Sākotnēji mazliet šaubījos, vai no šādas braukšanas būs kāda jēga un vai tā vispār var atmaksāties, tomēr pasākums bija gana izdevies. Mērķis bija aizbraukt nopirkt visādus zaļumus, kurus ne vienmēr var dabūt veikalā, salīdzināt cenas, nopirkt garšvielas un riekstus. Šo foto uzņēmu speciāli, lai varētu salīdzināt pēc tam cenas visādiem riekstiem, citādi grūti uzreiz pateikt vai tur ir lētāk kaut kas, jo veikalā pārāk nesekoju līdzi cik kas maksā kilogramā…
Viena no pirmajām nelielajām problēmām, bija autostāvvieta. Lai apstātos bez maksas, jāiet 15 minūtes ar kājām līdz centrāltirgum. Par cik tirgus jau gandrīz vērās ciet, izlēmām, ka jānoliek mašīna maksas stāvvietā. Sākām pastaigu ar smaržīgo paviljonu, jeb kūku, garšvielu un riekstu stendiem. Kūkas gan nenopirku, lai gan joprojām citreiz “iekapāju” kādu kūku. 
Es pats nemaz kārtīgi neizsekoju līdzi kādus zaļumus mēs sapirkām, bet tur laikam bija dilles, loki, spināti un vēl visādi, kuriem pat nezinu nosaukumu, toties Anta visam labi seko līdzi un zina, kā to vislabāk pielietot. Par cik sanāk taisīt visādas biezzupas, tad lieliski iet klāt dažādas sēklas apgrauzdētā veidā. Arī tās pie riekstu nodaļas.
Beigu beigās, gabalu zivs, smirdīgajā paviljonā. Es šoreiz nesalīdzināju cenas, jo šis bija tikai tāds, kā izpētes brauciens. Bet nākamreiz noteikti pierakstīšu visam cenu kilogramā un salīdzināšu ar veikalā nopērkamo. Bet pēc izmēģinājuma brauciena radās iekšēja sajūta, ka ir gan lētāk, vismaz sēklas un rieksti noteikti. Zaļumiem arī pluss, ka gandrīz visiem bija klāt rakstīts, ka tie ir audzēti Latvijā. Protams, var jau uzrakstīt jebko, bet neredzu īsti jēgu viltot zaļumus, kuri maksā 20 sant…
Negatīvā puse:
- Kā jau minēju, problēma nav normālu autostāvvietu.
- Kontingents, kādam “jārīvējas” blakus, pensionāru pūļi, ubagi, dzērāji.
Vēl gribu uzrakstīt salīdzinājumu veģetārajam ēdienam un “parastajam” skaitļos, citādi bieži sanāk dzirdēt viedokli, ka tā sanāk ēst dārgāk. Par cik neēdu ne piena produktus, ne gaļu, ne maizi, ne olas, es neticu, ka man tie zaļumi un, piemēram, rīsi maksā dārgāk par visu to, ko uzskaitīju… Cita lieta, ka mēs daudz eksperimentējam ar garšām, tāpēc varētu sanākt drusku dārgāk citreiz. Bet ja “ordinary-day” ēdienu salīdzinātu, tad nebūt nav dārgāk, es teiktu pat lētāk…
Ieraksti (RSS)
Ja sāk iedziļināties, tad izrādās ka baltie rīsi nemaz neesot tik veselīgi, zaļumus un dārzenus mēdzot audzēt ar kaitīgu vielu palīdzību, riekstus un žavētos augļus (rozīnes, aprikozes utt.) apstrādājot ar kautkādi ģifti (piemirsu uz sitienu) lai nepelē un nemaitājas. “Audzēts Latvijā” manuprāt, ne vienmēr ir kvalitātes garantija – ķīmiju lieto gan latviešu, gan poļu lielsaimnieki. Negribu izklausīties pēc noliedzēja, vienkārši atzīmēju vispārzināmu lietu. Audzēt pašam? Laba doma, galvenais izpētīt augsni lai apkārtnes grunts un ūdeņi pēc iespējas tīrāki un lai nelīst skābie lieti, lai no kaimiņiem indi vējš nepūš uz tava lauka.
