Cojs

Pēdējās nedēļas(sanāk laikam kopš Z-svētkiem), sāku pamanīt, ka nejūtu vairs jēgu nedz strādāt, nedz pareizi ēst, nedz skriet no rīta. Jūtos galīgi apjucis. Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc tā, manuprāt, notiek, ir tāpēc, ka īsti neprotu atslēgties no darba – jākodē daudz gan darbā, gan ārpus darba un tas sāk piegriezties. Tas ir periodiski es zinu, bet kaut kā gribētos to izslēgt pavisam. Pa vidu vēl sanāk tāda kā “slimošana”, kas atkal jau izsit no sliedēm. Galvenais ir tas, ka sportošana, pareiza ēšana un iešana uz darbu kļūst tik liela rutīna, ka var sajukt prātā. Tagad vēl jāpalīdz remotēt Strazdiņiem dzīvoklis, kas bieži vien ievelkas līdz melnai naktij. Nākamā diena tiek sabojāta, bet kaut nedaudz mani mierina doma, ka izdarīts ir kaut kas labs un noderīgs.

Laikam būs sev jāaizliedz lasīt ezotēriska vai reliģiska rakstura lasāmviela, jo pēc tās man pazūd saikne ar pasauli un es kļūstu apātisks, miegains un pat depresīvs, jo mazāk redzu jēgu materiālai pasaulei. Kad uzzinu arvien vairāk par to, kas notiek “tur ārā”… Laikam tas ir viens no iemesliem, kāpēc patiesība tiek slēpta no cilvēkiem(ne jau slepenā valdība šoreiz…), jo tad cilvēkam vienkārši pāriet vēlme dzīvot fiziskā pasaulē. Skeptiskais cilvēka prāts protams uzreiz mani gribētu nosodīt, ka es jūku prātā un ka lasu grāmateles, kuras ir cilvēku izgudrojums. Lasot šādas grāmateles es nevis uzzinu kaut ko jaunu, bet atceros, tas ir tā kā garš, garš Dejavu. Ik pa brīdim nākas sevi pieķert pie domas: “Jā, es tieši tā arī domāju, tikai līdz šim nebiju guvis apstiprinājumu.”

Kad klausījos Antoniju Robinsu, viņa lekcijām apakšā bija tāds naudisks zemteksts un lielāka tendence tieši uz materiālām un pasaulīgām lietām, par iekšējā spēka izmantošanu kaut kādu savu mērķu piepildīšananā. To klausoties, ir krietni vieglāk noturēt to fokusu uz mērķi, tāpēc paliekot siltākam laikam es noteikti atkal iešu ar kājām uz darbu(pat no Valdlaučiem…) un klausīšos lekcijas.

Esmu sapratis tikai nesen, ka man ļoti vajadzīgs kontakts ar cilvēkiem. Tas kaut kā nāk no iekšpuses. Esmu izvēlējis sev profesiju, kas galīgi nav saistīta ar komunikāciju, tāpēc tāds spēku izsīkums ir periodiski. Vēl no iekšpuses nāk izsenā vēlme dziedāt. Savā laimīgākajā bērnības periodā(līdz 7iem gadiem) daudz dziedāju un pat uzvarēju 2x kaut kādā reģionālajā “Cālī”. Gāju mūzikas skolā un man tas ļoti patika. Bet tad dažādu iemeslu dēļ, mūzikas studijas pārtraucu, ko es tagad ļoti nožēloju. Tagad to gribu attīstīt kā hobiju, kas nav saistīts ar datoriem. Man jaunajās mājās pat tagad klavieres…

Vēlviens veids, kas man palīdz sabalansēt dzīvi, lai tā kļūtu panesama, ir Zero-Point-Energy. Šobrīt to esmu atstājis novārtā, bet vienu laiku aktīvi lasīju un darbojos tajā virzienā. Mērķis, iespējams, ir utopisks, bet uz to ir jāiet. Galvenā tematika – gravitācija/antigravitācija. Par to lasu jau 10 gadus, sākot ar smieklīgiem(no šodienas skatupunkta) NLO rakstiņiem, līdz pavisam reāliem atklājumiem(ne maniem gan), par kuriem lasu pēdējā laikā.

Tādas apmēram manas pārdomas.