Cojs

Pēdējā mēneša brīvdienas esmu nodarbināts ar dzīvokļa remontu. Līdz šim dzīvojām vienistabas dzīvoklī, kuru pirms 3 gaidiem arī izremontēju, tur spēru pirmos soļus dažādos darbos, kurus līdz tam kaut kā neuzdrošinājos darīt. Tad man visādi darbi ļoti iepatikās un līdz ar to arī padevās.  Jau pagājušā gada septembrī piekritām īrēt no draugiem 2 istabu dzīvokli, tomēr viņu izvākšanās stipri kavējās un tikai 1.  februārī viņi izvācās, bet arī ne pilnībā. Tajā dzīvoklī bija daudzas lietas, kas mūs neapmierināja, tāpēc nolēmām veikt vērienīgus remontdarbus, kas nupat jau ir iegājuši finiša taisnē. Man ļoti palīdzēja procesā brālis, kurš daudzus gadus ir strādājis būvē un varu teikt, ka visus darbus veic perfekti, tomēr lai es arī kaut ko iemācītos procesā, lielu daļu no darbiem veicu es pats, tā teikt eksperta uzraudzībā…

Galvenie darbi virtuvē, ko gribējām izdarīt pašā sākumā bija pie vienas sienas “piešūt” reģipsi, lai noslēptu gāzes trubas un skaitītāju, pārcelt ieejas durvis par 30cm uz vienu malu. Izklausās vienkārši protams… Vesela diena pagāja, kamēr izdemolējām esošo virtuvi, kas bija jau nokalpojusi. Reģipsi piešūt jau it kā nav nekāds grūtais darbs, bet arī uz to mums aizgāja vesela diena. Protams, nebija vēl izdomāts, kā vispār reģipsi lai atvedu uz mājām, jo pārdodās taču tas tikai lielās loksnēs, ko es savā citroenā nekādi neiebāztu. Viss atrisinājās, kad veikalā darbinieks piekrita vienkārši to reģipsi sagriezt katru loksni trijās daļās, līdz ar to tas ielīda veiglajā mašīnā nolaižot aizmurugējos sēdekļus. Arī 3m profils vieglajā mašīnā pietiekoši vienkārši lien iekšā, izrādījās, ka tādā vidēja izmēra busiņā pat 3m garu profilu nevar iebāzt.

Tālāk sekoja virtuves sienas daļas izgāžšana. Faktiski es to izdarīju ar urbjmašīnu, āmuru un vecu naglu. Tad vēl man nebija visi vajadzīgie instrumenti, tie bija izvadāti kur kurais. Durvis vajadzēja pārcelt, lai virtuvei būtu pēc iespējas ērtāks plānojums un uzreiz aiz durvīm varētu ielikt ledusskapi.

Šajās brīvdienās sagatavojām vannas istabu un toaleti flīzēšanai un pabeidzām virtuves flīzēšanu. Vannas istabā arī siltinājām grīdu, jo sanāk, ka dzīvoklis ir tieši virs koridora otrajā stāvā un no grīdas nāk pamatīgs aukstums. Siltināšana bija sekojoša, ja nu kādam kādreiz ir vajadzīgs siltināt vannas istabai grīdu. Pamatā ir koka reikas, starp tām 3cm putaplasts, virsū putaplastam pabiezs finieris, tam finierim pa virsu stikla šķiedras tīkls un tam tīklam pa virsu speciāls ūdens izolācijas smērējums. Lai to visu dabūtu gatavu, mums aizgāja 2 dienas. Ieskaitot protams kanalizācijas un ūdens darbus, ko bračka sataisīja vienkārši perfekti – es tādas trubu lodēšanas nepieprotu. Starp citu, dažādus finiera atgriezumus var nopirkt uzņēmumā “Finiera veikals”. Tur tiešām pa lēto var dabūt finieri, turklāt perfekta izmēra plāksnēs, kuras varēju ērti pats arī atverst.

Šobrīd dzīvoklis ir gatavs apmēram pa 70%. Vēl man priekšā ir vannas istabas flīzēšana. Šodien atvedu flīzes. Vēl tur ar elektrībām jātiek kārtībā vannas istabā un toaletē(mana iemīļotākā nodarbe). Arī virtuvē savilktu vadus, jo viens vads bija notrūcis kaut kur panelī. Arī dažādi rēbusi ar pareizo vadu atrašanu sienā ir priekš manis. Vēl jāliek lamināts, jālīmē tapetes. Oi, darba vēl daudz. Bet nu domāju, ka aprīļa beigās varēsim jau taisīt kādu oficiālu pieņemšanu, jo viss buus sadarīts un salikts. Patīk jau man tas viss, tikai aizņem daudz laika.

Tur vēl arī visādi kuriozi un vispār vesels stāsts jau sanāktu no tā dzīvokļa remonta. Piemēram, sākumā drusku raustījāmies par to, ka tiek troksnis taisīts brīvdienās un kāds var izsaukt “muņikus”. Tā pirmajā reizē, kad ar naglu veicu kalšanas darbus, zvana pie durvīm. Uzreiz visi saskatās un kādas 3 sekundes neko nesaka… Aizeju pie durvīm, paskatos actiņā, tur sieviete ar mapīti rokās un drusku tālāk uz trepēm stāv arī vīrietis kaut kāds. Domāju, “muņiki” ir klāt. Atveru, sievieta stādās priekšā, bet nu man jau ir prātā “fū, tomēr nav muņiki…”. Izrādījās vienkārši aģenti, kas gribēja man iesmērēt Izzi vai kaut ko tādu. Kārtējie aģenti, kas domāja, ka viņus gribu “atšūt” sakot, ka man nav un nebūs televizora, bet es runāju taisnību… Tas tā kā beidzās veiksmīgi. Šajās brīvdienās arī man bija neliels nervu pārbaudījums. Pēc krietni skaļākiem urbšanas darbiem, zvans pie durvīm. Protams, man atkal prātā doma, ka tie ir muņiki. Atveru, priekšā vīrietis ar kaut kādu ierīci rokās, kas man uzreiz ir “trokšņa līmeņa mērītājs”. Vīrietis pilnīgi neko neteicis, iet iekšā, kas mani vēl vairāk izbrīnīja. Kādas 5 sekundes esmu pilnā pārliecībā, ka tas ir cilvēks, kas sastādīs tūlīt protokolu. Tad lēnām sāku jautāt: “Mmm, kādas problēmas?”. Šis atbild: “Kanalizācija jātīra, 150. dzīvoklis, jūs taču saucāt!” Es atkal saku, ka neko neesmu saucis, lai gan dzīvokļa numurs patiešām sakrīt. Tad jau uztraukums ir pazudis, kad sapratu, ka protokols netiks sastādīts… Izraidījām viņu ārā, bet pēc 2 minūtēm viņš bija atpakaļ, kad bija sazvanījies ar savu priekšnieku. Tikmēr arī mēs izdomājām, ka tas ir namu pārvaldes sūtīts aģents, kas iztīrīs stāvvadu, jo tas bija aizsērējis un no tā dzīvokļa to izdarīt bija visērtāk…