Vēl klāt salīdzinājumam es gribētu redzēt šeit jūsu (tavu) ēdienkarti, nu vismaz vakariņam galvenajam ēdienam (un ne jau līdz sīkumiem).
Jā, diemžēl visur gāž klāt ķīmijas. Šobrīd nevaru izaudzēt pats, jo dzīvoju dzīvoklī. Bet svarīgākais ir nemeklēt iemeslus kaut ko nedarīt, bet atrast iemeslu kaut ko darīt, šajā gadījumā ēst veselīgāk, kā agrāk(piens, maize, olas, gaļa). Ēdienkarte vakariņām samērā vienkārša – uzvāra vai nu rīsus(iespējami dažadi varianti ar dažādām garšvielām), griķus, retāk kartupeļus, citreiz zirņus. Klāt lielā bļoda ar zaļajiem salātiem, kas būtībā sastāda lielāko daļu no vakariņām. Citreiz salātiem pieliekam grauzdētas vai arī neapstrādātas sēklas – ķirbju, linsēklas, saulespuķu, sezamu. Citreiz vispār vakariņas neēdu, iedzeru tikai svaigi spiestu sulu. Citreiz atkal ķirbju zupa, citreiz vienkārši dārzeņu zupa. Bet visvairāk dodu priekšroku svaigajiem salātiem, reāli prasās tādus ēst. Kopumā man nav ļoti augstas prasības pret ēdienu, es varētu pārtikt arī no kaut kādām ēdiena kapsulām, kā futuristiskajās filmās.
Tie, kam nav augstas prasības, ēd sab. ēdināšanā
Rīsus, griķus u.c. putraimus var sagatavot tā – uzvāra un tad izslēdz gāzi un sasedz katlu ar segu – sabriest un izsūt ka prieks, tikai jāpiešaujas ar ūdens daudzumu lai nepaliek pāri un nepietrūkst. Palasi par termiskās apstrādes ilguma ietekmi uz ēdienu – noārdās informācija. Metode nav jauna, jau senākos laikos tā gatavoja.
Šodienas pusdienas: Rīsi, mazliet burkānu un zirņu sautējums un zaļie salāti(spināti, tomāti, ķīnas kāposts, gurķi). Brokastis: musli + kukurūzas pārslas + sojas piens.
Es te salasījos par dalīto ēšanu, sanāk ka muslis ar pienu ir no-no
bet tur viss samērā radikāli – nejaukt ohglh. ar olbv. un taukiem, vai vismaz ēšanas laikā nesajaukt bet ēst tā, lai smagākie produkti iet beigās (jo visilgāk uzturās kuņģi un nebremzē vieglākos ēdienus). Zaļumi iet ar visu kopā. Parādi šito kādam cilvēkam no malas – nesapratīs, nudien! Galvenais, lai ir ko ēst, un lai būtu daudz ko ēst, bet jūs te ņergājaties 
Par piena produktiem es mainu savu nostāju – nemēģināšu pārliecināt cilvēkus, ka tas ir kaitīgs, līdz noskaidrošu visu kārtīgi, kas tur ir kaitīgs. Šobrīd zinu tikai to, ka manam organismam vajag 2 nedēļas, lai attīrītos no piena produkta, līdz tam metas izsitumi. Ja apēdu teiksim biezpiena tortes gabaliņu, pēc 2 dienām parādās izsitumi un turpinās tas gandrīz 2 nedēļas… Tas pats ar olām. Ja apēdu teiksim vārītu olu, tad efekts līdzīgs. Tā principā ir vielmaiņas problēma, kas piemīt manam organismam. Jā, tur ir visādas labas vielas, bet tas nenozīmē, ka to vielu nav citur. Ā, starp citu, pirms gandrīz 10 gadiem uztaisīju asins analīzes uz alerģijām un tieši šie produkti ir man alerģiski.
Piens, olas un sezama sēklas laikam…
Tas tik tā, domu lidojums, nav atbilde uz kādu komentu.
Žēl, ka neatturējos no šiem draņķiem tīņu gados, tad noteikti būtu mazāk pumpas bijušas. Tas nozīmētu, ka būtu augstāka pašapziņa atnākusi ātrāk.
