Cojs

Beidzot esmu saņēmies aprakstīt savu ceļojumu, kas notika nu jau 4 mēnešus atpakaļ. Par cik esmu “atrāvis” kaut kur angīnu un man šobrīd ir gultas režīms, gribu izmantot laiku lietderīgi. Un tātad. Kaļiņingrada.

Sagatavošanās darbi.

Kad bija atlikušas vairs tikai 2 nedēļas, nevarēju vairs sagaidīt, kad beidzot pienāks tā diena, kad varēsim sarāpties busiņā un doties uz Krievijas federatīvo republiku. Bet neskatoties uz to, somu sakārtoju iepriekšējā vakarā un paspēju vēl uztaisīt nelielu “twītošanas tūli”. Noskaidroju vēl, cik maksā GPRS krievijā. Precīzi gan neatceros, bet es notērēju ~5Ls  par visām pieslēgšanās reizēm, kuras bija gandrīz 100.

Vīza nokārtojās ļoti vienkārši, izmaksāja apmēram 30Ls. Patiesībā šobrīd jau daudzkas ir aizmirsies.

Viena lieta, kam ir vērts pievērst uzmanību. Ar vīzu vien nepietiek. Krievijā ir viens nejauks noteikums. Ja uzturās Krievijas teritorijā vairāk par 3 darba dienām, jāreģistrējas milicijā, norādot arī atrašanās vietu un ceļošanas maršrutu. Mūsu gadījumā, nebija jāreģistrējas, jo uzturējāmies tur tikai 1 darba dienu, pārējās bija svētku dienas. Bet, lai nerastos lieki pārpratumi uz robežas, man vajadzēja atrast šo nolikumu krievu valodā un pasvītrot vajadzīgo vietu – lai uz robežas varu parādīt, ka neesam neko pārkāpuši. Tādu dokumentu nebija nemaz tik viegli atrast, tomēr atradu.

1. diena

Kā tas viss sākās? Man viss sākās ar piecelšanos 30. aprīļa rītā ap 5iem, ātrām brokastīm un došanos ar kājām uz tramvaja pieturu – 10. tramvaja galapunktu Bišumuižā. Tur nonācu kādas 5 minūtes par ātru. Vienīgais cilvēks, kas sēdēja pieturā, bija paveca sieviete, kas dzēra šņabi no pudeles kakliņa. Daudzsološs ceļojuma sākums. Tramvajs pienāca, sieviete palika ar savu labāko draugu. Bija sarunāts, ka mani savāks pie boulinga centra, kur pastāvēju vēl kādas 5 min. Vēl apmēram pēc 40 minūtēm busiņā jau bija visi pasažieri – Es, Normunds, Mārtiņš, Andrejs, Mareks, Arkādijs, Edmunds, Roberts un Ivars. Kopā 9 cilvēki. Vēl esot Imantā, Mārtiņš uzlika vienu no diskiem, kuru bija ierakstījis iepriekšējā vakarā. Disks ar vācu maršu… Tajā brīdī likās smieklīgi un prikolīgi, ka “uz pilnu klapi” skan vācu maršs busiņā, kas dodas uz Krieviju, pie tam nedēļu pirms lielās uzvaras jubilejas… Tad es vēl nezināju, ka šis disks un it īpaši viena dziesma kļūs par šī brauciena himnu.

Dodamies Liepājas virzienā. Visi lēnām iepazīstas. Līdz tam, zināju tikai savus bijušos MT kolēģus, pārējie bija man nezināmi. Jau sākumā notika pārsteidzošs atklājums ceļotāju vidū – fakts, ka es nemaz nelietoju alkoholu. Noteikti, kāds nodomāja – “Ko tad tu vispār brauci?!?”. Labi, bet nu tas nav galvenais. Protams, visi jau sāka malkot aliņus, man tas netraucēja un izbaudīju ceļojumu.

Piestājām Liepājā, lai kaut ko noskaidrotu, tikai vairs neatceros ko tieši. Uz kādām 20 minūtēm piestājām maksas stāvvietā, protams, nesamaksājot…  Gandrīz nepārtraukti gāja vaļā visādi prikoli no Andreja(no atraktīvākā ceļabiedra). Bez Andreja šis ceļojums nebūtu tik jautrs, viennozīmīgi. Vēlāk tika dota krieviskota iesauka “Andrey Kanafkin” – ar šādu vārdu viņš varētu piedalīties Kaļiņingradas mēra vēlēšanās… No šīs dienas man galvā bija divi vārdi: “Strapons”, “Babeļine”. Pirmais no vārdiem, visa ceļojuma laikā tika izmantots ļoti bieži, pat tik bieži, ka otrās dienas rītā uzreiz pēc pamošanās man pirmais vārds, kas ienāca prātā bija “Strapons”. Šī vārda nozīme man līdz ceļojumam nebija zināma un negribētos arī šeit to paskaidrot, domāju, ka google spēs atbildēt, kam tas vajazīgs.

