Cojs

5. diena

Pamodos numuriņā kopā ar Ivaru un Mārtiņu. Aizgāju uz virtuvīti, ieēdu dienišķo sauso putru, sataisamies un esam jau ceļā. Tagad mērķis ir Motrosovo ciems, kas atrodas vēl uz priekšu aiz laivu bāzes. Pie baltās zīmes notiek fotografēšanās. Sākumā nesaprotu, kāpēc šis ciemats ir izpelnījies tādu uzmanību. Izrādās Edmunds izdrukājis no google kartes vienu foto, kur redzams kaut kāds plosts ar diviem krēsliem virsū un mums bija uzdevums atrast to plostu. Iebraucam “pašā centrā” un ar Edmundu ejam meklēt to plostu. Sanāk iet cauri gar piekrasti esošo māju pagalmiem, lai nepalaistu garām nevienu laivu piestātni. Beigu beigās, gandrīz ielas galā, atrodam īsto plostu, bet bez krēsliem. Pamanu, ka krēsli atstutēti pret šķūnīša sienu. Misija izpildīta.

Kamēr bijām meklējumos, Mārtiņam ir uzradies jauns draugs. Vietējais “šiška”, kas ar Mārtiņu malko no krūzītes šņabi. Apmēram 15 minūšu laikā viņi kļuvuši draugi. Vietējais aicina uz zveju, jo citur nekur tā neķeroties, kā te. Izrādās, mēs fotografējoties pie Motrosovo baltās zīmes, tikām pamanīti -  tā bija viņa māja, kas atradās uzreiz aiz zīmes.

Kamēr Mārtiņš runājās par zveju, gājām izpētīt vietejo “kultūras namu”. Atklāju, ka tur ir arī veikals, kur iegādājos saldējumu. Starp citu, Krievijā saldējums baigi gards. Kultūras nama “lielajā” zālē notika fotosesija ar nosakumu “Es un zirgs”.

Sapratām, ka no jauniegūtā drauga nebūs tik viegli tikt vaļā, tāpēc salecām busā un devāmies prom. Sākās atceļš uz Latviju. Iebraucām kaut kādā pilsētā, pat nezinu ar kādu mērķi, bet tur sapirku konfektes un vēl šo-to, ko aizvest uz LV. Laiks joprojām apmācies un ik pa brīdim līst. Ik pa brīdim ar Edmundu uzliekam vācu maršu – it īpaši vienu dziesmu, kas visiem riktīgi noriebusies, bet tas tik un tā izraisa ovācijas. Man neizdevās dabūt tās dziesmas, citādi būtu tās šeit ielicis.

Tika nolemts, ka jābrauc atpakaļ arī pa Kuršu kāpas robežpunktu, jo ja brauksim pa otru, tad tur visticamāk iesīdīsimies garā rindā. Tā bija pareiza izvēle, jo Kuršu kāpas punktā bija labi ja kādas 3 mašīnas. Protams, uz robežas tika dziedāta leģendārā vācu marša dziesma. Bet viss beidzās ļoti normāli, neko pat nepārbaudīja un mums arī nebija nekā neatļauta. Cik sapratu, pat alkohols bija zem normas.

Atceļš uz Latviju likās diezgan lēns, laikam jau tāpēc nebija īpaši nekādu apskates objektu vairs. Prāmis Lietuvā mūs pārcēla bez papildus samaksas, kas izbrīnīja…

Pēc apmēram 4 stundām bijām Rīgā, tika izvadāti visi pa mājām. Mans pirmais ceļojums pa Krieviju bija beidzies.

Pēcvārds.

Kopumā brauciens baigi labais, patika improvizācijas daļa, kur ik pa laikam paši iekūlāmies dažādos piedzīvojumos, pat neplānojot. Pēc brauciena domāju, ka par maz apskatījām kaut kādas armijas būves, piemēram, varējām apskatīt vēl kādu fortu – bet kā jau teicu, iespējams, tā pat labāk. Otra lieta, ka likās tā ne visai -  ka nekur tā normāli nepavazājāmies ar kājām, visur braucām tā kā tādi tūristi ar busu. Protams, starp pilsētām nekur nepaietu ar kājām, bet nu pa Kaļiņigradas kara objektiem varējām iet visu dienu kaut vai. Un trešā lieta. Nākamajā braucienā(ja tāds būs), vajadzētu sadalīt vienādās daļās braukšanas stundas, jo sanāca, ka pārējiem bija attaisnojums nebraukt – ka bija iedzēruši. Protams, man patīk braukt un nav nekas pret, bet tai pat laikā pārējie jutās atkal jau kā tūristi, kas tiek vesti un par neko vairs nav jauztraucas. Tiem, kam nav tiesības, protams, nebrauc, bet dara citus darbus, piemēram, tīra busu. Tas būtu tikai godīgi. Jo, piemēram, pēdējā dienā Normunds brauca visu dienu un vēl bija jāizvadā tūristi pa mājām – tas bija negodīgi pret Normundu. Plus Normundam bija jānogādā buss atpakaļ uz īrēšanas vietu.

PIEZĪME no Mārtiņa: Normunds ar Mārtiņu pa nakti esot mazgājuši busu turpat uz ielas, uzrķējuši ārā smiltis no busa aizmugures – es braucot pa meža ceļu, biju sagrābis apakšā pāris kg ar smiltīm.

Bet nu ok, pietiks par negatīvo. Tālāk par pašu Kaļiņingradu. Patiesībā tā nav nekāda Krievija. Ļoti reti uz ielas pamanāmas krievu ražojuma automašīnas. Ceļu kvalitāte arī normāla. Kopumā ņemot, ļoti eiropeiska mazā Krievija. Braucot cauri mazajiem ciematiņiem, kur ļoti daudz saglabājušās mājiņas no sarkaniem ķieģeļiem ar dakstiņiem, sajūta ka braucam pa Vāciju, nevis Krieviju. Vienīgi krāsu izvēle logu rāmju, durvju un sētu krāsošanai liecina par cilvēku mentalitāti, kas šeit dzīvo.

Nezinu vai kādreiz vēl atgriezīšos Kaļiņigradā, drīzāk aizbraukšu uz lielo Krieviju kādreiz. Bet bija interesanti.