Es ne par ēdienu, bet man patika šis: kontingents, kādam “jārīvējas” blakus, pensionāru pūļi, ubagi, dzērāji.
Par ēšanu: atcerējos, ka tīņu gados un bērnībā zaļumus un dārzeņus neēdu vispār, tagad tie sākuši iegaršoties. Par kartupeļiem sen sen atpakaļ dzirdēju, ka rīsi esot barojošāki un pat neveselīgāki par kartupeļiem.
Rīsus kā tādus (it īpaši plikus bez nekā) neesmu iecienījusi.
Vēl jau ir arī tā teorija, ka tam, kurš dzimis un dzīvo Latvijā ir jāēd LV izcelsmes augus, augļus, dārzeņus, kas ir vispareizāk-to organisms novērtēs vislabāk.
Par veģetārismu – pagaidām tas nav mans aicinājums un laikam arī nebūs, jo pārāk liels slinkums ēdienam kā tādam veltīt tik lielu uzmanību, lai gan man varbūt sanāk labi, bet ēdiena gatavošana nav tik liela prioritāte .
Vispār ir vēls un šito jau rakstu pilnīgā bezsakarā, kad daļa smadzeņu jau aizgājusi sleepā, random domas. Arlabunakti
Sēra dioksīds ir tas, ko smidzina virsū visiem žāvētajiem augļiem, lai nebojājas. Principā žāvētie augļi nav baigi veselīga štelle, vismaz mūsdienu izpildījumā. Ja mājās ir dehidrators, var žāvēt pats. Var nopirkt arī eko aprikozes, tām dioksīda nav. Tirgū arī tādas ir. Izskatās, smaržo un garšo pavisam citādi, nekā “parastās”. Vēl ir dzērvenes un rozīnes, kuras mēdz būt bez S02. Bet dzērvenēm ir klāt cukurs. Un rozīnēm – augu eļļa, kas laikam nozīmē “palmu eļļa”. Nezinu, cik šī eļļa ir laba. Mans secinājums: žāvētie augļi iet labi kā piedeva ēdieniem, bet noteikti ne kā pamata paika. T.i., pusdienās “augļu-riekstu maisījums” nav laba doma.
Liela bļoda ar salātiem ir vislabākā ideja pusdienām. Ir dažādas teorijas, ko ēst un ko neēst, ko ar ko kopā var ēst. Bet neesmu redzējis nevienu teoriju, kas teiktu, ka kaut kas ir slikts salātu bļodā. Protams, protams, pesticīdi tur varētu būt. Bet, ja reiz tādi ir visur (nav pamata domāt, ka govis nav saēdušās zāli/graudus ar pesticīdiem), tad labāk ēst to, kur bez pesticīdiem ir arī kaut kas labs.
Augļi arī ir interesanta štelle. No vienas puses – tur esot daudz cukura. Un esmu no vairākiem cilvēkiem dzirdējis “es nevaru ēst augļus, palieku resns”. Tas gan man liekas diezgan liels bullshit, jo neviens no šiem cilvēkiem nav pamēģinājis padzīvot dažas nedēļas TIKAI no augļiem. Mana teorija (nepierādīta) – augļi baro kombinācijā ar dzīvnieku valsts taukiem. Arī augu valsts tauki mēdzot barot, piemēram, avokado, vai olīveļļa. Bet neesmu redzējis nevienu resnu vegānu, tāpēc atkal man ir aizdomas, ka tas ir kombinācijā ar dzīvnieku taukiem. Tātad, no otras puses – augļi ir reāla štelle, kur ir daudz enerģijas no cukura, un tie ļoti labi gremojas. Tiesa, gremojas tik ātri, ka diezgan drīz atkal gribas ēst
Vēl viena pozitīvā īpašība, ko esmu dzirdējis augiem piedēvētu (šo ir grūti pārbaudīt īstermiņā) – augos esošais ūdens esot ļoti vērtīgs. Ir daudz diskusiju par to, kādu ūdeni pareizi dzert. Tie, kas tic, ka ūdens nav vienkārši H2O, bet ka tam ir svarīgs arī molekulu izvietojums režģos, diskutē par to, vai vajag dzert avota ūdeni, krāna ūdeni, vai vajag vārīt, saldēt utt. Tad lūk, piemēram, Thor Bazler uzskata, ka augļos esošais ūdens ir ļoti vērtīgs – tam ir laba struktūra. Uzēst arbūzu vai meloni ir daudz vērtīgāk, nekā izdzert litru ūdeni.
