Cojs

Ilgāku laiku biju sapņojis turpināt iesāktā posma iešanu, tomēr kaut kāda iekšēja vai ārēja balss visu laiku atturēja. Parastās atrunas, ka jābrauc pa brīvdienām tur vai tur. Tad nu beidzot sadomājām pēkšņi, ka gribam doties apskatīt šo posmu un jau pa nedēļu morāli pilnībā tam nobriedām. Iepriekš Rengens bija padzirdējis, ka esam iesākuši iet tādus pārgājienus un arī nogāja 2 no tiem. Šis pārgājiens notika 2009. gada 4. jūlijā un kopējais noieto kilometru skaits bija 33.54km. Mūsu draugi, kuriem iesauka ir Murkšķi, jeb Špici arī traki gribēja iet līdzi, tāpēc jau 5dien visi bijām Lodē, lai agri no rīta dotos uz Aloju, kur beidzās mūsu iepriekšējais pārgājiens šajā posmā. Pēc pirmās fotogrāfijas laika varu spriest, ka izgājām no Alojas 5:55 no rīta.

Aloja -
Upšas 3.1km
Iģe 6.96km
Mazsalaca 5.78km
Idus 7.73km
Virķēni 4.76km
Rūjiena 5.21km

Attālumi starp stacijām.

Piecēlāmies ekstrēmi agri, apmēram 4os no rīta. Bijām ilgi norunājušies, tāpēc piecelties nemaz nebija tik viegli. Tomēr, pēc kādas stundas jau bijām pie tēva, ar kuru iepriekš bija sarunāts, ka mūs aizvedīs līdz Alojai. Brauciens no Lodes līdz Alojai aizņēma apmēram pusstundu. Tagad kavējoties atmiņās, forši atcerēties, ka jau tik agrā rītā bija gaišs un pat silts. Noskaņojums tādā kompānijā kā parasti jautrs un prikoli/joki bija gandrīz nepārtraukti. Tik agrā rītā neviens cilvēks nebija atnācis uz agro vilcienu, tāpēc vieni paši mazliet patusējāmies pie Alojas stacijas. Sapratuši, ka vilciens šodien nenāks, izlēmām iet ar kājām…

Jau pēc kādas pusstundas visi ģērba nost virsjakas, jo bija ļoti karsti. Protams, kas gan tur īpašs, ka Jūlijā ir karsti, tomēr visi rēķinājās, ka no rīta būs vēss un jakas vajadzēs. Tika uzņemts attiecīgs iešanas ātrums, laikam apzinoties, ka priekšā vēl vairak kā 30 kilometru. Es šajā pārgājienā jutos kā tāds veterāns, jo pēc iepriekšējā pārgājiena šāds likās tīrā sviestmaize. Nē, nopietni – bez lielās somas šāds pārgāniens ir tīrā izklaide, kā pastaiga pa pludmali. Līdz ar to varu secināt, ka ar šādu uzkabi noteikti varētu noiet arī 50km un pat vairāk. Bet par to vēlāk.

Centos intensīvi fotografēt, cik vien varēju, bet liela daļa bildes neizdevās, nebiju piešāvies vēl pie zooma. Sanāca ik pa laikam iepalikt no Špiciem, bet tas vismaz ļāva viņus pabildēt ar zoomu. Lai būtu interesantāk, ik pa laikam apskatījāmies kartē, cik tālu nākamā “stacija”, skaitījām grāvjus, lai precīzāk varētu noteikt vai neesam jau pagājuši garām stacijai. Paiet garām stacijai patiesībā bija ļoti viegli, jo šajā posmā tādu gandrīz jau vairs nebija. Labākajā gadījumā varēja atrast tikai pašu vietu un peronus. Un pirmā no šādām gandrīz neatpazīstamajām stacijām bija Upšas. Šī vieta izskatījās, kā milzīgs izcirtums, žēl, ka vietējie mežstrādnieki nebija nolēmuši stacijas ēku izmantot kā traktora garažu, tādējādi saglabājot staciju.

