Cojs

Viss sākās ar to, kad apmēram pirms mēneša vēlējos apjautāties dažos interneta veikalos par FM modulatoriem(kuru joprojām neesmu sagādājis). Apskatījos salīdzināšanas lapā, ka cenas ir ļoti pieņemamas, gribēju noskaidrot, vai ir uz vietas un kurā veikalā tieši es varētu saņemt to preci, jo vienam no šiem i-veikaliem ir vairākas filiāles. Negribu šeit blamēt šo veikalu, tāpēc nosaukumu nerakstīšu. Tātad uzrakstīju diezgan īsu epastu, kurš sākās kā pieklājas ar “Labdien”, tad sekoja precīzs modeļa apraksts, un epasta noslēgumā, protams, “Ar cieņu…”. No pirmā i-veikala saņēmu ļoti normālu epastu ar paskaidrojumu, ka tāds modelis nav noliktāvā un pasūtot es viņu tik ātri, cik man tajā reizē vajadzēja, nedabūšu. Tālāk rakstīju uz otru i-veikalu, kurš ir lielāks un atpazīstamāks, tapēc cerēju, ka tas modulators vismaz tur būs.

Aizsūtīju epastu ar tekstu: “Labdien, Mani interesē FM modulators ‘EasyMP3 FM Modulator EF197 bulk’. Vai tāds ir noliktavā un vai es to varētu saņemt vienā no jūsu veikaliem – X ielā?”. Manuprāt diezgan īss un saprotams epasts, pēc kura cerēju saņemt arī atbildi a) “Jā, tāds modelis ir un X ielā arī”, b) “Jā, tāds modelis ir, bet noliktavā X ielā – varam to nogādāt tur 3dienas rītā. Vai tas derēs? “, c) “Nē, diemžēl šāds modelis nav noliktavā pēc nedēļas kopā ar pārejām precēm būs arī šī. Vai tas Jums derēs?”, d) “Nē, diemžēl šāds modelis nav noliktavā, tuvākajā laikā arī nebūs, varbūt varu Jums piedāvāt modeli X, kuram ir Y papildus funkcijas.” Tā es varētu vēl turpināt. Bet… Es saņēmu atbildi ar tekstu: “Kads ir ID numurs?” !!! Pirmajā brīdī nodomāju – KO??? Otrajā brīdī es teicu – KO, KO??? Trešajā brīdī sašutumu nomainīja smiekli un paralēli smiekliem es iekopēju to nosaukumu tā paša interneta veikala mājas lapas meklētajā(kuru jau biju aizvēris) un atradu to mistisko ID numuru(68585), iekopēju atpakaļ epastā un nospiedu “Send”. Tas man aizņēma apmēram 8 sekundes. Pirmkārt, kapēc man kā bailīgam interneta un datora lietotājam būtu jāpievērš uzmanība kaut kādam preces ID numuram? Otrkārt, tādam ID numuram nebija jāparādās vispār pie preces, bet tikai nosūtot pasūtījumu jāatsūtās epastā pasūtījuma pieņēmējam. Treškārt, es epastā skaidri un gaiši biju iekopējis PRECīZU preces nosaukumu, kas normālam darbiniekam ir tas, kas vajadzīgs. Nosūtījis preces ID numuru, es gaidīju, kad pēc kādām minūtēm man Aleksandrs atsūtīs vārdu “Nē” vai kaut ko tamlīdzīgu. Bet tā būtu bijusi pārāk liela greznība. Pēc 2 dienām viņš man atsūtīja: “Diemzel nav noliktava”.

Es saprotu, ka tā prece ir lēta un negribas atrauties no one.lv “lasīšanas”, bet no tādas mazas preces ir diezgan daudzkas atkarīgs, piemēram, tas, ka pat neiedomāšos tur kaut ko vēl pirkt. Ja mani pieklājīgi būtu apkalpojuši, es iespējams iezvērtētu iespēju pie viņiem pirkt arī kaut kādu LCD televizoru(tikai piemērs). Tai pat laikā – vai viņam tajā izšķirošajā pēdējā epastā bija tik grūti man piedāvāt kādu citu modeli? Klienti taču ir dažādi, viņš jau nezin, ka man nebūtu izdevies neko citu iesmērēt, bet es būtu novērtejis pozitīvi viņa pūles.

Šādu attieksmi patiesībā esmu novērojis ne tikai i-veikalos, bet šī te “slimība” ir diezgan izplatīta. Kā piemēru varu minēt mazās bodītes centrā, kur pārtikai ir nejēdzīgi uzskrūvētas cenas un kur pa reizei nākas iepirkties. Pārsvarā krievvalodīgas sievietes, kuras sazin kāpēc uzvedās tā, it kā es viņas būtu iztraucējis, ienākot veikalā. Ar domu, tāpat jau neko lielu nepirks(interesanti, ko LIELU es tur varu nopirkt)… Viens no tādiem bija veikals, kur kādreiz no MT gājām pirkt bulkas vai pankūkas – pārdevēja bolīja acis par to vien, ka 4 sekundes vilcinājos un nevārēju izlemt kādas bulkas/pankūkas pirkt. Tāpat augļu bodē, kur tagad iepērkamies, ir sieviete, kurai ir stingra nostāja: “Man maksā par to, ka es sveru augļus un izsitu čeku!” Rengens, vienmēr cenšas pajokot, uzjautā, kuras hurmas tad labākas un lai paņem divas pēc viņas ieskatiem labākās. Uz ko atkal jau tiek saņemta acu bolīšana un atbilde, ka visas hurmas tur ir vienādas, neko nezinot. Tai pat laikā, mums kā pircējiem varētu ieskaidrot(drīzāk ieteikt) vai kaut vai piedāvāt arī citus augļus, pateikt, ka šīs te hurmas ir labākās visā Rīgā, lai nākam vēl utt. Vēl viens piemērs ir lielveikalu bodēs, kur pārdod vai nu bižutēriju vai drēbes(šeit domāti mazie veikaliņi). Ieejot tur iekšā uzreiz saņemam skatienu: “Tā, ko jūs te gribat nozagt?”. Ir, protams, ļoti labi izņēmumi, kur pienāk apvaicāties, ko gribam atrast un tiešām laipnīgi visu izstāsta, bet es šoreiz runāju par tiem gadījumiem, kad cilvēks nav gluži atradis savu nišu…

Es saprotu, ka cilvēkiem maz maksā, bet tai pat laikā, ja necentīsies un kaut vai sev nepierādīsi, ka vari tajā darbā padarīt vairāk, nekā no tevis prasa, tad neko vairāk arī dzīvē nedarīsi! Es uzskatu, ka 30% no veikala veiksmes veido tieši pārdēvēju prasmes. To var attiecināt uz visiem šiem manis pieminētajiem gadījumiem, kad varētu piedāvāt vēl kaut ko papildus un ja attieksme pircējam iepatiktos, pats nopirktu kaut ko un citam ieteiktu. Esmu par to pārliecināts. Darba devējam baigi jāskatās, ko pieņem darbā, jo robotu aiz letes nolikt ir vienkārši, bet cilvēku jau grūtāk.