Vēl par cukuru augļos. Tas ir pavisam cits cukurs, ne tas baltais draņķis paciņās ar uzrakstu “Jelgavas Cukurs. Ražots Dansukker fabrikā”. Par cukuru man vēl sekos pētījums, pāris grāmatas ir ienākušās. Bet tas, ko esmu noskaidrojis līdz šim – visi baltie draņķi ir ķīmiski vai citādi no augiem atdalītas vielas, kas stipri atšķiras no augos esošo cukuru kompleksajām molekulām. Stāsts tas pats, kas ar miltiem – sadalot graudu 1000 daļās, tās vairs nav 1000 gabalas 1/1000-daļas no grauda. No miltiem nevar salikt atpakaļ graudu. Agrāk iepirku fruktozi paciņā, domādams, ka tā ir laba. Nē – tas ir tāds pats tehnoloģiski atdalīts cukurs. No paciņās pērkamajām lietām laba esot stevija, bet neesmu pārbaudījis. Medus arī vēl skaitās ok, to arī pārsvarā lietoju. Tur gan ir jāpierod pie garšas, jo tas nav vienkārši salds, tam ir “blakus garša”, tas maina ēdienu ievērojami. Manai sievai, piemēram, medus garša ne visai patīk. Pielieku ēdienam vienu karoti, uzreiz prasa “medus iekšā?”
Par audzēšanu Latvijā. Tā ir daļēja garantija, ka būs mazāk mēslu sasmidzināti virsū. Jo vietējie vismaz pagaidām mēdz būt godīgi un saprast, ka viņu pēdējais trumpis ir dabīgi produkti. Kaut gan esmu dzirdējis no uzticama avota, ka uz Depo-tipa veikalu atbrauc Eko-saimniecības boss, nopērk minerēlmēslus un pie kases saka “tikai nesitiet man čekā “minerālmēsli”, jo tad es no Eiropas nedabūšu finansējumu savai saimniecībai”. Ir dažādi cilvēki. Tirgū var atrast uzticamus pārdevējus. Nevajag pirkt no starpniekiem, bet tiem, kas paši audzē. Un pēc sejas var pateikt, kurš ir krāpnieks. Vēl viena daļēja ticība, kāpēc latviešu produktos ir mazāk ķīmijas – mums ir tehnoloģiski zemāks lauksaimniecības līmenis nekā, piemēram, Dānijā. Kas man liek domāt, ka mēs nemākam vēl lietot tik advancētus mēslus, kā attīstītajās valstīs. Tas pats attiecas uz Ukrainu, Baltkrieviju – ja ir iespēja izvēlēties augļa izcelsmi starp Dāniju un Ukrainu, es izvēlos Ukrainu. Vēl esmu dzirdējis izteikumu, ka valstīs, kur ir vairāk saules, vajag mazāk minerālmēslu. No šāda viedokļa, Spānija un Itālija ir labāk, nekā Polija. Un reizēm varbūt arī labāk, nekā Latvija – ja nav zināms konkrēti kurš saimnieks ir audzējis konkrēto augli.
Ir cilvēki, kas atgriežas pie senajām tradīcijām un paši dodas uz dzīvi laukos. Audzē visu paši, būvē visu paši. Tas viss ir forši. Bet no otras puses – vai tas nav regress? Neredzu iemeslu, kāpēc nevarētu taisīt tīru, ekoloģisku masveida ražošanu. Tik vien iemesls, ka sabiedrība ir pietiekami stulba, lai tai iesmērētu mēslu. Sēra dioksīdu aprikozēm jau smērē virsū tikai tāpēc, ka cilvēki grib aprikozes visa gada garumā, visas planētas apmēros. Nevienam jau īsti neinteresē, ka aprikozes ienākas vienu vai dažas reizes gadā un konkrētos ģeogrāfiskajos reģionos, un ka tās uzglabājas labi ja dažus mēnešus.
