Cojs

Kamēr celis dzīst vai varbūt čakarējās vēl vairāk, visu laiku sapņoju par kārtējo pārgājienu. Kad vien ir kaut kas nopietns jādara skolai, tā noteikti vajag ielīst netā un palūrēt kādu vilcienu. Esmu saslimis ar šo tēmu. Piemēram, pirms 2 nedēļām veselu dienu maps.google.com browsēju tās vietas, kur jau esam bijuši. Meklēju fotogrāfijas, kuras izsaka to laiku, ka vilcieni gāja posmā Rīga – Rūjiena. Es jau tagad atkārtojos. Bet posmu Aloja – Mazsalaca – Rūjiena vajag noiet un šogad. Tas ir cieņas jautājums.

Šajā bildē redzams vilciens posmā Rūjiena-Ipiķi kaut kad tālajā 1995. gada vasarā, kad es visticamāk dzīvojos mierīgi pa Jūrmalu vai Valmierā ar draugiem. Tajā laikā šis apvidus priekš manis bija aizliegts, viss kas saistījās ar Rūjienu bija aizliegts. Bet tas jau ir cits stāsts, kas saistās ar citu rakstu, kurš noteikti kādreiz jāuzraksta – par alkohola lietošanu uzturā… Man patīk šī bilde, jo apkārt vasara ir pašā plaukumā, vilciena sastāvs ir vismaz 6 vagonu garš un posms, kurā uzņemta šī bilde, šobrīd jau ir pavisam aizaudzis un pat neizejams… Tas nekas, ka bildes kvalitāte ir slikta, toties man kaut kā tas saistās ar kaut kādu sentimentu. Vajadzēja man tad aizbēgt no Jūrmalas, aiziet līdz centrālās stacijas kases lodziņam un nopirkt biļeti līdz Rūjienai vai Ipiķiem… Bet ko tad es būtu tur darījis? Tad es to nebūtu novērtējis, neskatoties uz to, ka jau tad biju vilcienu fanāts. Bieži sanāk tā, ka īsto lietu vērtību varam sajust tikai tad, kad šī lieta nav pieejama.

Otra bilde man patīk pat vairāk. Atceros to laiku. Panorāmā tika teikts, ka dzelzceļa stacijas Rūjiena teritorijā sadedzis vilciens. Man tas likās ekstrēmi kruti. Patiesībā vilciens sadedzis labu gabalu no stacijas, mežā… Pēc tam ilgu laiku tas nostāvēja depo, braucot uz Jūrmalu varēja pa logu redzēt šo vilcienu, jau tad štukoju, ka vajadzētu nokļūt tajā teritorijā un šo vilcienu tuvāk apskatīt. Protams, to tā arī neizdarīju.

Tikai pēc 3 nedēļām tikšu pie traumataloga, lai vismaz sāktu veseļot tā kārtīgi savu kāju. Citādi es netikšu kārtējā pārgājienā… Celis turpina sāpēt, kopš pēdējā pārgājiena. Ne tik daudz kā sākumā, bet sāp. Aizeju uz LU un atpakaļ, vēl nekas. Bet ja atkārto šo procesu vismaz 2x, tad jau sāk parādīsies nepatīkamas izjūtas. It kā rentgenā nekas neparādijās, kas kristu acīs. Nākamais posms ir ~35km, ar tādu celi, kāds tas ir šobrīd, nevarēšu tādu attālumu noiet. Īstenībā varbūt pat varētu, tikai vai tas ir ļoti veselīgi… Man jāzina, kas īstenībā tur notiek.

{šis raksts droši vien vēl tiks papildināts – baigi nāk miegs…}