Cojs

Šim pārgājienam psiholoģiski, morāli, bet ne fiziski gatavojot jau labu laiku. Pirms apmēram 3 mēnešiem pārgājiena organizators Ķeņģa kungs ierunājās par šo pārgājienu un uzreiz arī atklāja, cik liels ir maršruts. Provizoriskais aprēķins ~120km. Prātam neaptverami vai ne? Sākumā man arī tā šķita. Biju stingri nolēmis novērst iepriekšējā garā pārgājiena sliktos faktorus, kas kavēja normālu iešanu. Diemžēl ekipējuma iepirkšanu atliku gandrīz uz pēdējo brīdi, kas nedaudz man pašam arī iegrieza, bet ne tik ļoti, lai sabojātu pārgājienu. Pārgājienam bija atvēlētas 4 dienas, kas man likās vairāk nekā pietiekami, lai noietu 120km. Tomēr šīs 4 dienas arī iedvesa nelielas bažas par to, vai varēšu izturēt – iet 2, 3 un 4 dienas pēc kārtas. Pārgājiens notika 2009. gada 24, 25, 26, 27. aprīlī. Brīdinājums: Raksts ir ļoti garš!

Gatavošanās.
Pirms pārgājiena bija sadalīti darbi, kas katram jāizdara. Manā ziņā bija sarunāt otrai naktij naktsmājas Guzenkos(pie tantes Gertas), naktsmājas pirmajai naktij Zilupes kopmītnē un noskaidrot visus transportus, kas nepieciešami, lai tiktu uz pārgājienu un no pārgājiena atpakaļ. Ar šo visu biju ticis kārtībā diegan laicīgi, izņemot ar aprīkojuma iegādi. Pārgājienam vajadzēja sākties 5dien, bet pēc somas, zeķēm, guļammaisa un apaviem aizbraucu tikai iepriekšējā svētdienā. No veikala zvanīju Ķeņģa kungam, lai konsultētos par apaviem un tikai tad viņš man atgādināja, ka apavus pirkt jau ir par vēlu, jo nepaspēšu tos ievalkāt, bet galvenais, lai pērku vienu izmēru par lielu apavus. Gan viena, gan otra ziņa mani pārsteidza, tomēr nopirku vienu izmēru lielākus apavus. Mājās uzvelkot jutu, ka tie tomēr ir drusku ļurīgi aizmugurē. Biju nolēmis tajā nedēļā iet katru dienu uz darbu un atpakaļ ar kājām, lai vismaz kaut cik ienēsātu apavus. Jau pirmajā dienā un jau turpceļā uz darbu uzberzu kārtīgas tulznas uz abu kāju papēžiem. Nākamajā dienā jau sāku izmēģināt plāksteru sniegtās iespējas, bet iešana tāpat bija sāpīga un pa daļai pat nepanesama…

Pa četrām dienām plāksteru līmēšanas mākslu pieslīpēju tā, ka iešana jau kļuva vairāk komfortabla. Jaunas tulznas neuzberzu un nebūtu uzberzis arī šīs, ja būtu sākumā uzlīmējis lielo plāksteri uz papēža. Jutos jau vairāk drošs par kājām, tikai nedrīksteja aizmirst paņemt uz pārgājienu daudz plāksteru un vates.

Otrs svarīgākā lieta, kuru nopirku, bija soma. Nopirku 50+10 litru somu, kas man likās gigantiska. Džeki man teica, ka vajadzēja ņemt lielāku, ka varot visam nepietikt vietas, kas manī izraisīja pārsteigumu. Kad krāmēju jau somu, sapratu, ko viņi ar to domāja. Soma patiešām bija pilna līdz augšai, bet varbūt tieši labāk, ka soma ir “tikai” 50l ietilpīga, nesanāk ņemt līdzi liekas mantas.

Vēl nopirku arī guļammaisu, kurš bija apmēram 2.5 reizes mazāks par to, kas bija iepriekšējā reizē, apmēra, 2 reizes vieglāks un tikpat reizes aukstāks. Tomēr tas bija gana silts, lai gulētu aprīļa beigās teltī.

Izbraukšana.

3dienas vakars pagāja domājot, ko vēl paņemt un ko neaizmirst un beigu beigās arī kārtojot somu. Nevarēju sagaidīt, kad beidzot pienāks tā ceturtdiena. Bija vēl jānostrādā viena diena, lai vakarā 16:45 ar vilcienu sāktu ceļu pretī pārgājiena sākuma punktam – Zilupei. Diena pagāja salīdzinoši ātri, laikam tāpēc, ka bija visādi interesanti darbi, kas laika ritējumu padarīja vēl ātrāku. Izgāju no darba savlaicīgi un pie kasēm bijām praktiski vienlaicīgi ar pārējiem pārgājiena dalībniekiem. Šoreiz sastāvs bija nedaudz mainījies – Mārtiņš, Ivars, Edmunds, es un Normunds, kurš arī ir bijušais kolēģis un tamlīdzīgu aktivitāšu piekritējs. Viņš gan nebija nekad gājis pārgājienā tik lielu gabalu, tomēr viņš aktīvi skrēja orientēšanās sacensībās.

Beidzot tas brīdis bija pienācis. Pārbāztais vilciens uz Zilupi sakustējās un beidzot bijām ceļā. Vispār bija grūti atrast brīvu vietu, mums par lielu pārsteigumu, jo domājām, ka 4dien jau neviens īpaši nebrauks uz to galu. Izrādījās ne tikai brauc uz to galu, bet arī brauca gandrīz līdz pašam galam – līdz Ludzai vai pat Zilupei…

Vilciens līdz galam gāja “tikai” 5 stundas. Laiks pagāja ātri, džeki spēlēja kārtis, es skatījos pa logu vai vēroju, kā mazs puisītis, kuram bija piegriezies atrasties vilcienā, sita savu mammu. Tīksminājos par tās pašas mammas brālēna portatīvo datoru, kuram baterija bija izturējusi visu ceļu gan skatoties multenes, gan fotogrāfijas. Respect.