Par alerģijām. Cojs, kā Tev ar sezama alerģiju? Teici, ka ēd pie salātiem sezamu? Un ir kādas problēmas? Es pirms kādas nedēļas pamanīju, ka stipri ir samazinājušās baltās, mazās pumpas acu-vaigu rajonā. Neatceros, kad tās tur parādījās, bet katrā ziņā n gadus atpakaļ. Un kāds no ārstiem teica – tā esot pārtikas alerģija. Respektīvi, pēc pāris mēnešu puslīdz veselīgas ēšanas pārtikas alerģija atkāpjas. Iepriekš nebiju pamanījis nevienu produktu, uz ko man būtu alerģija, arī analīzes neko neuzrādīja. Analīzes toties uzrādīja alerģiju uz suni, kaķi, kāmi, žurku. Agrāk reāli niezēja mute un acis, asaroja acis, tecēja deguns noteiktos periodos. Man gan tad mājās bija plikais kaķis, kurš nu jau citos medību laukos. Bet esmu bijis ciemos, kur ir suņi, kaķi. Būdams vegāns/svaigēdājs, neesmu novērojis nevienu alerģiskas reakcijas epizodi. Šo fenomenu esmu dzirdējis arī no citiem – tiklīdz pārstāj ēst dzīvniekus, alerģijas pazūd. Cojs, pamēģini padzīvot pāris mēnešus bez piena un pa laikam uzēd sezamu! Es lieku stafkas, ka Tev nekādas alerģijas uz sezamu nebūs.
Jā, vēl par alerģijām un riekstiem. Atcerējos, ka zemesrieksti mēdzot būt alerģiski. To gan atkal neesmu pētījis. Bet viena lieta, ko pieņemu nepārbaudītu – zemesrieksti nav laba lieta, ko bāzt mutē. Tur būtu jāpapēta sīkāk, bet, ja pareizi atceros, zemesrieksti ir viena no retajām augu valsts štellēm, kur ir kaitīgi elementi lielā daudzumā, tai skaitā kancerogēnu aflatoksīnu (uz šo atsaucās T.Collin Campbel savā “China Studie”). Tāpēc zemesriekstus cenšos neēst, ja nu vienīgi tie ir kādā riekstu-augļu maisījumā, bet arī tad minimizēju. Vēl Indijas rieksti ir no sērijas “ēst jau var, bet nekā ļoti laba tur nav”. No vērtīgajiem riekstiem ir Brazīlijas, Valrieksti, Pekani, Mandeles, Makadāmijas. Praktiski visas sēklas un graudi ir vērtīgi. Par kviešiem neesmu pārliecināts, jo tie esot ļoti alergēni. Bet ir aizdomas, ka tie ir alergēni tieši pārstrādātā veidā. Pats esmu diedzējis kviešus un man reāli patīk, nekādas alerģijas neesmu novērojis. Neesmu gan devis meitai, kurai diagnosticēta kviešu alerģija. Bet viņa ir plēsējs, vismaz pagaidām
Par ēšanu no tabletēm. Ēšana nav tikai fizioloģisks process, bet arī garīgs. Ēdājs gūst emocionālu baudījumu. Ēdienam ir jābūt skaistam, smaržīgam. Var jau samest daudzas labas lietas blenderī un dzert smūtija formā. Bet, ja samalsi zaļo salātu bļotu benderī un mēģināsi izdzert, nekas labs nesanāks. Man šajā jomā ir pretēja problēma – visas šīs štelles tik ļoti garšo, ka regulāri pārēdos
