Cojs

Kad redzēju pa kanālu Discovery sižetu, kur cilvēks tiek izsēdināts ziemeļpolā un tam pa dažām dienām vajadzēja noiet kaut kādu noteiktu attālumu, atceros, ka pie sevis nodomāju, ka visādus pārgājienus esmu ar mieru veikt, tikai ne pa ziemu un sniegiem. Nepagāja ne 10 dienas, kad jau biju ieprovējis savus spēkus ziemas pārgājienā. Viss iesākās līdzīgi kā parasti, Mārtiņš piedāvāja izmēģināt, kā ir iet pa ziemu un pa sniegiem un man arī gribējās izprovēt. Par cik, šogad ziema ir vareni padevusies, sniegs lauku apvidos ir sasnidzis tik daudz, ka normāla iešana ir apgrūtināta, tāpēc tika izlemts, ka jāiet gar jūru. Attālums tika mērīts sākumā 25km no Zvejniekciema līdz Carnikavai, tomēr sanāca 26km pat līdz tikai stacijai Gauja, kurā mēs arī finišējām. Es to nosaucu par ekspedīciju nevis pārgājienu, jo kaut kā prātā asociācija vairāk ar tādu kā ekspedīcijas garu, nevis pārgājienu. Es pārgajienu uztveru vairāk tad, kad ir vairāk laika apstāties, atvilkt elpu un aptvert, ka esi nogājis noteiktu attēlumu, bet šoreiz viss beidzās tik ātri, ka prāts pat nepaspēja saprast, ka viss jau noiets.

Tajā dienā(12.02.2010) visu dienu putināja un kā reiz uz vakarpusi sāka snigt arvien vairāk. Mani jau, protams, šādi apstākļi vēl vairāk iedvesmoja – jo trakāk jo labāk. Nolēmām satikties vilcienā Rīga – Skulte, otrajā vagonā. Mārtiņš teicās, ka būs vēl viņa divi čomi, Normunds un iespējams vienš džeks no MT. Pēdējās minūtēs ierados Zemitānu stacijā, paspēju nopirkt biļeti un uzreiz vagonā arī satiku Normundu un Reini(džeku no MT). Nākamā peiturā iekāpa Mārtiņš un paziņoja, ka viņa čomi nokavējuši vilcienu, tapēc pievienosies vēlāk. Sākām apspriest plānu, ekipējumu un iespējamās problēmas. Plāns bija līdz 5iem rītā nokļūt līdz dzelzceļa stacijai Carnikava. Vēlāk pastāstīšu sīkāk par plāna nepilnībām… Ekipējums kāds nu kuram, man parasti ielas zābaki, kas man jau darīja nelielas bažas pašā sākumā, lielā pārgājienu soma, parasta drēbes jaka, 3 bikses, biezs dzemperis. Mārtiņam ar Normundu speciālās ziemas pārgājienu kāju bahilas, kas neļauj no augšpuses saslapināties zābakiem, arī siltas drēbes, arī vairākas bikses. Precīzi nezinu, kā bija nodrošinājies Reinis, bet mēs viņu pierunājām kopā ar mani notīt potītes ar plastmasas maisiņiem, kas funkcionāli atgādina iepriekšpieminētās bahilas. Nezinu arī vai viņam no tām bija kāda jēga – man tās bija bezjēdzīgas… Iespējamās problēmas tika paredzētas ar tikšanu pāri visām mazajām upītem, kas ietek jūrā, jo pēc kartes tādu tur bija ļoti daudz.

Turpināja stipri putināt un es jau nopriecājos, ka šī būs tā reize, kad visu aizputinās, tomēr tā nenotika, naktī sniegs mitējās… Pirmajā fočenē kājas uz priekšu pastieptas ir tāpēc, lai varētu redzēt bahilas.

Sākām virzīties uz jūras pusi, gājām kādas 25 minūtes, pat jautājām vietējam, kā lai nokļūstam līdz jūrai. Viņš uz abiem mūsu jautājumiem atbildēja ar neapdomīgu “jā”, kas lika šaubīties vai viņš saprata jautājuma būtību. Beidzot atradām kaut ko līdzīgu kāpai un nokļuvām “pludmalē”. Pirmais iespaids, bija tāds, it kā mēs iekāpjam lielā, baltā mākonī un uz 0.12 sekundēm man pat prātā bija tādas kā nelielas bailes, vai ejot tālāk uzreiz zem kājām nebūs ūdens… Nebija. Un sākām mierīgi iet uz priekšu. Pēc mūsu aprēķiniem laiks bija pietiekoši un lai nebūtu jāgaida galastacijā, necentāmies baigi ātri iet. Līdz tuvākajai lielākajai pieturvietai bija ~6km, varbūt ātrāk, viss bija atkarīgs no tā, kur mums pievienosies pārējie divi ceļinieki. Kaut kā īsti nepamanīju, kā pagāja šie 6km, arī pēc kartes nevarēja neko saprast, jo pretēji mūsu pieņēmumiem, visas mazās upītes bija aizsalušas un tās nevarēja kalpot par orientieriem. Vēl viena lietas, kas izrādījās pilnīgi pretēja, bija karstums. Visi bijām pārak karsti saģērbušies, pat gribējās vilkt nost kādu jaku, jo apakšā viss bija slapjš no sviedriem.