Vilciens iebrauca Zilupes stacijā bez piecpadsmit desmitos vakarā. Jau tumšs un vienīgais šī vakara uzdevums ir atrast Zilupes kopmītnes. Ņemot vērā, ka mūsu kompānijā ir vismaz 3 karšu speciālisti un atrodamies pilsētā, kuru ar kājām var cauriet pusstundā, es par to neuztraucos. Ja pēc kādām 20 minūtēm esam kojās, klauvējam pie komendantes telpas lodziņa. Es kā cilvēks, kurš bija zvanījis, eju pirmais. Mums prasa dokumentus, kuri mums protams ir līdzi un tad jau ejam uz savu istabu. Mūs uzveda pašā augšējā(5tajā) stāvā, kas izrādījās nevis kopmītne, bet gan īsta viesnīca.

Vakars pagāja vienā leilā ierēkšanā par visu iespējamo, apmēram 12os visi nokritām gulēt. Vēl piepildīšu par Zilupi, ka tā bija neparasti un negaidīti sakopta un tīra. Visur, kur gājām bija jauni gājēju celņi, tāpat arī jauns asfalts. No rīta uz katra stūra sētnieks. Skaista pilsēta.

1. diena

Cēlāmies 6os no rīta, lai jau 7ņos izietu. Biju labi izgulējies. Iebliezu kārtīgu rīta kafiju, konservu un vēl viskautko enerģijai. Visi diezgan ātri un operatīvi sataisījās un beidzot tas brīdis bija klāt. Sākām iet. Jāsaka godīgi, iesākums nebija diezko komfortabls, jo abām kājām jau pašā sākumā bija tās Rīgā uzrīvētās tulznas… Protams, kārtīgi sapakotas ar plāksteriem, tomēr tas manī radīja bažas.

Iesākumā nebija nekāds ātrais ritms, vismaz ne tāds, kādu es nevarētu izturēt. Varbūt arī sākumā muskuļi bija atpūtušies. Jau pēc kādas stundas ar kājām viss bija kārtībā, protams, ne perfekti, bet iet varēju. Temps, protams, arvien palielinājās līdz tas sasniedza 6km/h, kas ir ļoti ātri priekš pārgājiena ar smagu somu.

Kā vēlāk izrādījās, tas tomēr ir optimāli. Ap pusdienslaiku bijām sasnieguši pilsētiņu Vecsloboda, kur bija paredzēta alus uzpilde(ne man) un arī papusdienošana. Ap to laiku man arī bija nosēdušās bačas. Nāca neliels besis virsū, jo saule normāli cepināja. Bažas par kājām nebija pārgājušas, tomēr ik pa brīdim sevi uzmundrināju, ka sliktāk jau nepaliek. Bija arī prieks, ka nesāp celis, jo visu septembri biju nomocījies ar visādām saitēm utt. Pusdienas atnesa ne tikai pārtiku vēderam, bet arī smadzenēm. Svarīgākā lieta pārgājienos, kuros ir fiziski diezgan smagi ir endofrīns, kas izdalās smadzenēs tojos īsajos atpūtas brīžos, kad, piemēram, iedzer aukstu ūdeni vai džeku gadījumā aliņu. Un tas palīdz ceļu turpināt, tāpēc jānodrošina savas smadzenes ir tieši ar šo vielu. Džeki, protams, nezināja par to, bet viņi to dara zemapziņas līmenī. Apsēžoties, noņemot somu un attaisot aukstu bezalkaholisko aliņu jau savu devu ieguvu, pat ēst nemaz nevajadzēja, tas bija ekstāzes brīdis. To nemaz nevar izskaidrot. Es pat nevaru iztēloties kā būtu tuksnesī pabūt kādas dienas bez ūdens…

Bildē redzams šis ieturēšanās brīdis. Šajā brīdī jau noieti 18km. Bijām apmierināti ar tempu.Tur uzturējāmies apmēram stundu, džeki izdzēra katrs pa kādiem trim aliem, kas mani jau būtu nogāzis gar zemi…

Turpinājām ceļu. Vecsloboda ir starp vairākiem ezeriem tāda garena pilsēta, kurai arī izgājām šķērsām cauri. Pa ceļam sanāca iet garām kādai pamestai baznīcai, kuru, protams, visi izmisīgi centās fočēt.

Es jau sāku lēnām pierast pie šāda tempa, centos neatpalikt. Tomēr tas nebija mans temps, visu laiku sanāca ik pa brīdim atpalikt un tad atkal piedzīt, kas diezgan nogurdināja. Joprojām 6km/h un kājas jau riktīgi smeldz. Protams, ne uz pusi tik traki, kā pagājušajā pārgājienā. Šoreiz varbūt pat vairāk smeldz potītes, ikri un muskuļi vispār. Sanāk pēdu kustināt tā nedabīgi, jo visa pēda locās tā, lai nesanāktu spiest kāju tajās vietās, kur ir sāpīte… Nē, es nevēlos akcentēt fiziskās neērtības, bet man šis pārgājiens bija liels pārbaudījums, tāpēc gribu aprakstīt savas sajūtas, lai rastos pareizais priekštats. Šoreiz ar somas izvēli esmu trāpījis 10niekā, kā vēlāk izrādīsies ar visu esmu trāpījis 10niekā – arī ar apaviem, lai cik dīvaini arī tas neliktos.

Ainava pa ceļam pasakaina. Protams, varēja vēlēties, lai ir daba vairāk saplaukusi, bet tāpat laiks bija perfekts. Seja un rokas jau patīkami smeldzēja no saules iedeguma, jutu jau kārtīgi skarbu pārgājienu, kādu es to arī vēlējos. Speciāli nebiju skuvies nedēļu, lai justos kā tāds meža vecis. Bijām jau iegājuši Šķaunes mežniecības teritorijā, kurā meži patiesībā bija diezgan paretināti. Viens no mūsu nākamajiem apskates objektiem bija Plisūna ezera akmens(neizklausās ļoti diži protams), bet tadā pārgājienā, kur dienā jānoiet virs 30km, akmens liekas saistošs.