Gatavošana tiešām paņem laiku. Jo gribas vairāk izvērsties, jo vairāk sanāk pavadīt laiku virtuvē. Man tas patīk. Vienīgi, tad ir jāatrod, no kā šis laiks paņemt. Daļēji var paņemt no miega – jo ēdot veselīgi ir jāguļ mazāk. Bet daļēji sanāk iebraukt ģimenei un darbam paredzētajā laikā, tāpēc ne vienmēr var taisīt Gourmet ēdienus mājās. Galvenā problēma, pārejot uz veselīgu ēšanu – ir praktiski jāpārtrauc ēšana kafūžos un ēdnīcās. Jo 95% ēdnīcu nepiedāvā neko ēdamu, izņemot banānu un ābolu. Kas nozīmē, ka ir jāgatavo pašam. Ja salīdzina laiku, kas tiek patērēts, cepot karbonādes, tas viennozīmīgi ir vairāk, nekā sagriežot salātus vai sametot blenderī augļus. Bet salātu gatavošana noteikti prasa vairāk pūļu, nekā komplekso pusdienu pasūtīšana ēdnīcā. Pie tā vienkārši ir jāpierod. Un jācer, ka mūsu dzīves laikā tiks sasniegta kritiskā masa, kad ēdnīcas sāks piedāvāt vegānu ēdienus. Jā, var jau parastajā darba ēdnīcā dabūt arī “ēdamas” lietas, piemēram, kartupeļus, rīsus, griķus, salātus. Bet, pirmkārt, šīs visas lietas kopā neveido pilnvērtīgu uzturu – tās var ēst vienu vai divas dienas nedēļā, bet ne katru dienu. Pie tam, ne vārīti rīsi, ne kartupeļi nav ļoti vērtīgs ēdiens. Kartupeļi vispār ir praktiski tikai cietes klucis. Otrkārt, ēdnīcā taisītie salāti bieži vien ir ar domu “lietot pie rīsiem/kartupeļiem/griķiem”, kas nozīmē, ka kartupeļi ir vārīti bez sāls un salāti ir pārsālīti. Ir gadījies arī Lido ēstūzī pagaršot salātus – reti kuri ir ēdami, jo lielākā daļa ir pārsālīti. Rezumē – ir jātaisa pašam, jāstaipa sava paika līdzi. Kas, protams, ir čakars un škrobe.
Es būtu gatavs zināmus savus laika un finanšu resursus ieguldīt, lai mainītu situāciju – izveidotu vismaz Rīgā ēstūžu tīklu, kas piedāvātu vegānu ēdienus. Varianti ir vairāki:
a) staigāt apkārt pie esošajiem ēdinātājiem un pārliecināt viņus, ka ieviest “veselīgās kompleksās pusdienas” ir izdevīgi gan viņiem, gan visai sabiedrībai
b) ieviest efektīvu kurjerdienestu, kas piegādā to nedaudzo veselīgo ēstūžu ēdienus ātri un lēti visā Rīgā
c) pierunēt veselīgos ēstūžus paplašināt savu tīklu
d) veidot savu ēstūžu tīklu
Kā ar pārējiem? Apvienojamies un izveicam punktu (a)? Esmu dzirdējis tādu metodi – cilvēki sadrukā vizītkartes, kur rakstīts kaut kas no tēmas “mēs vēlētos te redzēt vegānu ēdienus”. Tad šādas kartiņas izdala daudz cilvēkiem, izplata visos e-kanālos – cilvēki var sadrukāt arī paši, kam tas interesē. Un tad katru reizi, kad ej ēst un ēstūzī pietrūkst veselīgu ēdienu, parunā ar viesmīli un iedod viņam to kartiņu. Varbūt pirmajā reizē viņi pasmīn. Bet kad viņi saņem šādu kartiņu jau no 25. unikālā klienta, viņi sāk domāt. Ieviešam šādu akciju? Health-food flashmob palēninātā versija
Baigi gari jau sanāca, būs jābeidz. Skatot komentārus, vēl vienu lietu atcerējos: griķus un arī kuskusu var sagatavot, vienkārši aplejot ar siltu ūdeni, vārīt nevajag vispār. Kuskus ir gatavs 5 minūtēs, griķi gan ir kādu stundu jāpamērcē, vai labāk pat uz nakti atstāt.
Jā, un vēl, riekstiem/rozīnēm atklāju labu tirgotāju – tirgū, iet iekšā “kūku paviljonā”, laikam bija nākošās durvis aiz Maximas, ejot gar autoostas kanāla pusi. Tad ej tikmēr, kamēr atduries “T veida krustojumā” un labajā pusē uzreiz ir riekstu/augļu paviljons. Tur ir reāli labās rozīnes – Ls 1.90/kg, vislētākās. Bet tās izskatās, ka ir bez dioksīda, ar augu eļļu.
