildēju, bet es tomēr to izdarīju.

Kaut kas vēl bija ieplānots tajā dienā, bet arī tas tika atcelts dēļ lietus, laikam skatījāmies TV pie viņiem mājās. Bija plāns pabraukāties ar katamarānu, kas ir viņu īpašumā. Jā, starp citu, ezers no viņu mājas ir kādus 100m. Viņi pa pusei ir vietējie biezie, jo pieder dzīvoklis centrā ar visām ērtībām un māja netālu no ezera, bet bez labierīcībām un ūdens… Pa vasaru viņi dzīvo mājā, lai gan būtu iespēja dzīvot tur visu gadu, ja vien sataisītu tur piemēram ūdeni un kanalizāciju. Nu interesants ir viņu dzīves modelis.

Nākamajā dienā bija paredzēt braukt uz Minsku, kas vismaz lellīšu kompānijai bija centrālais notikums, man centrālais notikums jau bija pati Baltkrievija un radi. No rīta iegriezāmies benzīntankā uzpildīt lēto dīzeli.

Kā vēlāk izrādījās, šajās degvielas uzpildes stacijās ir sistēma, ka jādod precīza nauda, jo nav iespējams ielet māzāk par litru. Tas mani drusku nošokēja, kad braucot jau mājās devu visu naudu kas bija palikusi un vēl pieteicu, man lūdzu pa visu naudu. Šis man ņem un dod atlikumu, uz ko es viņam atbildu, ka man nevajag atlikumu un viņš ar tādām pašām acīm skatās uz mani un nesaprot, kas es par idiotu, kurš neņem atlikumu…

Pa ceļam uz Minsku vairākas reizes redzējām ceļa malā tankus un reaktīvās lidmašīnas uz postamentiem, vienu arī nobildeju caur logu.

Pirmā vieta, ko mums visiem vajadzēja redzēt, bija Slavas kurgāns, ko kādreiz obligātā dienesta karavīri piespiedu brīvprātīgā kārtā esot uzcēluši. Tas ir milzīgs kalns, kuram it kā zeme tika sanesta ar karavīru ķiverēm. Pieļauju, ka tā tas arī bija.

Pie paša Slavas kurgāna stāv vesels arsenāls ar kara tehniku, kas varētu maksāt baiso naudu, ja tos pārdotu kolekcionāriem. Piemēram tas pats T-34 jau vien maksā miljonu.

Pats kurgāns bija diezgan augsts, kādas 20 minūtes ko kāpt, augšā baigais vējš un no augšas jau gandrīz var redzēt Minsku.

Te mēs krustām šķērsām fotogrāfējām. Šeit arī, manā skatījumā, kuriozs gadījums notika. Izrādījās vienam no līdzbraucējiem bija fotoaparāts Nikon D80, šis prasīja man nobildēt viņus. Paņēmu rokās un ieraudzīju, ka iebūvētā zibspuldze ir izbīdījusies uz āru. Dienas apstākļiem tas likās dīvaini, kad prasīju kāpēc tā, šis atbildēja, ka nezinot, šis bildēja tikai ar AUTO režīmu. Manuprāt, diezgan perversa uztvere čalim – nopirkt D80 un atstāt uz auto režīmu, tas ir tā pat kā nopirkt Ferrari un braukt ar pirmo pārnesumu un sēžot aizmugurējā sēdeklī(vadot mašīnu ar kaut kādu kruķi)… Nu bet tas tā, katram ir savs fotoaparāta pielietošanas veids – viens ar viņu fotogrāfē, cits taisa ar viņu vaļā valriekstus.

Pašā Minskā nekā tāda ekstrēmi pārsteidzoša nebija, tikai traktors-autoevakuators, kuram bija bākugunis. Mums bija tas gods ieraudzīt, kā šis traktors aiztransportē mašīnu. Pastaigājām pa centrālo parku, ieēdām saldējumu, izbraucām ar panarāmas ratu, kurš bija nenormāli augsts vēl kaut kur tur paviņķelējāmies un drīz jau braucām mājās. Braucot jau uz turieni pamanīju ceļa malā sev ļoti pazīstamu zīmi – radiācija, kas mani piesaistīja. Atpakaļceļā īpaši skatījos, lai to nepalaistu garām un atradu. Protams, vajadzēja apstāties.

Šī vieta nebija baigi tuvu Chernobiļai, tomēr mežā konstatēta paaugstināta radiācija un meža malā uzlikuši zīmi, ka labāk nesēņot šajā mežā. Baltkrievija dabūja krietni lielāku devu radiācijas, lai gan iespējams arī mēs dabūjām, tikai mums nav kas iziet pa mežu ar dozometru un pārbauda…

Tas arī bija pēdējais vakars Baltkrievijā, kurš starp citu arī bija vissiltākais, pa dienu nelija un arī vakarā varēja mierīgi ārā uzturēties šortos. Tā nu mēs pēc brauciena ar Antas otrās vai pat trešās pakāpes brālēniem nolēmām pastaigāties pa pilsētiņu. Sanāca diezgan sadraudzēties ar viņiem.

Kā var nenobildēties pie vecā LAZ markas autobusa. Tādi tur ir vēl daudz, pie mums neesmu tādus vairs redzējis, varbūt kaut kur ir.

Bildē notiek lavīšanās iekšā ēkā, kas atrodas pie baznīcas. Iekļūšana gan tajā neizdevās, jo tur viss bija ciet. Mēs vēl ierēcām par to, jautājot brālēniem vai Baltkrievijā visas skolas ir tādā stāvoklī, viņi jokus saprata, tas ir pozitīvi.

Tāds arī vairāk vai mazāk bija mūsu ceļojums pa Baltkrieviju. Tas tāds ieskats jau vien bija, jo Baltkrievija ir milzīga valsts. Man protams, vajadzēja rakstīt aprakstu uzreiz pēc atbraukšanas, bet tad kaut kā aizmirsās un arī negribējās, līdz ar to var būt detaļas, kuras nemaz vairs neatceros. Bildē vēl redzami mani pēdējie tūkstoši ar rubļiem, kurus es nemaz neiztērēju, jo benzīntanktā atdeva atpakaļ. Tā gan nav liela bēda, jo tas mūsu naudā ir zem lata.

Vēl pirms pašas braukšanas nobildējāmies pie Ņinas tantes mājas, kopā ar viņas tēvu.

Tā arī beidzās mūsu ceļojums. Atrullēju atpakaļ uz latviju melnu BMW markas auto, kuram nebija vairs šofera, jo Antas tēvas vajadzēja braukt ar otru mašīnu, kurai bija piekabināts treilejis. Tas tāpēc, ka puisīši Minskā bija kārtīgi paņēmuši uz krūts un nebija nekādi braucēji. Mani gan tas īpaši nesatrauca. Radi atstāja labu iespaidu un domāju, ka mēs radiem arī. Mums pat pieteicās taisīt tur kāzas ar tekstu: “Vsjo buģet, toļka priježaitje!” Nu nezinu, varbūt ka būs arī Baltkrievijā. Gribas, lai kāzas būtu īpašas, nevis tādas kā visiem – kur jāplēš trauki, jāatpērkās pie improvizētiem vārtiem, kur pusnaktī micho utt. Man tas vienkārši nepatīk, iespējams tāpēc vēl neesam precējušies. Sarakstīties pa kluso arī varētu, bet tad daudzi radi būtu vīlušies, tie radi, kas īpaši gaida šo notikumu.

Tātad nolēmām, ka brauksim uz Baltkrieviju sagaidīt 2009. gadu.