Līdz mūsu šīsdienas galamērķim palikuši bija vairs tikai kādi 8km, varbūt pat mazāk. Kādu brīdi Mārtiņā varēja jau just apnikumu, kuru viņš centās noslēpt graužot saulespuķu sēklas. Sākām klausīties Ivara telefonā esošos mp3. Bija Nirvana un vēl viskautkas, bet klausījāmies Nirvanu. Bijām apstajušies kāda cirsmā nedaudz atvilkt elpu. Edmunds mums demonstreja šķēpa mešanas prasmes. Kā izrādās viņš ilgus gadus trenējās šajā sporta veidā. Šajā brīdī es jutu, ka uz labās kājas ir vēl vairāks tulznas, it īpaši traucēja viena, kas bija pašā pirksta galā un spiedās pret kurpes galu. Arī muskuļi jau deva par sevi manīt un smeldza. Pavisam nedaudz, bet arī traumētais celis sāka sāpēt. Bet es jutos relaksējies. Es sapratu, ka ja esmu nogājis šo dienu, tad noteikti noiešu arī rītdienu. Kas būs tālāk, mani vēl nesatrauca. Biju sasniedzis pirmo stadiju apziņas rūdījumā, kuru tā arī nebiju sasniedzis Valkas pārgājienā. Pirmā diena psiholoģiski ir visgrūtakā, vismaz manuprāt. Jo jāaizmirst cik ilgā laikā šādu pašu attālumu var nobraukt ar mašīnu… Un cik viegli šie kilometri ir pieveikti ar auto.

Apmēram 17os bijām sasnieguši pirmās dienas galamērķi Guzenkus. Arī tante Gerta bija uz vietas, tā ka viss kārtībā.  Bildē redzama Gertas mājiņa. Precīzāk tā ir mana vecvecvectēva māja. Manas saknes.

Kad izgājām uz Šķaunes šosejas jutos laimīgs, ka esam tik tuvu šī vakara palikšanas vietai. Gribēju ātrāk to fantastisko sajūtu, kad var noaut apavus un laiski izlaisties vai nu gultā vai vienkārši uz matracīša. No šosejas bija jānoiet kāds kilometrs ne vairāk, es gāju pa priekšu, lai gan fiziski es to vairs nevarēju. Man bija jāiet pa priekšu, jo tā taču manas dzimtas sādža. Kādu brīdi klauvējušies tomēr sagaidam Gertu un jau pēc pāris minūtēm esam nolikuši somas un atpūšamies lielajā istabā. Džeki jau kaļ plānus, kā tikt līdz Šķaunei pēc alus un jau pēc aptuveni 10 minūtēm ir aizdevušies prom. Joprojām apbrīnoju viņu enerģiju(kā vēlāk izrādīsies, arī es pievienošos klubiņam, protams, ne jau dzeršanas…). Palikām ar Ivaru un Normundu “atdzesēt” kājas un nedaudz atvilkt elpu. Pirmo stundu neatceros, jo biju iegājis Nirvānā…  Tad lēnām izgāja stīvums no muguras, biju jau novilcis apavus, konstatējis visas tulznas un jau gatavojos vakara SPA procedūrai – tulznu duršanai un kāju pamērcēšanai. Gerta man ieteica tā darīt un labi, ka tā. Pēc kāda īsa laiciņa jau zvanīja džeki no Šķaunes, ka esot jau veikalā. Vakars pagāja kaut ko uzēdot, runājoties ar Gertas tanti un sitot odus istabā, kuri tur bija ekstrēmi daudz. Laikam salidojuši bija uz ziemošanu. Džeki atceļā sadraudzējās ar kaut kādu vietējo, vārdā Janka. Tas runāja ļoti dīvainā dialektā – LV, RU un latgaļu, turklāt noraujot visiem vārdiem galotnes. Zellis bija kārtīgā šmigā un visu vakaru skaidroja, kā dūris kuili ar nazi. Džeki traki uzjautrinājās par Janku, bet nu es viņā redzēju tikai deģenerātu, kas traki nodzēries. Viņa būtībā bija arī viena pozitīva šķautne. Viņš pa nelieliem ziedojumiem no Gertas puses, pieskatīja viņas māju, lai citi vietējie bomži nelien iekšā un nezog neko. Protams, tur nav daudz ko zagt, bet tajos nostūros pat pātrika tiek zagta no mājām…

Vakars bija baigi auksts, visi diezgan ātri ievilkās iekšā un jau ap desmitiem visi jau krāca. Es biju ieņēmis augsto gultu, Edmunds dīvānu, pārējie uz matračiem.

2. diena.

Šoreiz bijām baigie sliņķi un cēlāmies baigi vēlu. Laikam pēc 8ņiem tikai izlīdām no gultas, neskatoties uz to, ka gandrīz visiem bija uzlikti modinātāji. Jutos nedaudz salauzts, bet mundrs. Paēdām karaliskas brokastis, kuras bija sarūpējusi mums Gertas tante. Pa stundu sataisamies, veltu papildus 10 minūtes kāju sapakošanai, lai tulznas vairāk nerīvētos un varam doties. Arī Normundam pa pirmo dienu bija tulznas un šajā ne visai foršajā klubiņā bijām jau mēs divi. Domāju, ka arī Ivaram situācija bija līdzīga, bet viņš centās turēties kā vīrs, lai gan šajā situācijā tas ir muļķīgi.

Izejot no Guzenkiem bija drusku skumji, bet pēc šīs ciemošanās zināju droši, ka aizbraukšu uz turieni šovasar vēlreiz.

