Cojs

Laiks kā fizikāls lielums vienmēr ir pastāvējis, tomēr ne visi ir spējīgi to tā uztvert. Man pēdējā laikā nāk prātā vecā atziņas par to, kas ir laiks, arī grāmatas ir par to izlasītas. Par laika nobīdēm un dažādām anomālijām saistībā ar to. Arī ceļošana laikā ir viena no šīm nobīdēm. Bet kā gan šādas nobīdes var rasties, ja laiks ir lineārs? Protams, ka nevar, ja tā ir. Tomēr tā nav. Vismaz man tā liekas.

Par cik Visums ir bezgalīgs un arī bezgalīgi ģeniāls savā būtībā, ieviešu hipotēzi, ka laiks ir subjektīvs vistiešākajā vārda nozīmē. Ir bezgalīgi daudz gadījumi, kad laiks “izstiepjas”, “saraujas” vai pat pavisam “apstājas”. Kaut vai tādā brīdī, kad mašīna tūlīt, tūlīt ar kaut ko sadursies, tad laiks liekas apstājamies. Esmu aizdomājies par pavedienu teoriju, kas laikam nav mans izdomājums. Stīvens Hokings laikam par šo problēmu ir sarakstījis arī grāmatu, bet vairākdimensiju realitāti ar p-brānām izskaidrot diez vai viņam izdosies. Manā interpretācijā, pavedienu teorija ir tāda, ka iespējams mēs dzīvojam bezgalīgu pavedienu struktūrā, kur piemēram, miris cilvēks attiecīgā realitātē tā arī paliek neuzzinājis, ka viņš ir miris. Tajā brīdī, kad mirst cilvēks, tiek izdalīts jauns pavediens, šajā jaunajā pavedienā cilvēka vairs nav, bet vecajā pavedienā paliek tikai tas cilvēks, kurš piemēram, izdzīvo savas pēdējās 5 minūtes tikai piemēram attiecībā pret jauno pavedienu kādas 1000 gadus. Laiks palēninās. Bet vai nav iespējams pārlekt atpakaļ uz kādu no pavedieniem? Domāju, ka ir. Tāpat arī piemērs, kad cilvēks laiku “nepatērē”, tad arī laiks iet krietni lēnāk. Piemēram, ja ir 2 cilvēki, no kuriem 1 stāv pieturā un gaida vilcienu piemēram 10 stundas un viņš zina, ka jāgaida būs ļoti ilgi, tad viņam šīs nekā nedarīšans 10 stundas vilksies nesalīdzināmi ilgāk kā otram cilvēkam, kurš piemēram atbrauc ar šo pašu vilcienu. Otrs cilvēks no rīta pamostās, palasa avīzi, ieiet dušā, izsukā kaķi, saģērbjās aizbrauc līdz stacijai utt. Otra cilvēka 10 stundas viņa uztverē būs kā 3 stundas, pie tam viņa prātā būs doma, ka nav pārāk daudz laika, ka jāsteidzās. Bet kas notiek tajos brīžos, kad piemēram, mēs redzam spoku vai kaut ko vēl neizskaidrojamāku(?!?)

Domāju, ka tajā brīdī kāda neizskaidrojama iemesla dēļ, 2 pavedieni panāk viens otram tuvāk un kā vienā pavedienā, tā otrā ir iespējams redzēt kaut kādu vīziju.  Respektīvi tajā pavedienā, kurā ir “iesprūdis” kāds indivīds un viņš pat īsti par to nenojauš, bet tajā pašā telpā, bet citā laikā notiek kaut kas pavisam cits. Tā arī skaidroju notikumus tālajās 80 gadu beigās, lauku mājās “Mikmežas”, kur arī gadījās dažādi neizskaidrojami notikumi, ko mēs pieņēmām par spokošanos. Bet pavisam iespējams, ka tie, kas spokojās, bijām mēs paši, tikai piemēram 5 minūtes atpakaļ. Tā, apmēram pirms 2 gadiem, kad dzīvojos tur viens pats(pilnīgi pamestā mājās veselu nedēļu), arī man atgadījās, ka skaidri dzirdēju kā virtuvē noklaudz durvis. Gāju pārbaudīt, skaidri zinādams, ka durvis kārtīgi aizslēgtas un neviens nevarēja tikt iekšā. Atslēdzu durvis, izgāju ārā un tajā brīdī durvis noklaudzēja tieši tā, kā biju dzirdējis pirms pus minūtes. Es pats ejot apskatīties, kas tā bija par skaņu, radīju šo skaņu. Paradokss. Bet laiku kā paradoksu esam izveidojuši mēs cilvēki, vai pareizāk sakot mūsu apziņa. Arī stāsts no senām dienām tajā pašā mājā, ka daudzas reizes tika redzēts cilvēka apveidi, dažādas gaismiņas, dzirdētas skaņas un pat visi redzēja, kā pa lauku brauc traktors, kuram iepriekšējā dienā tika pārrauta viena ķēde, visi zināja, ka tas nevar nekādi braukt, bet viņš brauca, protams, vēlāk izrādījās, ka traktors netika kustināts vēl diezgan ilgi. Tad kas tas bija, ja ne kaut kāda laika nobīde?