Viss, pietiek
Tomēr vēl viens koments
Kaņepes ir reāla štelle! Tur ir tik daudz labo lietu, ka varētu pārtikt gandrīz no kaņepēm vien. Kaņepju piens, konkrēti laba lieta! Glāze kaņepju sēklu, pamērcē ūdenī kādas 15min, iemet blenderī, pielej 3-4 glāzes ūdens, piemet kādu pustējkaroti Ķeltu sāli (vai mazāk parasto sāli), 1-2 ēdamkarotes medus, sablendē uz lielu ātrumu kādu pusminūti, izspiež caur marli. Kopā process paņem aptuveni tik pat laika, cik saģērbties un aiziet līdz Aibes veikalam pēc piena pakas
Maksā kaņepes Ls 6.00/kg tirgū, sanāk tur vismaz kādi 10 litri piena. Var liet ūdeni mazāk, tad sanāk čut ne krējums. Mušļiem leju šo te klāt, sojinieks man īsti negaršo.
Jā, cilvēces vēlme cauru gadu ēst nesezonas ēdienus, turklāt importētus no otra pasaules gala ir novedusi tur, kur esam. Izskatās gan, ka tuvākajā desmitgadē daudz kas var mainīties arī šajā jomā, ja palasa ziņas un nākotnē varbūt sūrākie bagātnieki varēs atļauties dzert importētu kafiju.
Problēma ir tāda, ka dzīvojot sabiedrībā, nav iespējams izvairīties no inerces. Piemēram, bērnam ir ļoti grūti saprast, kāpēc mājās nedzer ēšanas laikā, ja dārziņā un pēc tam skolā piedāvā gaļas pusdienām uzdzert pa virsu saldu kompotu.
Runājot par ēšanu pilsētā, papildus produktiem no kura pagatavo ēdienu vēl ir attieksme. Kamēr pastāv izvēle, es neēstu ēdienu ko gatavo cilvēks, kuram neuzticos un kuru nepazīstu. Un tad jau vēl ēdiena sildīšana mikroviļņu krāsnī – senos laikos, kad ēdu pilsētā, esmu saskāries ar to ka ārēji itkā labā vietā ēdiens tiek šādi sagandēts. Tagad reizēm ēdu pie krišnaītiem, tas laikam ir mazākais no ļaunumiem, vienīgi nepatīk pārmaksāt lai viņi kārtējo reizi nomainītu interjeru vai pieliktu lielo TV uz kura rādīt “vēdiskās” reklāmas – tas pats makdonalds vien sanāk
Komentārs 3x garāks par pašu rakstu.
Uz sezamu patiesībā nekad neesmu veicis pētījumus, jo parasti jau sezams tiek apēsts ļoti maz. Bet pie salātiem to liekam pēdējā laikā. Vēl atcerējos, ka ne tikai piens, olas un sezams bija mani alergēni, bet arī rieksti… Tos gan es ēdu pēdējā laikā vairāk un alerģijas nav, lai gan agrāk reakcija bija līdzīga, kā no piena. To es viennozīmīgi nevaru pateikt, jo tad vēl ēdu miroņus un dzēru kefīru. 
Tik atceries, ka mironis ir jebkurš konservēts vai otrreiz atsildīts ēdiens. Termiski apstrādāts ēdiens, arī dārzeņi, pilnībā zaudējot prānu jau pēc 4 stundām. Pēc tam tas ir jau mironis
uzzināju, ka ir tāds veikals http://www.graudaspeks.lv/index.php/sakums
nopirku miltus, pārslas.
aizmirsu pavaicāt, vai graudus stipri miglo, bet nākotnē gribētu redzēt vairāk tādu mazu veikaliņu, kas specializējas uz kādu produktu, nevis lielveikalus kas ar maks. peļņu tirgo zemas un vidējas kvalitātes masu produkciju un izspiež no tirgus mazos uzņēmējus (zinu jau zinu, ka pie tā līdzvainīgi paši pircēji kas skriešus skrien uz lielveikaliem).