Pa gabalu jau varējām redzēt krastā kaut kādu ēku, kurai logā dega gaisma. Nevarēja saprast, kas tas ir, piegājām pavisam tuvu un arī tad nesapratām. Izrādījās esam Saulkrastos, kur mums arī pievienojās pārējie divi ceļinieki. Faktiski jau tie Saulkrasti ir ļoti gara pilsēta, bet šī vieta orientējoši bija tur, kur dzelzceļa stacija Saulkrasti. Džeki uzreiz izstāstīja, kā bijuši netālajā “laimētavā” un tur dzēruši alu pa latu(lēti?). Visus aicināja tur atgriesties, jo nekur citur nevarēšot vairs tā forši iedzert alu. Man, protams, alus dzeršana bija vienaldzīga, bet doma, ka pirmo reizi mūžā viesošos spēļu zālē, mani vilināja. Tiko biju apēdis visu lielo šokolādi, tāpēc šķebinošo saldumu gribējās noskalot ar tēju, kuru arī laimētavā piedāvāja. Pirms laimētavas gadījās vēl kāds pārsteigums. Kāpās mūs sagaidīja municipālā policija, bet sapratuši, ka neesam Saulkrastu telefonbūdiņu apzīmētāji, mūs mazliet izprašņājuši, ignorēja. Iegājām viss bars laimētavā un pie mums uzreiz pienāca apsargs un prasīja dokumentus vienam no Mārtiņa čomiem, šiem bija radušās aizdomas, ka 28 gadus vecs vīrietis varētu  nebūt pilngadīgs… Visi izdzēra pa kausam, Mārtiņš noģērba vienu džemperi un gājām tālāk.

Tajās pašās kāpās, kur mūs gandrīz apcietināja “muņiki”, bija ļoti skaistas dekorācijas par godu Valentīndienai, tur arī visi nobildējāmies.

Atpakaļceļā no laimētavas noskaidrojās, ka glābšanas stacijā ielikts salaveics, kuru mēs kļūdaini uzskatījām par blondīni…

Noieti bija tikai 7km, bet arī nebija diži kur steigties, pulkstens varēja būt labi ja desmit vakarā. Pārsvarā pārvietošanās notika pa pašu ledu, jo krastā ja arī bija kāda taciņa, tad tajā dienā tā bija aizputināta. Krasta zonā sniegs bija gandrīz līdz celim. Kā jau Mārtiņš bija teicis, plānojot šo pārgajienu, varēsim paiet tikai pa ledu. Tur sniegs bija apmēram 5cm biezs un tāda iešana bija tīrā bauda. Ik pa laikam tika nomainīts kolonnas vadītājs, jo katrs, kas nonāca priekšā uzsāka ātru tempu, kas citiem nebija pa prātam. Man bija sajūta, ka laiks iet ļoti ātri un es par to pat nedomāju. Mārtiņš stāstīja savus racēja stāstus, kas vienmēr aizrauj. Šoreiz atceros, ka stāstīja par kādu Otrā pasaules kara lidmašīnu, kuru ar draugiem izrakuši pirms sešiem gadiem kādā purvā. Lidmašīnas pilots ticis identificēts. Izrādījies baltkrievs, kuram sieva pat esot bijusi vēl dzīva. Aizbraukuši līdz uz Baltkrieviju, kur šis pilots ticis beidzot cienīgi apbedīts…

Turpinot iet, pārgāja pat karstums, kas mani un arī citus pavadīja apmēram pusi ceļa. Bet parādījās viena problēma – sāka palikt slapjas kājas, jutu, ka caur zābaka šuvēm sāk nākt iekšā mitrums. Patiesībā, mani tas ne sevišķi uztrauca, jo tikmēr, kamēr esmu kustībā ir silti. Ja apstājos uz kādu laiku, sāka palikt auksts. Naktī pilnībā mitejās sniegs un palika aukstāks. Nezinu par cik, bet jutu, ka karsti vairs nav, bet ir tieši laikā, neviena bikse nebija lieka, neviens džemperis vairs nekarsēja. Kad biju nonācis kolonnas vadībā, vienā momentā pamanīju, ka esam patālu no krasta. Biju nejauši sācis iet nevis pa krasta līniju, bet tā kā “pa taisno”. Sapratis, ka labāk jūrā dziļāk neiet, mainīju virzienu tuvāk krastam. Zem kājām ik pa laikam bija dzirdami visāsi skrapšķi un ar laiku jau bijām iemācījušies atšķirt labos skrapšķus no sliktajiem. Labie bija tādi īsi un spalgi, tie izcēlās no dubultā ledus salūšanas zem kājām. Bet sliktie bija tādi, kas bija dobjāki un turpinājās ne tikai zem kājām, bet arī vairākus metrus apkārt… Tādi gadījumi bija vairāki, kad no tādas skaņas acumirklī apstājas visa komanda. Pirmais lēnām cenšas iet tuvāk krastam, bet ar katru soli seko jauni skrapšķi un pat var redzēt, ka zem kājām ieliecās ledus… Viss beidzās laimīgi, es pie paša krasta vienreiz ielūzu un arī Mārtiņš, tomēr tas kājas man nesaslapināja, jo kājas jau man bija slapjas!