Vēl ir viens faktors, kas mums neļauj objektīvi spriest tādās situācijās – tās ir mūsu smadzenes, kas būdams ļoti sarežģīts un unikāls mehānisms, spēj izdarīt kaut ko tādu, ko mēs nemaz nezinām. Piemēram, “atfiltrēt” dažādus objektus, ko smadzenes nemāk atpazīt, jeb nemāk piemeklēt neko atbilstošu!!! Tas ir ļoti svarīgi, jo mēs tieši tāpēc neredzam to slēpto pasauli, jo mēs visi analizējam ar smadzenēm un smadzenes ir viltīgas, tās neļauj mums ieraudzīt kaut ko tādu, jo saudzē mūsu vesalo saprātu, tas ir ļoti prātīgi. Kāpēc ieedot LSD sāk rādīties “gļuki”? Tie nemaz nav gļuki, bet patiesā realitāte, ko smadzenes tajā brīdī filtrē nost mazāk. Kas būtu, ja mēs spētu ieraudzīt? Piemēram, tajās pašās “Mikmežu” mājās, kas uz mani joprojām atstāj lielu ietekmi, mēs spētu ieraudzīt visu to, ko mēs tikai jutām ar kaut kādu 9 maņu. Bet ko mēs varētu saredzēt tādu, kas mums traucētu normālu smadzeļu darbību? Pavisam vienkāršs jautājums… bet manā apziņā nav piemērotas asocācijas. Tas ir kaut kas ārpus uztveres, piemēram, ilgi rādītu uz monitora kaut kādas švīkas, punktus visādās krāsās, austinajas dotu iekšā pīkstienus, kas mainītos no ļoti augsta uz ļoti zemu, dažādos garumos utt, cik ilgi mēs spētu noturēties nesajūkot prātā? Tāpat arī ar citām realitātēm – mēs redzam piemēram staru, kurš beidzas tur, kur tam nevajadzētu beigties, mūsu smadzenes pielabo bildi un pastiepj staru tā, kā tam būtu jābūt. Tas pats ir ar krāsām. Mēs redzam tikai tās krāsas, kuras pazīstam. Vai arī mēs redzam ātru kustību, kur parādās cilvēka stāvs un uzreiz pazūd. Smadzenes paspēj protams to ieraudzīt, bet neļauj šai bildei tikt līdz apziņai. Tāpat ar skaņām un ar citām maņām. No grāmatas atceros eksperimentu(sadistisks eksperiments) ar 2 kaķēniem, kuriem tikai iefiksēta galva kaut kādā kastē, kur pretī tika turētas horizontālas līnijas, bet otram vertikālas. Tā tie kaķi tika turēti kādu laiku un tad palaisti brīvībā. Tas kaķis, kurš tikai turēts ar horizontālajām līnijām, redzēja tikai horizontālas līnijas un skrēja iekšā galda kājās, stenderēs, bet otrs redzēja tikai vertikālās, bet neredzēja horizontālās. Pēc laika, protams, abi adaptējās, bet fakts, ka smadzenes(ne tikai cilvēka) ir spējīgas uz kaut ko tādu ir pārsteidzošs. Arī eksperiments, kad cilvēkam iedeva īpašas brilles, kas bildi apgriež otrādi. Pēc laika cilvēks sāka redzēt bildi pareizi, jo smadzenes to bija apgriezušas atpakaļ normālā pozīcijā. Protams, brilles noņemot, atkal smadzenes uztvēra bildi otrādi un nācās atkal adaptēties.

Tas pats variants ir vispārzināmais fakts, ka bērnībā(zīdaiņa vecumā) cilvēks visu to redz un jūt, ievērojot, ka neviens no pieaugušajiem nereaģē uz kustībām un skaņām, arī bērns ar laiku sāk tās ignorēt. Tā arī notiek smadzeļu “noskaņošana”. Man piemēram spoks kā tāds neliktos nekas baiss, jo es to uztveru nevis kā mirušu personu, bet gan kā unikālu parādību, tādu kā ziemaļblāzma vai zibens. Tiem laimīgajiem, kas ir redzējuši vai dzirdējuši kaut ko tādu(es biju pārāk mazs tajos laikos), noteikti bija pārāk bail tajā brīdī un bailes nomāca jebkādu objektīvu analīzi. Tajā brīdī būtu ļoti svarīgi piefiksēt detaļas, tas palīdzētu saprast šo fenomenu, bet visur kur vien dzirdu stāstus par spokiem ir tikai bailes, bailes, bailes.