Izgājuši ārā uz šoseju, kurai vajadzēja mūs aizvest līdz pat Šķaunei(~6km) uzreiz ievērojām tālumā pretīmbraucošos 2 džipus, kuri tuvojoties mums, samazināja ātrumu, līdz pavisam apstājās. Uzreiz bija skaidrs, ka ir šie cilvēki – slavenā Šķaunes narkotiku karteļa banda. Ar mums ir cauri, es nodomāju… Bet nē, kad izkāpa 4 cilvēciņi zaļās formās un stādījās priekšā, kā robežsargi laimīgs nopūtos, ka nemiršu ar 5 tulznām uz katras kājas. Sākās dokumentu pārbaude, kas ilga veselas 40 minūtes. Tika apmēram 4 reizes katram pārbaudītas pases, 3 reizes pa rāciju pārbaudīja atļaujas numurus un viens no džipiem aizbrauca uz Gertas māju pārbaudīt vai mēs tiešām tur nakšņojām. Nopietni vispār. Kad atgriezās otrs džips no Guzenkiem mums tika dota komanda, ka esam brīvi un uzreiz bēgām katrs uz savu pusi, pamesdami savas somas uz ceļa. Labi, tā gluži nebija. Turpinājām ceļu. Saule jau dikti cepināja un abām kājām ikri jau sāka vilkties krampī. Temps bija nežēlīgs, tie paši 6km/h. Ja ne pat ātrāk. Ik pa brīdim pieskrēju, jo vilkos nopakaļ un tīri fiziski nejaudāju turēt tādu tempu. Pie pašas Šķaunes jau atstatums starp mani un Ivaru bija kādi 200 metri, bet Ivaram no pārējiem kādi 300 metri. Es biju pamatīgi atpalicis un jau drusku sevi morāli sagrāvis. Vienkārši nebija iekšā un viss. Šķaunē bija paredzēts ieiet veikalā un pie veikala atkal laiski pazvilnēt, kas mani nezin kāpēc iepriecināja. Izdzērām atvēsinātus dzērienus, džeki atkal katrs pa 3 0.5l aliem, kas ir diezgan liela deva un jau pēc kādas 1/2h devāmies tālāk. Cauri Šķaunes pilsētai līdz pašai apakšai, kur ir robeža ar Baltkrieviju. Jau iepriekš pabrīdinājām robežsargus, ka mēs tur iesim, tāpēc mūs tālāk neviens arī neaiztika.

Pa ceļam bija paredzēts apskatīt mežā veco robežsargu māju, kas Mārtiņam no rakšanas viedokļa bija interesanta. Man šāda doma nepatika, jo bija jāiet līkums iekšā mežā. Līdz tai vietai mežā bija kādi 3km no Šķaunes, kuru laikā es atkal pamatīgi iepaliku un redzēju, ka Mārtiņš dod komandu Edmundam, lai šis atpaliek un iet kopā ar mani. Tā arī darījām. Izkratīju viņam sirdi, ka vairs nevaru un vēl drusku pagaudos, līdz bijām tikuši līdz tai mežsargu mājai. Otrā pasaules kara laikā sabombardēta, bet sienas vēl palikušas. Šeit arī jau bija viesojušies racēji, tur viss bija pamatīgi izrakņāts. Tur uzkavējāmies kādas 15 minūtes un lauzāmies atkal ārā no meža. Pēc atpūtas man tā arī nezināmu iemeslu dēļ bija vairāk spēka. Izgājuši atpakaļ uz grants ceļa ar Edmundu sākām iet pa priekšu UN ar 6km/h ātrumu. Jutu, ka spēki parādījušies un tas ir jāizmanto. Gāju tādā tempā nemaz neatskatoties. Runājāmies par visu iespējamo ar Edmundu un gaiņāju no prāta prom visas domas, kas saistītas ar fizisko ķermeni. Un tas palīdzēja tiktāl, ka ne tikai prāts, bet arī ķermenis tam pakļāvās. Nekas vairs nebija svarīgi un nekas vairs neuztrauca. Gājām ar tik nereālu ātrumu, ka pārējie iepalika pa kādiem 300metriem. Pēc tik grūta sākuma es jutos kā uzvarētājs. Sapratu vienu būtisku lietu – ja iet ar lielu ātrumu un to nesamazina ir krietni vieglāk! Tā nu mēs gājām kādus 8km. Pārējos jau vairs neredzējām, tie bija kaut kur iepalikuši. Pēc kāda laiciņa, kad jau biju totāli noskaņojies, ka varu noiet vienalga cik lielu gabalu pamanīju, ka autobuss apstājas mums blakus un iekšā redzu pazīstamas sejas. Izrādās iepalikušie nostopējuši autobusu, kas mūs aizvedīs līdz pat Dagdai, kas būtībā mums bija jāsasniedz tikai nākamajā dienā. Jutos nedaudz vīlies, jo brīdī, kas esmu sevi pilnībā pārvarējis uzrodās autobuss. Iepalikušie izskatās pamatīgi nokusuši, lai gan es jutos lieliski.

Autobuss brauca apmēram pusstundu. Izkāpuši Dagdā visi jutās kā roboti, kuri aizmirsti ieeļļot. Visi muskulīši atdzisuši un atkal jāiekustina. Bet tas izdodas ātri un meklējam kādu vietu, kur paēst. Ceram tik lielā pilsētā kā Daga atrast tādu vietu, tomēr pat zvanot uz 1188 tas neizdodas. Viss ir ciet vai nav vispār. Atrodam vietējo un vienīgo maximu un tur sapērkam paiku. Protams, neskaitāmi litri ar alkaholu, kas vismaz man noteikti radītu milzu problēmas turpināt rītdien ceļu.

