Cojs

Jau ilgāku laiku plānoju iet pārgājienā gar Līgatnes upi, tur pavadīt vismaz vienu nakti. Protams, mazliet biedēja tā doma, ka naktī būšu viens pats mežā, ka mežā ir daudz visādu zvēru, kas var mani apēst. Bet realitātē viss bija daudz mierīgāk. Vienīgais apstāklis, kas manī radīja nelielas bažas, bija vējš. Pa dienu vēja ātrums sasniedza nelielas vētra apmērus, laikam kādi 19 m/s. Es biju nelielā aizvējā, bet kad dzirdēju pirmās lūztošu koku skaņas, jau sāku domāt par to, ka esmu pārsteidzies ar došanos mežā 27. decembrī… 

Man ienāca prātā salīdzināt šo pārgājienu ar vienu no manām pirmajām ekspedīcijām, kas arī starp citu bija uz Līgatni. Pārgājiens ar nakšņošanu mežā man bija izaicinājums tikai no tā viedokļa, ka jāguļ bija mežā, turklāt decembra mēnesī. Pirms 16 gadiem, kad man bija 11 gadi, biju sadomājis braukt no Valmieras uz Līgatni, kur bija un ir mani lauki, ar riteni. Ne jau pa šoseju visu ceļu, bet ar vilcienu. Bet tajā laikā nebiju nekur viens pats braucis un tas man bija liels izaicinājums. Pirmkārt, nebiju nekad braucis no mājām līdz stacijai, nekad nebiju braucis viens pats ar vilcienu. No mājām līdz stacijai apmēram 7km, no Līgantes līdz laukiem vairāk kā 7km pa lielo šoseju. Tas man bija milzīgs izaicinājums. Tomēr es to paveicu un visu vasaru braukāju mazajās ekspedīcijās ar BMXu, kas bija mans lielākais dārgums tajā laikā. Atceros no tiem laikiem, kā ar brālēniem braucām ar veco moskviču “raļļot” pa lielo silu, kurš nebija vēl izcirsts un meža ceļi visi bija izbraucami. Ik pa reizei braucām cauri lielajam silam uz Asaru ezeru peldēties. Tad man bija bail no lielā sila, jo uzskatīju, ka tas ir baigi liels.

Pārgājiens arī man bija izaicinājums, lai gan ne tik liels, kā tālajā 1995. gadā ar BMXu. Iepriekšējā vakarā, kad sakārtoju ceļasomu, sapratu, ka tā ir nereāli smaga un daļa no paikas, bija jāatstāj mājās. Lielu daļu no somas aizņēma 2 guļammaisi, jo man nav ziemas guļammaisa. Kā vēlāk izrādījās, tā bija pareiza izvēle. Protams, bija jāņem līdzi telts, kuru speciāli izvēlējos vieglu – ar stiklašķiedras kociņiem, alumīnija stienīšiem. Nezinu, kas tieši sastādīja somas svaru, bet bija smagāka, kā citas reizes. Paika nebija pārāk daudz, ūdens 1.5l, sojas piens apmēram litrs, rieksti, burkāni, muslis, rīsu paciņas, pupiņu konservs, tuņča konservs, lāču maize. Protams, katliņš, nazis un arī cirvis(ļoti labi noderēja). Vēl ņēmu abus divus paklājiņus, bet tas svaru nesastādīja, jo viņi prakstiski neko nesver.

Kā jau bija ieplānots, izbraucu no Rīgas ar vilcienu 6:32 un mazliet pirms 8iem biju Līgatnē. Sākās mans 10km tālais ceļš līdz vietai, kur biju ieplānojis nakšņot. Apmēram pēc 2.5 stundām biju galā, uzreiz uzcēlu telti, jo bija pamatīgi apmācies un nevarēja saprast vai būs lietus, vai nē. Ja ir telts, tad ir lielāka iespējamība, ka drēbes paliks sausas. Pa ceļam jau paspēju ieēst otrās brokastis, jo mazliet jau nosēdās bačas.

Uzsāku ugunskura kurināšanu. Sākotnēji bija doma izmēģināt Valčas dāvināto kramu, bet mežā sapratu, ka nevaru atrast neko tik sausu, lai tas sāktu kaut vai gruzdēt no dzirksteles. Tāpēc nācās meklēt bērza tāsi, kas ir lielisks ugunskura starteris. Apmēram 12os sapratu, ka līdz tumsai palikušas tikai 4 stundas un jāgāda malka visai dienai un arī tumšajam laikam. Starp citu, priekš malkas lieliski noderēja bebru dambī atrastie koki, kas apkārt bija slapji, bet iekšā perfekti sausi. Biju plānojis palikt nomodā līdz 9iem. Kad ierados, vējš nebija diezko spēcīgs, tāpēc mierīgi nodarbojos ar malkas sagādāšanu. Bet vēja brāzmas palika arvien spēcīgākas. Līdz brīdim, kad sāku saklausīt mežā skaņas, ko nebija pārāk forši dzirdēt… Lūstošu koku skaņas. Pēkšņi, koks nolūza, apmēram 50 metrus no manas apmetnes, bet gāzās uz otru pusi. Iespējams, koks jau bija noliecies, bet pēc tam palika tikai celms… Sāku vērot kokus, kas ir ap manu nometni, vai nav kāds sausais koks, kas varētu naktī man uzkrist virsū. Par laimi tādu nebija, tomēr vējam turpinot pieņemties spēkā, bažas pieauga. Ik pa laikam čekoju telefonā laika ziņas un par laimi nakti solīja skaidru un bez vēja. Pēkšņi vējš beidzās. Ļoti strauji palika mierīgs laiks. Līdz ar to, palika arī krietni aukstāks. Ja pa dienu bija +9, tad vakarā bija +4 un strauji palika aukstāks. Ik pa laikam nolija sīks lietiņš, pat nācās izvilkt lietusmēteli.