Tātad, kamēr apstāstīju situāciju, par biežāk lietojamiem vārdiem, esam jau izbraukuši ārpus Latvijas un nokļuvuši pie brāļiem lietuviešiem. Apbraucam Klaipēdu ar līkumu un dodamies pie pārceltuves. Prāmis mūs parceļ pāri un esam uz kuršu kāpas. Baisi aizsargājamā teritorija – nevar ne telti celt, ne izsmēķi nomest, ne sūnas izbradāt. Pēc kartes skatoties, redzam, ka Krievija sākas tieši kuršu kāpas vidū. Dodamies pa diezgan labas kvalitātes šoseju Krievijas virzienā, ik pa laikam apstājoties, lai mitrinātu kāpas sūnas…

Pēc apmēram pusstundas esam pie robežas. Mārtiņš visiem liek aizvērties. Visi baisi nopietni, jo dzirdētas runas, ka Krievijas robeža ir kaut kas saistīts ar sātanu un pastāv tikai neliela iespējamība, ka mūs palaidīs cauri… Tomēr… Lietuvietes pārbauda pases un palaiž mūs pie krievijas robežas “bargajām kundzēm”. Patiesībā no krievijas robežkontroles punkta ēkas iznāca pajauna sieviete, paņēma mūsu pases un iedeva aizpildīt imigrācijas karti. Pildspalvas tikai 3, tāpēc pildījām tās kartes pēc kārtas. Arī šajā vietā parādās stress, jo kāds aizpildot karti kaut ko saķēpājis un, protams, secina ka tas aizkavēs iebraukšanu/izbraukšanu no Krievijas. Bet realitāte bija pilnīgi citāda. Pēc kartīšu aizpildīšanas, pēc kārtas aizgājām pie lodziņa, pasē iespieda zīmogu un jau pēc brīža varējām turpināt ceļu.

Uzreiz pēc robežas šķērsošanas, atkal tika piečurāts mežs. Un vēl pēc kādiem 5km devāmies apskatīt kuršu kāpu tuvāk. Kāpiens apmēram 2km garumā un esam skatu platformā. Laiks kļuvis nereāli karsts un jau tagad nožēloju, ka neesmu paņēmis līdzi šortus – Mārtiņš bija skatījies prognozi, ka visas 5dienas līs lietus. Uz skatu platformas Robis mums izstāsta, ka pēc taisnības visai tai zemei, kur mēs tagad atrodamies, vajadzētu piederēt viņam, jo kādam viņa senam sencim esot novēlēta milzīga teritorija. Šī teritorija ir gandrīz visa šīsdienas Lietuvas terotija, mazliet Polijas un, protams, arī Kaļiņingrada. Starp citu, mani pārsteidza, cik šis apskates objekts bija sakopts.

Kad “nokāpām” no kuršu kāpas, ienāca prātā doma aiziet līdz jūrai, kas atradās apmēram 300 metrus no šosejas. Tiklīdz bijām pietuvojušies jūrai, sākās lietus, brāzmains auksts vējš. Bija tik nereāli auksts, it kā uzreiz nomainītos gadalaiks no pavasara uz rudeni. Ātri pazudām no turienes. Aizgājuši līdz mašīnai atkal jutāmies pavasarī, bez lietus un vēja. Tada jocīga nianse.

Pēc pāris stundām nonācām pilsētā Zelenogradsk. Pirmā salīdzinoši lielā pilsēta Kaļiņingradā. Nāca jau vakars, tāpēc iepirkām konservus. Protams, Mareks ar Andreju uzsāka veikalā sarunu ar vietējo tantiņu. Jautājums viņai skanēja apmēram tā: “Kāda desa jums labāk patīk?” Uz ko skanēja atbilde: “Vislabākā ir Tallinas!”

Sākām domāt par naktsmītni, ieņēmām kursu gar jūru, cerībā atrast kādu mazapdzīvotu vietiņu, kur fiksi uzbliezt teltis un gulēt. Mīcījāmies ar busiņu pa traki maziem celiņiem, līdz nonācām kādā stāvkrastā. Sākās apspriede vai šī vieta būs piemērota. Diezgan piemēslota vieta, kur nebija īsti kur uzcelt telti… Nolija neliels lietus, sapratām, ka tomēr jāturpina meklējumi un jābrauc tālāk gar krastu. Braucot ārā no tās vietas pamanījām, ka tur ir krusts ar puķēm – visticamāk tur kāds bija nomiris, labi ka nepalikām…

Paliek jau diezgan tumšs, bet telts vietas joprojām nav. Tad pēkšņi pamanam parastu ugunskura vietu – metam iekšā. Bez liekām runām tiek nolemts tur arī palikt. Vienīgā problēma, ka tas atrodas 30 metrus no ceļa un mašīnas, kas brauc garām manāmi sabremzējas, lai apskatītos, kas tad tie par “frīkiem”. Tā nu mēs paliekam šajā romantiskajā vietiņā pie jūras. Uzceļam teltis, pārklājam teltīm pāri iepriekš sapirktās plēves, kaut ko uz ātro ieēdam un OFF. Tiklīdz apguļos, “ietvītoju” savā foršajā “twiterī” un atslēdzos.