Cojs

Pirms pāris gadiem, kad vēl sevi vairāk žēloju un mazāk darīju, biju nolēmis un stingri apņēmies celties agrāk+skriet kādus 3km. Laikam pāris reizes man tas arī izdevās, bet tad sākās kaut kādas izdomātas kaites vainošana, lai vairāk to nedarīt. Par cik esmu uzsācis jaunu akciju gan ar ēšanu, gan ar celšanos un jau kādu laiku pie tā arī pieturos, esmu spēris nākamo soli un atkal sācis skriet no rītiem. Interesanti, ka apņemšanās skriet pie manis atnāk jau otro reizi tieši ziemas periodā, kad ārā līst lietus vai arī ir citādāk nepiemēroti laika apstākļi. Bet… Tas viss ir salds pašapmāns tajā brīdī, kad nozvana pulkstenis un tieku pārtraukts no kāda sirreāla sapņa. Tad tā vien gribas nospiest gulēšanas pogu telefonā un atslēgties.

Tomēr es to atkal esmu izdarījis. Vakar sajutu, ka esmu pārāk ilgi sēdējis pie kompja, jūtu tādas kā sāpes mugurā, tāpēc nolēmu rīkoties nekavējoties. Viens ir muguras problēmas, otrs, gaisa uzņemšana, kas ir viena no svarīgākajām lietām(otra ir sārmains uzturs). Vakar nolēmu, ka jāizskrien vienalga cik liels gabals un jāpavingro pie stieņiem, jāuztaisa muguras vingrinājums. No rīta, kā jau biju nolēmis, piecēlos, izspiedu sulu, lai to varētu ietempt pēc skriešanas un devos ārā. Skriet nebija pārāk grūti, bet tāpat, kā iepriekšējā reizē, arī šoreiz parādījās asins garša mutē. Apskrēju apkārt kvartālam un nonācu pie stieņiem. Lija lietus un biju galīgi aizelsies. Skriešana kā tāda man ne visai patīk, bet šoreiz kārtīgi nomotivēju sevi to darīt. Pievilkos 2 piegājienus un uztaisīju tikpat piegājienus presi. Mēģināju taisīt muguras vingrinājumu, bet gandrīz salauzu kājas. Nu ne gluži, bet uz tiem dzelžiem to ir grūti izdarīt. Taisot presi, asinsspiediens vēl vairāk uzkāpa un jau riktīgi reiba galva. Sākās hiperventilācija. Nebiju plānojis traki “nokačāties” drīzāk tikai izvingrināties. Mēģināju skriet uz mājām, bet tas tik viegli nesanāca. Kājas bija kļuvušas ļenganas. Nācās iet. Varu secināt, ka ķermenis galīgi atrofējies un daudz vēl jātrenējās. Mājās nācās apmēram pusstundu atiet no treniņa, lai gan neko diži smagu nedarīju. Bet ar kaut ko ir jāsāk. Pēc kādas stundas jau viss bija kārtībā, varēju pat pakustēties.

Kāda no tā jēga? Priekš manis liela. Un tie ir atslēgvārdi. Man vairāk vajadzīgs skābeklis, vairāk vajadzīgs kustēties, jo tagad ir periods, kad ar garīgu darbu sanāk nodarboties ļoti daudz stundas dienā. Protams, pie vainas varētu būt arī mans datorkrēsls mājās, kuru vajadzētu izmest beidzot(kārtīgs veterāns – 10 gadi jau), bet tas būtu pārāk vienkārši, es gribu piestrādāt vairāk pie savas veselības.

Jāsāk ir ar kādu mazāku mērķi, jo ja es uzstādītu mērķi noskriet 20km vai vienalga cik daudz es vai nu noskrietu to visu un būtu beigts vai nenoskrietu un būtu galīgi sagrauts morāli. Jebkurā gadījumā tam nesekotu vairs skriešana. Tāpēc sāku ar mazāku mērķi. Tātad mērķis sevī ietver: izskriet vienalga cik, kaut vai līdz trolejbusa pieturai un atpakaļ, bet 7dienas pēc kārtas. Tālāk jau skatīšos. Tagad jau esmu ticis pāri tai stadijai, kad nevaru piecelties, jo sev sameloju, ka a) nāk miegs, b) esmu vēlu aizgājis gulēt un nāk miegs, c) negribas celties, d) citi varianti. Tāpēc jāiet tālāk. Otrs ir tas, ka 2 mēnešu laikā ēdot vairāk sārmus un praktiski neēdod gaļu, nedzerot kafiju, neēdot bulkas un citus saldumus, kurus pieprasa tikai cilvēka prāts, attīrot organismu ar ūdeni(>3l dienā), esmu savu ķermeni nedaudz atslogojis no daudzām darbībām un tas spēj atpūsties ātrāk. Par pašu sārmu/skābju teoriju es uzzināju no Antonija, uzgūglējot atradu arī latviešu saitos informāciju par to. Pie tā stingri pieturos. Uzrakstīšu par tālākiem rezultātiem gan sārmu, gan skriešanas sakarā.