Tā, šķietami diezgan neinteresanti, gājām vairākas stundas, nemitīgi apejot izkusuša ledus zonas, bijām nonākuši pie Lilastes ietekas jūrā, kura nebija aizsalusi. Bija jāmeklē tilts. Pēc kartes tāds bija diezgan netālu. Jāšķērso kāpu zona, jāpaiet garām Šķēles mājai mākoņos un bija arī tilts. Līkums bija salīdzinoši ļoti niecīgs un nekur nebija jābrien pa mežu. Bijām jau uz to sagatavojušies… Pie šķēles mājas, precīzāk villas arī nobildējāmies. Mēs to vienkārši nevarējām neizdarīt, vilinājums bija pārāk liels.

Apgājuši Lilastes ieteku, nolēmām paēst. Kā parasti šādās reizēs, viss garšoja labāk, nekā tas būtu garšojis ikdienišķā situācijā. Nevarētu teikt, ka biju izbadējies, jo šķebinošā šokolāde, kuru “ielocīju” Saulkrastos, joprojām vēl darbojās, tomēr izsalkums bija jau neliels sācies. Visas līdzpaņemtās maizītes bija sasalušas, tāpat arī tomāti un, protams, arī dzeramais ūdens. Ūdeni gan es neapdomīgi sākumā nesu somas ārējā kabatā, tāpēc arī apmēram no pusceļa jau vajadzēja prasīt padzerties no citiem… Iedzēru siltu tēju, apēdu pusi no maizēm un varēju atkal doties. Bija apmēram 3 naktī un līdz vilcienam palikušas tikai 2.5 stundas. Protams, bija vilcieni arī vēlāk, bet kaut kā automātiski tādu variantu vispār atmetām, līdz ar to desu cepšanai vairs nebija laika, desas palikas neizceptas. Sākumā likās, ka laika būs gana, tomēr tā vis nebija.

Līdz Gaujas ietekai jūrā bija atlikuši 4km, bet līdz Carnikavai pat visi 10km un divās stundās tādu attālumu noiet nebija reāli. Kaut kā pa ceļam tika nolemts iet tikai līdz Gaujas stacijai un tur ekspedīciju arī beigt. Tomēr bija jāatrisina svarīga jautājums – kā lai tumsā atrodam ceļu no jūras uz staciju. Talkā naca GPS, kas iebūvēts mobilajā telefonā. Pēc tā ļoti precīzi atradām vietu, kur sākas ceļš un pa to arī gājam. Pa šo meža ceļu bija braukusi mašīna, tāpēc mums nebija jābrien pa kupenu, bet varējām iet pa riteņa sliedi. Tas nebija viegli, jo jāiet bezmaz vai tā ka pa dēli. Starp citu, kopš sapratām, ka nekādas desas nepagūsim uzcept, mūsu iešanas ātrums vidēji bija tāds pats, kā vasaras pārgājienā – apmēram 6km/h, turklāt pa krietni grūtāk izejamu apvidu. Apmēram pēc 40 minūšu gājiena pa meža ceļu, nonācām galamērķī – dzelzceļa stacijā Gauja, 20 minūtes pirms vilciena. Visi nedaudz relaksējās, es notiesāju atlikušās maizes un sasalušos tomātus, izdzēru visu tēju un jutos relaksējies. Tikai tad padomāju, ka viss tik ātri beidzies.

Jau pēc kādām 25 minūtēm bijam Rīgā un jau gāju no Zemitānu stacijas mājup. Vilcienā baisi uznāca miegs – man kā bezmiega cilvēkam, tā bija īpaša parādība. Pa ceļam domāju, ko darīt. Viena doma bija nofotografēt sasalušo ūdeni pudelē, bet to mājās tā arī neizdarīju, otra doma bija sasiltīt kājas ar karstu ūdeni, bet arī to neizdarīju, jo tās uzreiz sasila, kad novilku slapjās zeķes. Ap septiņiem rītā aizgāju gulēt un tā nogulēju līdz trijiem dienā. Jutos nedaudz salauzts, bet mundrs. Sapratu, ka šādi nakts pārgājieni ir priekš manis, tikai nākmreiz gribas iet uz 2 dienām(vai vairāk) ar ūdens necaurlaidīgiem apaviem, gribas celt telti sniegā, sildīties pie ugunskura un cept desas, jo pārgājiens bez ugunskura, nav pārgājiens. Pārgajiens bez telts arī nav pārgājiens. Gribu vēl!