Bet vispār tam tā arī ir jābūt, laikam ir jābūt stingri definētam. Labākajā gadījumā mēs redzam tikai tādu kā projekciju no tā pavediena uz mūsējo, jo citādi, piemēram, uz ielas pastāvīgi saskrietos mašīnas katra no sava pavediena vai pat viena un tā pati mašīna, kas uz tā paša ceļa apgriežās un brauc atpakaļ. Būtu haoss, bet mēs ļoti labi zinam, ka dabā nepastāv haoss, bet gan stingra kārtība.

Interesants bija visiem zināmais Einšteina eksperiments(Filadelfijas eksperiments) ar jūras flotes kuģi, ar visu apkalpi, kuru it kā padarīja neredzamu uz kādu laiku, bet nevis vienkārši neredzamu, to pārcēla it kā citā dimensijā(manā versijā pavedienā). Kuģis ne tikai pazuda no redzes loka, bet arī no realitātes vispār. Kad kuģis atkal parādījās, apkalpe, cik atceros, bija jau pa pusei nomirusi, bet ja vēl kāds bija dzīvs, tad bija vai nu sajucis prātā vai vienkārši nespējīgs runās. Daļa apkalpes bija arī it kā “ieauguši” kuģa korpusā. Manuprāt, šeit notika pārcelšanās laikā, tomēr diezgan rupjā veidā. Viņi ar visu kuģi nonāca citā pavedienā, iespējams pārcēlās atpakaļ laikā, iespējams vispār nokļuva tikai kādā starpoktāvā(dēļ enerģijas trūkuma), bet fakts, ka cilvēki bija saauguši ar metālu man liekas īpaši šokējošs. Tas pierāda, ka laiks kā fizikāls lielums spēj būt un noteikti ir noteicošais mūsu realitātes uzbūvē. Domāju, ka no šī eksperimenta arī sākās nopietni eksperimenti šajā jomā un līdz mūsdienām jau ir gatava laika mašīna. Patiesībā tāda jau eksistē no pagājušā gadsimta 70tajiem gadiem, bet atsaukties uz kādu izdevumu es diemžēl nevaru, jo avots no kurienes es to uzzināju nav populārzinātnisks un NEKAD šāda informācija nenonāks, piemēram, žurnālā Ilustrētā Zinātne. Bet laika mašīna pastāv, tā tika izmēģināta utt, bet kas ir interesanti? Interesanti tajā visā ir tas, ka cilvēki, kam pieder šāda tehnoloģija, mēģināja pārcelties laikā tālāk par 2012 gadu, bet neviens cilvēks nekad nav atgriezies no turienes… Visi citi varianti strādā perfekti, bet tieši šis variants nē. Par cik mūsu realitāte ir daudzslāņaina, to nav iespējams sabeigt piemēram, pārceļoties uz 0to gadu un nogalinot tur visus cilvēkus. Vienmēr būs pavediens(daudzi), kur viss turpina norisināties bez izmaiņām un mēs to nemaz nepamanīsim.

Tas pagaidām viss, ko šeit gribēju pierakstīt, mana laika uztvere ir protams kā cilvēkam, bet tas jau neliedz izdarīt hipotēzes un censties izprast un izjust laika būtību. Kamēr mēs esam cilvēka čaulā, mēs nevarēsim izjust īstenās realitātes garšu, jo mums ir tā kā “iešūta” lineārā laika uztvere, un tikai tiem, kuriem kaut kāda iemesla dēļ smadzenes ir atļāvušas izdomāt vairāk(Einšteins, Hokings), tie arī pastiepjas mazliet augstāk, tikai liela jēga no tā nav – veltīt visu savu mūžu pētījumam, kuram visa pārējā pasaule ir par stulbu.

Priekš manis laiks ir kaut kas bezgalīgi interesants un izzināšanas vērts. Kā cilvēkam man tas ir kaut kas pavisam cits, kā iemesls kaut kur steigties, kaut ko paspēt. Domājot par laiku es cenšos nebūt cilvēks, cenšos izkāpt no čaulas un nedomāt kā cilvēks. Arī datoriskās zināšanas man palīdz būvēt teoriju. Datoriskā domāšana nav tikai biti un baiti, tā ir domāšanas brīvība, smadzeņu treniņš, bet smadzeņu potenciālu var izmantot kā būvējot teorijas, kuras neviens neuzzinās, bet tikpat labi smadzenes var nodzert vai nopīpēt. Bet par to jau mans nākamais raksts…