Tiek izlemts pusdienas paēst kaut kur ārpus Dagdas, tāpēc tirinamies pa vienu no galvenajām ielām uz ārpusi. Jau iztālēm redzams Dagdas ezers, kuram nonākot tuvāk redzama skaista pludmalīte, uz kuru nokāpjam, lai tur arī paliktu. Šoreiz nevaru teikt, ka biju noguris, drīzāk pretēji. Protams, atpūta bija vajadzīga, bet kaut kāds klikšķis smadzenēs bija noticis. Edmunds pamanījās atlūzt, visi pārējie klusībā kaut ko rija un tika secināts, ka esam vinnējuši veselu dienu ar šī autobusa palīdzību.

Šīsdienas mērķis bija Bogdāni, kur bija plānota arī nakšņošana. Šajā vietā bija mērķis atrast Edmunda dzimtās mājas, kur dzīvojis viņa vecvectēvs. Es to nemaz iepriekš nezināju. Pēc laiskās stundas, kuru pavadījām Dagdas ezera pludmalē, nācās atkal pamatīgi iekustināt muskuļus. Redzēju, ka visgrūtāk iet Ivaram ar Normundu, tie jau drusku negribīgām sejām uzsāka ceļu. Es, jau iepriekš sevi uzvarējis, turpināju ceļu kolonnas priekšā. Šajā dienā bija vēl jānoiet apmēram 6km, kas man bija tīrais nieks. Vēl bija palikusi puspudele kolas, kas katrā apstāšanās reizē tika patukšota. Ivars nesa nenormālu daudzumu ar ūdeni un vēl bija pieteicies nest arī kartupeļus. Protams, pārējiem arī nebija vieglas somas, bet liekas, ka Ivaram bija vissmagākā soma un vispār vismagākā iešana. Pēdējais posms pirms Bogdāniem bija jāveic forsējot pļavu un šturmējot tādus nedaudz aizaugušu meža ceļu. Vakars bija netipiski silts, saulīte jau vairs necepināja, bet patīkami sildīja.

Navigatori visu laiku strādāja ar kartēm un beigās bijām nonākuši pie kādas lauku mājas, kas pēc kartes atradās ļoti tuvu tai vietai, ko sauc par “Ieviņām”, jeb Edmunda dzimtajām mājām. Klauvējāmies pie tuvāko māju durvīm, tomēr tur neviena nebija mājās. Apmēram pēc 200 metriem bija Bogdānu pilskalns un vēl 200 metrus tālāk arī mājas, kuras pēc fotogrāfiju ekspertīzes izrādījās īstās. Kādu laiciņu pavadījuši pie mājas identifikācijas, devos uz pilskalnu pakot ārā kājas no apaviem.

Nebija nojausmas, ka būs kaut kas traks un arī īpaši nebija. Vai arī man pēc šīm dienām, kas pavadītas uz putekļaina ceļa, tas vairs nešķita nekas īpašs. Bija nogurums. Kad ceļabiedri ieraudzīja, kādā stāvoklī man kājas, redzēju viņu sejās patiesu izbrīnu, kā es varēju turēt tādu ātrumu ar kājām, kuras jau ir pilnīgās driskās. Mēs ieņirdzām, ka Bogdānu pilskalns un viss vakars kopumā ir “pilnīgi garām”, patiesībā pilskalna ainava bija perfekta un vakars bija silts un bez odiem(aprīļa priekšrocība). Džeki, protams, vakarā normāli “paņēma uz krūts”, bet neviens neapkodās un ap kādiem desmitiem jau visi gulēja tā kā nosisti. Bija neliels satraukums par to vai neuzradīsies kalna saimnieks, bet tur bija viss baigi civilizēti, tusējām pie ugunskura vietas un nekādus musorus neatstājām. Sapnīši nekādi nerādījās.

3. diena.

Rīts bija drēgns, tāpēc ar visu cepuri, ar kuru gulēju naktī, arī turpināju rīta procedūras. Laikam cēlāmies ap 6iem no rīta un ļoti operatīvi un pārāk nerunājot taisījāmies.  Visi sildīja pāri palikušo ūdeni, lai iekostu tradicionālo konservu, kartupeļu biezeni, kas jāaplej ar karstu ūdeni vai sauso zupiņu. Es ēdu īsto rupjmaizi, neskatoties uz to, ka kuņģis tādas lietas negremo. Bet rupjmaize lēni sadeg, tāpēc var ilgāk iet un nevajag bieži ēst. Tieši pēc stundas bijām pilnā ekipējumā un lēni, lēni uzsākām ceļu. Šoreiz arī Edmundam un Mārtiņam bija stīvums kaulos tāpēc nekur baigi neskrējām. Vēlreiz apciemojām Edmunda mājas un paņirdzām par viņa jaunajām iesaukām “Bogdānu mantinieks” vai “Bodgānu princis”.

Kad nonācām uz lielā ceļa iesākās parastais ātrais temps, kas no rīta tomēr sagādāja problēmas. Apmēram 3km no Bogdāniem vajadzēja atrast kapus, kur apglabāti Edmunda radi. Līdz kapiem jau riktīgi vilka krampī kājas ikrus, zināju, ka nedaudz jāatpūšas, jo tad, kad pēc iesildīšanās, kājas atkal atpūtina, viss aiziet kā smērēts. Pēc nelielas atpūtas kapos, kamēr Edmunds sabildēja savus piederīgos, turpinājām ceļu jau veiklāk un jau bez sāpēm(vismaz es). Prognozes bija piepildījušās. Meklējām vietu, kur papildināt ūdens krājumus, bet kādu brīdi nebija nevienas mājas, kur paņemt ūdeni. Nogājām vēl kādus 4km, līdz atradām mazu, izmirstošu ciematiņu, kur palūdzām ūdeni. Aprunājāmies ar vietējo sievieti(kuru Mārtiņš vēlāk nosauca par komunisti un stukaču), aplējām galvas ar aukstu ūdeni un devāmies cauri mežam tālak.