Jo ilgāk gājām, jo vairāk apzinājāmies, ka vasara nav īsti piemērota gairiem pārgājieniem pa mežainu apvidu, jo, pirmkārt,  ir karsti, otrkārt, ir visvisādi knišļi. Tas, iespējams, izklausās kā gaušanās, tomēr vislabāk man patika pavasarīgie pārgājieni, kad visi iespējamie kukaiņi vēl guļ un tikai daba sāk mosties. Mums ap galvu visu laiku riņķoja bars ar mušām un dunduriem, kurus vajadzēja nepārtraukti aizgaiņāt. Pati līnija nebija sevišķi vairāk aizaugusi, kā posmā Limbaži – Aloja, tikai kā jau vasarā, šeit bija saaugusi krietna zāle. Pārgājiena laikā, mani arī nelika mierā doma par to, ka vajadzēja vilkt garās bikses(neskatoties uz karstumu), jo drusku uztrauca doma par ērču klātbūtni(kā vēlāk izrādīsies, ne velti). Mums bija ļoti raits solis, patiesībā gājām pat nedaudz par ātru, jo nebija jau īsti kur skriet.

Sazīmējām arī Iģes stacijas vietu, vismaz pēc kartes, jo dabā kā jau ierasts, atradām tikai peronu un to pašu jau galīgi ieaugušu zemē. Šajā posmā nemaz necerēju, ka būs palikušas kāda no koka stacijas ēkām, jo šo posmu nojauca vēl senāk(1996. gadā). Biju pilnā pārliecībā, ka vismaz viena stacija šajā posmā būs saglabājusies – Mazsalacā. Diemžēl, man par lielu pārsteigumu, tā bija jau nojaukta.

Šajā posmā patiesībā bija maz ko redzēt, pat zvēri nerādījās, līdz ar to arī nevarēju izdomāt ko fotografēt. Tagad, kad jau ārā ziema, liekas, ka vajadzēja bildēt katru zaļo koka zariņu vai kukaini, bet tad jau tā vairs nebūtu tematiska pārgājiena fotoreportāža. Visā līnijas garumā ar dažādām intensitātēm auga meža zemenes, kas lika mums ik pa laikam apstāties un pamieloties. Iespējams, ka visa pārgājiena laikā apēdu kādu puslitru šo ogu.

Tuvojās jau Mazsalaca un arī mūsu pusdienošanas laiks. Ēst īpaši negribējās, drīzāk atvilkt elpu. Pirms pašas Mazsalacas sākās foršs valnis blakus bijušajām sliedēm, kuru gan neesmu nobildējis. Tas liecināja par pilsētas tuvošanos, bet īstas pārliecības par to nebija. Kad ieraudzīju tālumā tiltu, pa kuru brauca automašīnas, bija pavisam skaidrs, ka esam gandrīz jau Mazsalacā, tātad jau pusceļā.

Bijām domājuši šeit arī pusdienot, bet pēc kopējas apspriedes nolēmām, ka labais ritms, kāds bija iegājies, ir jāizmanto un jāturpina tādā pašā garā arī tālāk. Apmēram 15 minūtes apskatījām tiltu un Salacu, devāmies tālāk, jo gribējās ātrāk redzēt Mazsalacas dzelzceļa staciju. Tomēr, tādu tur neatradām. Atradām tikai aptuveno vietu, kur tā varēja būt bijusi. Turpat arī bija saglabājusies kaut kāda koka būdiņa un vismaz 4 sliežu platuma stacijas teritorija un garumā apmēram tāpat kā Limbažos. Ļoti žēl, ka tā. Vēlāk noskaidrojās, ka stacija nebija nekāda dižā un nojaukta drīz pēc tam, kad šo līniju slēdza. Par cik neatradām staciju, nolēmām doties vēl tālāk un meklēt kaut kur mežā vietu, kur papiknikot.

