Cojs

Pirmdien nākot no centra, pie Brīvības pieminekļa ieraudzīju tādu skatu, kas sākumā izraisīja interesi, bet pēc tam nelielu riebumu. Pie kanāla tiltiņa malas sēdēja jaunietis, apmēram manos gados ar atsegtu vienu kāju. Kāja bija manāmi uzpampusi, pārtīta ar kaut kādu binti un nosēta ar tādiem strutainiem plankumiem. Uzmetu aci kājai labi ja uz kādu sekundi, bet nu skaidrs bija viens, ka tur ir tikai viens iznākums… Tālāk uzmetu aci kartona gabalam, ko viņš turēja rokās, izlasīju tikai frāzi: “Palīdziet, lai paglābtu manu kāju no gangrēnas…”. Un tad es aizgāju tālāk, jo gandrīz nekad nemetu naudu ubagiem. Sāku domāt par viņu. Kapēc viņam kājā ir gangrēna? Kapēc viņš pirms nedēļas negāja pie ārsta? Kā manis iemestā nauda varētu viņa kāju paglābt no gangrēnas?

Pirms 10 gadiem redzēju filmu “Nāves mušpapīrs”, kur filmas vienam no galvenajiem varoņiem Kārlim arī bija līdzīga liksta. Kārlis bija narkomāns ar stāžu, bija izprovējis visu iespējamo, ar ko var apreibināties un apstājies pie heroīna. Kad heroīns lietots jau ilgus gadus, ir gandrīz neiespējami atrast vēnu, kur iedurt adatu. Tāpēc narkomāni sāk durt kājas vēnā. Ar kājām arī sākas problēmas, ka tās izdurstītās vietas agri vai vēlu sāk pūžņot, lēnām paņemot līdzi visu kāju. Tad nu es aizdomājos, ka tas jaunietis pie šādas kājas nonācis tieši šādā ceļā, jo viņam kājā bija nevis kaut kāda viena rēta, kas iekaisusi, bet daudzas mazas. Tātad, ja tas patiešām bija narkašs, kuram kāja nu jau sākusi pūt, kapēc lai es palīdzētu? Vai tad viņš nezināja ar ko riskē, kad iepludināja “saldo dziru” asinīs? Otrkārt, neticu, ka pat tik smagā stāvoklī viņš aizietu uz slimnīcu un teiktu, lai viņam palīdz pa maksu. Tā nauda TIK UN TĀ tiktu iztērēta heroīnā. Treškārt, ne jau nejaušības pēc viņam tāda kāja ir. Daudzas jo daudzas reizes viņš ir bijis eiforijā, “lidinājies”, smējies un baudījis kaifu. Ir pienācis laiks par to samaksāt. Ja tā nebūtu kāja, kas sāktu pūt, tad agri vai vēlu apstātos sirds par to “parastas” devas vai atteiktos darboties kāds cits orgāns. Neticu, ka aktīvais narkomāns, kas sācis savu “karjeru” ap 16 gadu vecumu, nodzīvo ilgāk par 30 gadiem. Šādus tipus, kuriem jau ir amputēta kāja, esmu jau redzējis. Ir viens, kas stāv pie Rimi purvciemā. Tam dzirdēju sarunu ar otru narkašu, kuram vēl bija abas kājas, ka tas tika aizsūtīts pēc čeka, kurš bija baigi dārgs. Secinājums: pat pēc kājas amputācijas, cilvēks(?) neko nav sapratis. Otrs tāds narkašs ar vienu kāju stāv pie Pļavnieku maximas. Šim gan man nav 100% pārliecības, ka viņš ir narkomāns, bet izskatās vizuāli.

Un līdzīgas pārdomas man radās arī pēc vienas iestādes apmeklēšanas. Bijām aizbraukuši ciemos pie kāda radinieka, kuram nopietnas problēmas ar plaušām un šobrīd ievietots kaut kādā plaušu slimnīcā, kas atrodas nedaudz ārpus Rīgas. Šī slimnīca specializējas konkrēti tikai plaušu slimnieku ārstēšanā/rehabilitēšanā. Un liels bija mans pārsteigums, kad ieraudzīju pie durvīm cilvēkus pidžamās, kuri… SMĒĶĒJA!!! WTF??? Kā cilvēki var būt tik neiedomājami aprobežoti? Kā var nesasaistīt smadzenēs to, ka viņi ir slimnīcā tikai dēļ “nelielās” vaļības? Uzgājām augstākā stāvā slimnīcā un ko es redzu uz balkona? Bariņu ar vīriešiem pidžamās, kas kūpina cigaretes… Tas nu tā, neko vairāk par viņu kaitēm un likstām nezinu, bet zinu vienu konkrētu stāstu. Viens cilvēks, kuram pirms gada izgrieza pusi plaušas(!), bija slimnīcā uz kaut kādām pārbaudēm, kad stāstīja, ka pēc operācijas 1.5 gadus nesmēķēja. Bet… Nesen esot uzpīpējis un tā arī aizgājis…! Ar vienu plaušu, kas arī jau ir diezgan nosmēķēta, turpina smēķēt. Šausmas! Ceļš vienā virzienā. Iespējams, viņi zina, ar ko riskē un no tā nebaidās.

Kad cilvēki pārstās smēķēt? Tad kad nebūs vairs uz pasaules neviena cilvēka?