Cojs

Nu jau laikam 5 mēnešus ar Valču trenējamies. Ideja laikam bija mana, ka jāatsāk nodarboties ar sportu, citādi jau tā nīkšana istabā piegriezusies. Tā, no kāda jūnija līdz šim brīdim, ik pa 2 dienām notiek treniņš brīvā dabā, pie stieņiem sporta laukumā. Izdomāju, ka nekādas sporta zāles nav vajadzīgas, rokas var trenēt diezgan vispusīgi, vienīgi ar kājām nekas nav izdomāts un arī negribas katru dienu iet uz treniņu, gribas kādu vakaru arī brīvu, lai var vienkārši ierakstīt blogā kādu ierakstu vai palasīt grāmatu. Filmu skatīšanās ir atstāta pagātnei. Bet ko man īsti dod tāda trenēšanās un kam tas vispār vajadzīgs?

Apmēram šadu jautājumu es saņēmu no sava brāļa, ar kuru starp citu šodien sanāca diezgan vaļsidrīga saruna. Man tas ir vajadzīgs:

1. lai vismaz 2 stundas ik pa divām dienām pavadītu svaigā gaisā;
2. lai atslēgtos no ikdienas;
3. lai stiprinātu gribasspēku;
4. lai ģenerētu jaunas idejas un pārrunātu tās ar Valču (tas patiešām strādā. Piemēram, radās ideja par Lodes pilsētas apgaismojumu, bet par to vēlāk…)
5. lai galu galā trenētu muskuļus.

Pa šo laiku ir vairāki novērojumi un izmaiņas sastāvā. Tagad kopā ar mums nāk arī Anta un Valčas draudzene Andija, kuras skrien visu to laiku, kamēr mēs trenējamies. To es uzskatu par diezgan appbrīnojamu soli, jo es nevarētu bez apstājas apskriet 25 apļus un pēc tam vēl 10… Bravo! Otrs novērojums. Pirmo reizi, kad kačājos pa lietu, biju saķēris tādu kā nelielu saaukstēšanos. Precizēšu – klasiskajā izpratnē tā būtu pamatīga saslimšana. Bet kas notika? 3dien bija treniņš un 5dien tas izkrita, jo laikam Valča netika(mēs abi netikām, jo Ingūna aicināja uz besmenēšanu(besmenēšana ir sinonīms tesmenēšanai)). 4dienas vakarā man riktīgi sāpēja kakls, bija temperatūra. To es dabūju mierā pa 5dienu paša spēkiem, protams, gāju arī uz darbu. 6dien bija paredzēts treniņš un mazliet šaubījos vai iet, jo galva bija kā bluķis, bija iesnas un vispār jutos sūdīgi. Tāda situācija, kad vajadzētu gulēt zem segas un nekustēties. Nē drudzis nebija, bet uz to pusi. Es tomēr aizgāju uz treniņu un tas pat sanāca diezgan sakarīgs. Varēju visu vajadzīgo izpildīt. Vakarā nekādu izmaiņu ne uz labo, ne uz slikto pusi nebija un mierīgi aizgāju gulēt. 7dien jutos daudz labāk… 1dien jau bija tāds neliels smēķētāja klepiņš, bet jau tāds kurš atklepojās. Un, protams, 1dien atkal bija treniņš, arī tādā pusmiegā, ar temperatūru un mazliet sāpošu galvu. Bet ne mirkli nedomāju, ka tas man varētu kaitēt.

2dien jau jutos gandrīz vesels! Bija palikušas tikai nelāgās iekaisuma paliekas, kas izpaužas kā zaļi puņķi. Pretīgi, protams, bet agrāk man tas beidzās ar antibiotikām un ar 2 nedēļu gulēšanu mājās. Tātād kur tajā visā ir loģika? No klasiskās medicīnas viedokļa es tajā neredzu nekādu loģiku, bet par laimi es neesmu klasiskās medicīnas piekritējs. Es tajā redzu tikai brīvo orgona enerģiju(sauciet to kā gribiet), kura vairāk tiek uzņemta ārā pie tam fiziski strādājot, nekā guļot un nīkuļojot pa māju. Vēl sliktāk – guļot un dzerot zāles. Līdzīgs variants bija arī Antai un Andijai. Arī bija nedaudz apaukstējušās, bet tika pierunātas skriet. Jau nākamajā dienā viss ok. Pat vēl labāk nekā man. Protams, kāds cilvēks varbūt padomās, ka tas jau tikai tāds jaunības dullums, ka vecumdienās tas viss nāks atpakaļ tikai kā kaut kas slikts. Liekas, ka arī brālis kaut ko līdzīgu pārmeta, bet tas jau ir cits stāsts. Bet nebūt nedomāju, ka tā ir kļūda trenēties pa sniegiem un pa lietiem, tajā neredzu neko sliktu. Man patika kā Elena Filatova kādreiz teica, ka draugi viņai jautā vai tas nav kaitīgi, ko viņa dara, uz ko viņa atbildēja, ka tas ir mazāk kaitīgi, kā kvernēt piektdienas vakaros piepīpētos bāros…

Tātad par progesu un vispār par treniņa norisi. Mēs trenējamies(turpmāk tekstā kačājāmies) pa 12 piegājieniem katrā treniņā(turpmāk tekstā tāpat paliks treniņā) -

a) 4 piegājieni pievilkšanās pie stieņa, 4 pie līdztekāmām, 4 tricepss pie līdztekām un
b) 4 piegājieni pie stieņa(tikai bicepsu), 4 slīpais pumpis, 4 paraistais pumpis.

Šie 12 ir katru treniņu ir atšķirīgi, lai nesanāk variants a) un variants a) pēc kārtas. Progress ir diezgan ievērojams, gandrīz 2x vairāk reizes taisu piegājienā. Sākumā pie stieņa parastā pievilkšanās man gāja pa 6 reizēm un knapi, tagad pa 15 brīvi. Tas pats ir ar pārējām disciplīnām, progress ir ievērojams. Ar muskuļu pieaugumu neesmu galīgi apmierināts, bet tas ir tikai laika jautājums.

Ja kādreiz izdomāšu šo blogu publicēt un kāds šo rakstu izlasīs, un ja es joprojām kačāšos, tad laipni aicināti pievienoties. Tas patiešāp palīdz sasniegt galamērķi – apskaidrību, protams, ja tāds mērķis ir izvirzīts. Man ir.