Garīgais jautrs, spēka daudz un tas bija svarīgākais. Šīsdienas galapunkts bija Kombuļi, kur bija paredzēts satikt tāda paša nosaukuma grupu. Visu ceļu ik pa laikam kāds dungoja kādu no viņu dziesmu melodijām, kas bija ļoti uzjautrinoši.

{Turpinājums, kas rakstīts pēc vairāk kā pusgada…}

Dzīvo tā, lai nav žēl, dzīvo tā, lai sirdī kvēl utt(Vārdi no populārās Kombuļu dziesmas). Šādus vārdi atskanēja pēc kādas ilgākas klusuma pauzes, kā uzmundrinājums. Patiesībā tieši ar šo dziesmu man asociējās šis pārgājiens, jo jau no pirmajiem pārgājiena metriem Edmunds to sāka dziedāt.

Pēc aukstās dušas vajadzēja iziet grantētu ceļu(grantētu autobāni), kas mūs tālāk aizvestu līdz pilsētai ar nosaukumu Sauleskalns. Pa ceļam vēl bija it kā Kargina dēla briežudārzs ar 3-4 metru augstu žogu, kuram sākumā gribējām iet cauri, bet pēc nelielas apspriedes sapratām, ka būs čakarīgi tikt ārā no tā dārza otrā pusē. Mārtiņš paspēja piezvanīt jau dārza uzraugam, lai mūs ielaiž iekšā, bet vēlāk zvanījām, lai šo lūgumu atsauktu. Cik atceros, līkums sanāca kādi 4km. Saule diezgan cepināja, bija sācies dīvaini kalnains reģions. Precīzi kilometrāžu vairs neatceros, bet līdz jau pieminētajam Sauleskalnam bija atlikuši gandrīz 10km. Iepriekš bijām vienojušies, ka stopēsim kādu autobusu vai ideālā gadījumā zirga pajūgu. Šo eksotiku Mārtiņš nez kāpēc gribēja izbraudīt tieši Latgalē. Trakajā saulē Ivaram sāka sēsties bačas un viņš iepalika. Uz maiņām bijām priekšā ar Mārtiņu vai Edmundu un neslēpšu, ka jutos par to traki gandarīts. Nē, ne ļauni gandarīts, ka kāds cits iepaliek, bet tāpēc, ka pirmajā dienā pats reāli lūzu nost, bet trešajā dienā biju līderu pozīcijās. Es plūcu savas pašiedvesmas augļus. Pēc vairākām atpūtām, kurās ne tikai dzērām ūdeni, bet uzkodām kādu enerģizējošu “sneku”, piemēram, kazinaku vai snikeru, aiz mums parādījās rūcoša transportlīdzekļa skaņa. Tas bija traktors. Kad jau traktors bija pavisam tuvu, tika nolemts to nostopēt – kā būs, būs. Traktors pabraucis mums garām strauji sabremzējās – tā, ka aizmugurējie rati slīdēja kādus 3 metrus pa sauso grants ceļu. Pie stūres jauns džeks un uzreiz skaidrs, ka viņš mūs aizvestu arī līdz Kombuļiem, ja labi sarunātu. Kamēr Edmunds rādīja kartē, kur mums vajag nokļūt, visi pārējie ņēmās bildēt zilo brīnumu. Jāpievērš uzmanība uzrakstam uz borta: “Pārvadāt cilvēkus aizliegts”. Mēs, protams, izlikāmies, ka to neizlasījām…

Pēc dažām minūtēm traktors jau traucās Sauleskalna virzienā, ar mums visiem uz borta. Jau pēc kādām 10-15 minūtēm tikām izsēdināti Sauleskalnā. Par izpalīdzēšanu puisis saņēma no mums 2Ls, par ko bija traki priecīgs. Katrā ziņā izpalīdzot mums, viņš nebija gaidījis, ka tiks atalgots. Bet viņš mums uztaisīja riktīgu atrakciju, turklāt ietaupīja tajā dienā krietnu laiciņu. Pati pilsētiņa, bija pavisam pamesta. Pašā centrā ezers, sakopta pludmale un slēgta kafejnīca. Satikām vienu cilvēku, kas mūs uzrunāja it kā būtu vietējais gids – ļoti laipni un viesmīlīgi. Bet pēc apvaicāšanās, kurp dodamies, mūsu saruna ar to arī beidzās. Līdz lielajai šosejai bija kāds gabaliņš, ko iet. Skatījāmies kartē, kā varētu šturmēt līdz šosejai pa mežu, bet pieredzējuši navigatori(visi izņemot mani šajā komandā) skaidroja, ka priekšā ir purvs, turklāt ceļa tur faktiski nav. Tāpēc nācās iet atlikušo daļu līdz Kombuļiem pa garlaicīgo šoseju. Pa ceļam vēl atradām cilvēku. Jā, ceļa malā gulēja cilvēks. Uzreiz gājām klāt, lai noskaidrotu, vai vispār elpo. Drusku pakratījam un vietējais Edgars pamodās un mums uzsmaidīja. Nevienu vārdu gan no viņa nesagaidījam, atstājām viņu pārdomās. Varbūt viņš līdz šim brīdim uzskata, ka mēs bijām viņa sargeņģeļi.

Nogriezāmies uz šosejas un sapratām, ka priekšā pēdējie 6km(?) līdz mērķim, pa asfaltu. Ar Māriņu uzņemam kursu, runājam par šo un to. Jāatzīst, ka pa asfaltu iet ir tik nenormāli garlaicīgi, ka nepārtraukti jāgaiņā prom domas par to, ka mācās virsū besis utt. Tas izdodas, tomēr ar piepūli. Pulkstens jau ir krietni pāri pusdienslaikam, bet saule cepina netipiski agram pavasarim. Uzmetu aci uz aizmuguri – Edmunds iet blakus Ivaram, līdzīgi kā pirmajā dienā viņš gāja līdzās man – lai uzmundrinātu. Paldies viņam par to, bet ja netiktu pats ar savu prātu galā, diezvai līdzētu tāda solidarizēšanās. Pēc apmēram stundas gājiena bijām nonākuši pie zīmes, kuru visi tik ļoti jau bija gaidījuši.

