Vakar sanāca atcerēties, cik ļoti man nepatika kādreiz pamatskola, cik lielas mocības sagādāja atsevišķi priekšmeti, piemēram, latviešu valoda. 
Tagad varu par to pasmaidīt, bet tad… Atceros, cik nepatīkami bija svētdienas vakarā konstatēt, ka bija latviešu valodas mājas darbs kaut kāds, kuru tāpat negribas pildīt, tāpat arī vēstures lasāmgabals, kuru gribējās ignorēt. Un tā nedēļu no nedēļas.
Protams, tajā vakarā tā arī neko neizpildīju un aizgāju gulēt, bet 1dienā sākās pats interesantākais(no šībrīža skatpunkta). Latviešu valodu mums pasniedza leģendāra skolotāja, kura bija diezgan stingra un kopumā ņemot arī laba. Viņai bija tāda interesanta vērtēšanas sistēma. Nelika uzreiz atzīmi, bet atzīme bija jāuzkrāj. Par labu darbu lika plusiņus, par sliktu, loģiski, mīnusiņus. Iespējams, ka summāri bija jāsavāc 8 plusiņi, varbūt visi 10. Ja nebija mājasdarba un skolēns laicīgi atzinās, tad saņēma vienu mīnusiņu. Ja tika pieķerts, ka nav mājas darba, kad tika izsaukts, tad saņēma 2 mīnusiņus. Un tad sākās laimes spēle… Pirms stundas jau visi pārrunāja, kuriem ir mājas darbs, kuriem nav. Hmm, tagad vispār neatceros, kāpēc lika lasīt to mājas darbu, bet nu tas nav svarīgi, jo pirms katras stundas tika izsaukts kāds skolēns. Kad skolotāja braukāja ar pirkstu pa kladi un skatījās, kuru skolēnu izsaukt, iestājās kapa klusums un tie, kuriem mājas darba nebija, lūdzās pie sevis lai tie nebūtu viņi… Ļoti bieži man noveicās, bet tikpat bieži arī izdzirdēju vārdu “Ābols”, kas nozīmēja tikai to, ka ir saņemti 2 mīnusi… Sliktākais tajā visā bija tas, ka sauca pārsvarā tos, kuriem plusu un mīsusu skaits bija jau gandrīz sasniedzis “kritisko masu” un varēja gadīties, ka sanāk arī ne visai laba atzīme. Gāja interesanti katrā ziņā…
Tālāk tas pats bija arī vēsturē, kur arī “uz random” izsauca kādu. Dažreiz tā kompānija, kura toč nebija gatavi atbildēt savāca vairākus, kuri bija lasījuši un pirms stundas pārliecināja, lai paši piesakās, līdz ar kārtējo reizi izsprūkot sveikā.
Protams, tāda “izsprukšana” ir bezjēdzīga, jo skolā galvenais mērķis ir trenēt smadzenes un kaut ko arī iemācīties, tik nezinu kāpēc agrīnajos gados man bija tāds riebums pret tādām lietām. Ja tagad padomā, ka vienīgais resurss, kas man bija tonnām un kuru neizmantoju, bija laiks un tieši to pašu laiku varēju izmantot lietderīgi un turēt pilnīgi citu līmeni. Es pat matemātiku līdz 8tai klasei ne visai mācījos, visu vilku uz knapu viduvēji… Kāda problēma izlasīt 2 reizes kaut kādu nodaļu par lībiešu nometni un pastāstīt klases priekšā? Nekāda taču! Šobrīd man tas liekas smieklīgi vienkārši! Tas pats arī latviešu valodā. Kā reiz 8tajā klasē saņēmos un manīju diezgan krasi šo attieksmi un parādījās arī rezultāti. Latviešu valodu gan es turpināju ignorēt, bet vismaz mazliet uzlabojās arī tur situācija. Īpaši piestrādāju pie matemātikas un informātikas, kas sagādāja lielu pārsteigumu maniem klasesbiedriem, kā no pilnīgas viduvējības var iznākt tik pēkšņi kaut kas vairāk. Tik žēl, ka nesapratu savu slēpto resursu apmēram 3. klasē.
Ieraksti (RSS)
Man gan ne visai tie gadi, vismaz pamatskolas. Protams, bija tāda bezrūpīgāka dzīve, bet diezgan neinteresanta, tagad ir labāk.
tieši bija raksts Ilustrētajā par meiteņu un puišu atšķirīgiem mācīšanās stiliem, kurš atbild uz taviem retoriski izvirzītajiem jautājumiem. es jau kā var gaidīt biju cītīgais zubrs un ļoti maz pievērsos ārpusskolas aktivitātēm, par ko tagad krietni nožēloju, kaut gan neteikšu, ka ārpusskolas skolas aktivitātes būtu kaut kas aizraujošs. kaut gan gāju tautas deju pulciņā, keramikas pulciņā, aušanas pulciņā, bet puiši vienmēr nodarbojās ar interesantāk lietām – ķimerēja savus veļļus un tēvu Zenith arī bez visas skolas