Galu galā, kilometrs pēc kilometra un mums par lielu pārsteigumu atradām stacijas ēku – Idus. Bez lielas domāšanas un ierunām, bija nolemts šeit apēst žāvētas vistiņas un viskautko citu garšīgu. Mūs bija pārņēmis gan izsalkums, gan neliels nogurums. Precīzi neatceros, bet liekas, ka Špicam jau bija sācis sāpēt celis un Andijai arī.

Bijām traki apdzinuši laiku, apmēram pusdivpadsmitos bijām sasnieguši jau staciju Idus, atlicis bija iet tikai 10km, tāpēc pusdienām atvēlējām gandrīz stundu. Šajā patvērumā sēžot arī atklāju to, kas nedaudz iedragāja manu garastāvokli… Kā nojausdams kaut ko nelāgu sāku apskatīt savas drēbes un visas vietas, kur varētu būt ielīdusi kāda ērce. Un atradu, ka ērce ir ielīdusi aiz zeķes maliņas. Un… Piesūkusies. Tālāk es izdariju kļūdu(?) un norāvu to sūdu nost. Bet kļūda tā būtu bijusi tikai tad, ja būtu tālākas negatīvas sekas, bet nekas slikts nenotika. Pēc šī incidenta es kaut kā ātrāk gribēju noiet atlikušos 10km, lai nepiesūktos vēl kāds radījums. Arī Špicam bija šorti kājās, bet laikam manas asinis ir gardākas.

Pēc kārtīgām pusdienām(gan man, gan ērcei) turpinājām šagāt tālāk. Pēc incidenta man pat fotografēt vairs negribējās, lai gan bija foršs tilts pāri kaut kādai pietekai uz Rūju un arī pašu Rūjas upi vienā vietā verēja redzēt. Staciju ar nosaukumu Virķēni mēs pat aptuveni neatradām, liekas, ka arī laikos, kad šeit kursēja vilciens, ēkas kā tādas nebija. Cilvēki pulcējās baros kaut kāda visiem zināmā vietā.

Pēdējos 3 km neviens nerunāja, es gāju kolonnas priekšā, kā tāds barvedis. Vaigi visiem piesarkuši no kārtīgas alkohola devas. Nu labi, no svaiga gaisa un saules devas. Biju jau noorganizējis, ka mūs savāks tēvs no bijušās Rūjienas stacijas vietas, kuru arī diemžēl nenofotografēju.

Pirms tam zvanīja un piedāvāja mūs savākt jau ātrāk, bet es atteicos, sacīdams, ka jānoiet šis “krusta gājiens” ir līdz pašam galam. To gan es nepateicu Špiciem tajā brīdī, jo viņi noteikti mani mēģinātu pierunāt pārtraukt pārgājienu ātrāk. Cik nopratu, tad Špica ceļgals jau kārtīgi sāpēja. Es pa jokam piedāvāju iet līdz Moizekulas stacijai(+20km), bet atbalstu šajā sakarā neguvu.

Kopumā pārgājiens normāls un labi pavadīts laiks, tomēr no visiem iepriekšējiem šajā posmā bija vismazāk ko redzēt – stacija tikai viena(un tā pati ar ērci), līnija diezgan aizaugusi ar kokiem. Gāju ar tiem pašiem apaviem, ar kuriem uz Krāslavu un secināju, ka tie jau ir ievalkāti un nekas gandrīz netika noberzts, no kā secinu, ka tas tomēr ir bijis labs pirkums. Ērces atgadījums man lika kārtīgi padomāt par to, kā ģērbties tādos pārgājienos un ka vajadzētu nopirkt kaut kādu pretērču ķīmiju, ko ievadīt vēnā vai uzpūst uz kājām…

Nākamais posms nākamgad – Rūjiena – Moizekula. 20km, ar ko arī tiks noslēgts šis posms. Iespējams tas notiks pa ziemu, bet maz ticams.

Šeit vēl gribu ielikt kopējo pārgājienu shēmu, kuru esmu uztaisījis google kartēs. Kopējais noieto kilometru skaits jau sastāda 91.44km.