Jā, bijām šķērsojuši principā finiša līniju šai dienai. Kaut kur ap šo ciematiņu bija paredzēts apmesties, bet sākumā bija jāciemojās pie intrenetā slavenās grupas Kombuļi.  Jau Rīgā Mārtiņš bija draugos sakontaktējies ar grupas dalībnieci Inesi. Un iepriekšējā vakarā, kad bijām Bogdānu pilskalnā, viņai vēlreiz zvanīja, lai precizētu, ka mēs tiešām ieradīsimies ciemos un tas notiks ne ātrāk par 16iem vakarā. Viņa bija izbrīnīta un pārsteigta, ka tomēr esam atpērušies. Pēc kādas pusstundas bija zvanījis viņas vīrs un vēl uzdeva dažus kontroljautājumus, pēc kuriem it kā nomierinājās. Kad bijām jau ieradušies pilsētiņā, Mārtiņš atkal zvanīja un šoreiz jau teica, ka pēc 15 minūtēm būsim klāt. Pēc apmēram kilometra bija veikals, kur tad arī bija norunāta tikšanās. Kā jau pierasts, visi izmantoja veikala priekšrocības un lutināja savu fizisko ķermeni, piemēram, es apēdu vairākus saldējumus un dzēru kaut kādu gāzētu dzērienu, pārējie, protams, aliņus.

Izlēmām, ka gribam mazliet pārsteigt grupu Kombuļi un nopirkam šampi un konfekšu kasti. Tā teikt standarta prezents, bet uzskatījām, ka etiķete to pieprasa. Pēc kāda laiskošanās brīža, jau pa gabalu redzējām, ka nāk 2 pieaugušie ar dzelteniem Tkrekliem, ar bērnu pulciņu. Kad viņi pienāca klāt, uz mums skatījās ar aizdomu pilnu skatienu, kā vēlāk izrādījās tas ir pavisam pamatots. Sasveicinājamies, iedevām savu prezentiņu un viņu sejas atdzīvojās. Viņi bija pārsteigti par to, cik tālu ceļu esam veikuši un priecīgi par to, ka savā ceļā ieplānojām tikšanos ar viņiem. Pēc nelielas papļāpāšanas, viņi mūs aicināja pie sevis uz mājām, esot mums sarūpējuši nelielu cienastu. Mēs bez šaubām piekritām.

Šeit gribētos pieminēt, ka līdz tam neko nezināju par šo grupu, tikai to, ka viņiem bijis kaut kāds pabriesmīgs videoklips ar tikpat pabriesmīgu dziesmu.  Es nevaru novērtēt, kāda ir viņu mūzika, zinu noteikti tikai to, ka viņi ir ļoti jauki un viesmīlīgi cilvēki.

Pie viņiem mājās uzreiz palūdzām, lai viņi mums uzdzied. Kad dziedāja dziesmiņu, kuru visu ceļu bijām dungojuši, jutos pat drusku pacilāts. Un secināju, ka soliste dzied patiešām normāli, negribu iedziļināties detaļās, bet esmu dzirdējis krietni briesmīgākus variantus, kad nevar noturēt pat viselementārākās melodijas… Pēc nelielā koncerta tikām aicināti ārā uz kartupeļu pankūkām.

Viņi mums izklāstīja, kapēc bija tik aizdomīgi uz mums – tas tāpēc, ka ir bijuši jau gadījumi, kad kāds, kas uzdevās par aģentu, viņus pamatīgi čakarējis. Tāpat arī pēc talantu konkursa un viņu video “popularitātes”, zvanījās dažādi cilvēki, lai paņirgātos. Mūsu mērķis viennozīmīgi nebija ņirgāties. Grupa sapņoja ierakstīt savu albūmu, bet tas nebija iespējams, jo tas pats viltus aģents bija kaut kādā veidā privatizējis tiesības uz ierakstīšanos. Ilgi nekavējāmies pie viņiem, jo vajadzēja vēl atrast šai dienai apmešanās vietu.

Vēl nedaudz apstāstījām Kombuļu puikām, kāpēc vajadzīgas tik lielas somas, atvadījāmies no viesmīlīgās grupas un bijām jau atkal ceļā.

Pēc kartes skatījām, ka tieši pie pilsētiņas atrodas ezers ar nosaukumu Seklis. Nolēmām, ka jāpaliek ir tieši tur pa nakti, tikai jāatrod kāda vieta otrpus ezeram.  Pēc apmēram 20 minūtēm jau bijām klāt, lai varētu nodoties vakara procedūrai – kāju izsaiņošana, ēst gatavošana, telts celšana un šoreiz arī peldēšanai. Ūdens likās neparasti silts, turēdamies pie laipiņas,  saziepējos ar ziepēm, izmetu vienu līkumu peldus pa gar laipu un uzskatiju sevi par tīrāku, kā pirms tam. Pēc peldes jutos īpaši relaksēts, kādu brīdi vienkārši gulēju uz matracīša un neko nedarīju – fotografēju citus, dzēru savu cukuraino dzērienu, lai manas smadzenes saņemt vēl papildus prieka devu.

Vakarā, līdzīgi kā iepriekš visi pieēdās vārītus kartupeļus ar konservu un ap deviņiem jau līda gulēt.

4. diena

Nākamajā dienā bija atlicis noiet vairs tikai apmēram 10-14 km, kas attiecībā pret iepriekš noieto ir sīcene.Vakarā Mārtiņš ar vēl kādu(vairs neatceros ar ko) palika pie ugunskura filozifēt, bet laikam ne pārak ilgi. No rīta kā jau pierasts cēlāmies ap 6iem, iespējams arī atļāvāmies nedaudz ilgāk pagulēt, jo faktiski nebija uz kurieni skriet. Biju pierakstījis autobusu/vilcienu sarakstus, kas kursēja Rīgas virzienā, tā ka nokavēt kādu bija grūti.

Sapakoju kājas, kā jau katru rītu. Es gan nebiju vienīgais, kuram kājas bija tulznās. Arī Normundam un Ivaram bija, es draudīgi dalījos ar savu ekstra plato plāksteri. Liekas, ka Ivars tā arī nepakoja savas kājas, bet ne pa jokam arī bija nomocījies, tikai to neviem neteica.

Jāsaka, ka pēdējā diena bija pavisam viegla, muskuļi iesila ātri, tulznas pat bija nedaudz apdzijušas un varēju turpināt turēt mūsu ierasto tempu. Reģijons jau bija krietni apdzīvotāks, nekā līdz šim. Redzējām pa kādai mājai, pa kādai mašīnai(joprojām populārākā marka bija AUDI) un jau pēc kādām pāris stundām šķērsojām Krāslavas dzelzceļu, kas bija pirmais vēstnesis pilsētais tuvumam.

Vēl pēc apmēram pusstundas jau redzējām pilsētas torņus, kurus visi steidza fotografēt.

Nebija īsti izdomāta programma, ko darīt Krāslavā un patiesībā arī neko negribējās darīt, tikai atpūsties. Zinājām viennozīmīgi, ka atradīsim kādu vietu, kur kārtīgi paēst, jo visas dienas ēdām nepilnvērtīgi. Sasnieguši Krāslavas autoostu, jutu gandarījumu, tomēr arī nedaudz skumji bija, jo pārgājiens bija beidzies. Protams, arī milzīgs prieks, ka nogājis esmu 2x vairāk kā iepriekš, bet esmu finišā iegājis ar 6km/h un pie pilnas apziņas. Valkā gluži tā nebija…

Izdomājām, ka brauksim līdz Daugavpilij ar autobusu un tālāk ar citu busu. Vilciens no Daugavpils bija pēc 17iem vakarā, nāktos dirnēt visu dienu pa Daugavpili, ko neviens no mums nevēlējās. Sanāca nedaudz uzgaidīt uz to otru autobusu, bet ārā bija tik silts, ka mēs vienkārši gulējām parkā pie autoostas un atkal jau – neko nedarījām. Laiks pagāja zibenīgi un pat tas 4 stundas līdz Rīgai autobusā es nejutu. Tikai atceros, kā čalis, kas sēdēja priekšā, jau autobusam uzsākot skrēja ļoti strauji uz toaleti. Nojautu, ka viņam palicis slikti. Bet toalete bija… Aizslēgta. Čalis sāka strauji elpot un domāju, ka tūliņ autobuss tiks pievemts, kas man ļoti nepatiktu. Tomēr ar elpošanas vingrinājumiem viņam izdevās normalizēt savu paniku un viņš atrgriezās savā vietā. Visu ceļu es viņu tramīgi vēroju, ikreiz, kad sakustējās es to pamanīju. Pieturā, kad autobusa šoferis ļāva izkāpt, puisis ar slikto dūšu aizgāja uz toaleti un liekas, ka tomēr izvēmās. Cits čalis atkal runāja pa telefonu ar saviem radiem(apmēram 3 stundas non-stop) pirms izlidošanas uz Angliju strādāt. Brīnījos, kā vecā labā Nokia 3310, spēj izturēt tik ilgu sarunu. Bet izturēja – viņš nolika klausuli tikai tad, ka bijām jau Ķengaragā. Labi, tā bija neliela atkāpīte.

Stāsts ir par to, ka garais ceļojums bija beidzies patiesībā ļoti ātri. Ar katru noieto dienu jutos arvien labāk, kas ir paradoksāli. Nogājām gandrīz 100km, precīzi gan vairs neatceros. Bija plānots noiet vairāk, bet pa ceļam braucām ar autobusu un traktoru, kas krietni novienkāršoja mums iešanu. Nezinu, kā būtu bijis, ka jānoiet būtu vēl 50km papildus šiem. Iespējams, būtu baigā steiga un vairs nevarētu izbaudīt pašu pārgājienu. Iespējams gluži vienkārši mēs to nevarētu. Šobrīd rakstot aprakstu, kad jau pagājis krietns laiks un jau nomainījušies 2 gadalaiki, atkal parādījusies nostaļģija pēc pārgājieniem. Pēc vasaras īsti vēl nesagribās iet, bet pēc ziemas noteikti. Džeki jau gāja rudenī pārgājienā pa Kolku, kurā es nepiedalījus, jo tajā nedēļas nogalē biju aizņemts(kā vēlāk izrādījās, šos pasākumus varēju arī ignorēt). Šobrīd nezinu, kur tieši gribu iet pārgājienā, iespējams noiešu viens pats dzelzceļa posmu Ieriķi – Gulbene(~80km), varbūt Liepāja – Mažeiķi(arī laikam 80km), bet zinu tikai to, ka pavasarī iešu vismaz divos lielākos pārgajienos. No viena vasaras pārgajiena varu secināt, ka vasara nav īsti piemērota pārgājieniem, jo ir karsts un ir nenormāli daudz knišļu. Protams, to jau var pieciest un var pierast, bet labāk tomēr iet pavasarī vai rudenī. Tad nav ērču(kas spēj sabojāt noskaņojumu), odu, mušu un saule tā necepina. No ofisa loga skatoties saule ir jauka un mīļa, bet kad saulē pavadītas 4 stundas nonstopā ejot ar 25kg smagu somu, tā vairs neliekas… No ekipējuma man +- viss bija līdzi, neatceros neko tādu, kas būtu bijis ekstrēmi vajadzīgs. Varbūt vienīgi maiņas drēbes.

Turpinājums noteikti sekos!

P.S. Pagaidām rekords gan noieto kilomentru ziņā, gan apraksta garuma ziņā…