Ap 17iem iestājās pilnīgi necaurredzama tumsa. Turpināju kurināt ugunskuru un dzēru zāļu tēju, pagatavotu no avota ūdens. Vienā brīdī no drūmā mākoņa sāka krist ārā krusa, tā manu tēju padarot par ledus tēju. Apmēram ap 19iem aizgāju pagulšņāt teltī, bet pamodos pēc kāda brītiņa, jo biju nosalis, jo gulēju tikai vienā guļammaisā. Nācās līst ārā un turpināt kurināt ugunskuru, pie reizes paēst vakariņas. Ap 9iem riktīgi jau nāca miegs, tāpēc ielīdu dubultajā guļammaisā. Par cik pie pašas upes vislaik ir patīkama šņākoņa, tāpēc nedzirdēju nekādus dzīvnieku aurus un momentāli aizmigu. Protams, modos naktī augšā, bet ne biežāk kā tad, ja gulētu mājās. Pamodos ap 6iem un nevarēju vairs aizmigt, biju totāli labi izgulējies.  Bet kā jau parasti mēdz būt teltī, negribējās līst ārā no maisa. Nosutināju līdz 8iem, kad jau sāka aust saulīte. Jāpiezīmē, ka aizgāju gulēt ar sāpošu kaklu, jo pa Z-svētkiem biju kaut kur apsaldējis, bet pamodos ar veselu kaklu. Maģija? Kakls šobrīd nedaudz aizsmacis, jo 2 dienas pavadīju ārā, bet nekas nesāp, jūtos vesels. Vienu reizi, kad pamodos, dzirdēju, kā pret telti sitas krusa, bet tas turpinājās labi ja 10 sekundes.

Ap telti biju salicis egļu zarus, jo bez tiem baigi pūta iekšā vējš, kamēr vēl bija vētra. Kad tos noņēmu, domāju, ka esmu nocūkājis telti ar sveķiem. Bet izrādījās, tas ir ledus. Kad noņēmu augšējo telts slāni, apakšā redzēju, ka visa siena ir noledojusi. Ja varu ticēt laika prognozei, naktī gaisa temperatūra bija +2, pie zemes droši vien ap nulli, vai mazliet zem nulles. Paēdu brokastis, sapakojos un 10tos devos ceļā.

Atpakaļceļu biju ieplānojis mazliet vairāk kā ekspedīciju, nevis tikai došanos no zināma punkta A uz zināmu punktu B. Tāpēc gāju pa upi uz augšu, lai izietu ārā uz ceļu. Un finišēt biju paredzējis nevis Līgatnes dzelzceļa stacijā, bet gan Melturu, kas ir mazliet tālāk, tomēr sanāktu iet cauri tam pašam lielajam silam, no kuram man bija bail bērnībā. Apmēram 40 minūtes vēl pavadīju superīgajā Līgatnes upes grīvā, uzkāpu augšā gravā un sāku mērot ceļu cauri silam. Sākums bija ļoti raits, jau pēc 20 minūtēm nonācu ceļa krustcelēs, kur bija jādodas dziļāk silā. Diemžēl pēc kāda laika sapratu, ka tas bija nepareizais ceļš, jo ceļš beidzās milzīgā cirsmā. Sapratu, ka nevar uzticēties ceļiem, kurus izmantojuši mežcitrēji. Gāju nākamajā ceļā, kas bija mazliet uz priekšu. Jāatzīst, ka man nebija pārāk labas kartes. Kādu laiku nogājis, ieraudzīju, ka priekšā atkal ir milzīga cirsma. Pieslēdzos caur telefonu GPS, bet sapratu, ka smalkākajai kartei, kas man bija telefonā, tieši šis reģions ir liels balts plankums un varu tikai noteikt, vai virzos pareizajā virzienā… Tajā brīdī es gāju pareizi… Tomēr pēc apmēram pusstundas sapratu, ka kaut kas labi nav, jo ceļš izbeidzās un pāri upei nav tilta, kā kartē atzīmēts. Pagāju kādu brīdi gar upi uz augšu, mēģināju vēlreiz iedarbināt savu GPS, kas iebūvēts telefonā, bet šoreiz tā aplikācija negribēja startēties… Pēc kartes sapratu, ka esmu aizgājis garām tam ceļam, bet jau labu laiku biju staigājis pa mežu un riskēju ar to, ka nokavēšu arī otru vilcienu. Sākotnēji biju paredzējis braukt 13:24, bet bija jau 12:30 un sapratu, ka ātrāk jātiek ārā no meža, citādi nokavēšu vilcienu(15:31) un nākamais vilciens ir tikai 19:10, sanāktu 3 stundas gaidīt…

Tiku ārā no mazā purviņa, kurā biju iemaldījies un sāku iet vienkārši virzienā, kurā domāju, ka jābūt izejai no meža. Un jau pēc kādas pusstundas izgāju ārā uz ceļa. Uzreiz bija skaidrs, kas tas par ceļu. Tas pats, pa kuru biju sācis iet, bet nogriezos uz lielo silu. Biju izmetis pamatīgu līkumu pa mežu un zaudējis vairākas stundas no dārgā laika… Nogurums nekāds nebija iestājies, jo paēdu bagātīgas brokastis. Izgāju ārā uz lielā Nītaures ceļa un devos Asaru ezera virzienā. Apmēram 4km, līdz ezeram, kas bija pirmais čekpoints. Biju iedomājies, ka līdz Melturu stacijai bija kādi 4km, bet izrādījās 6km tikai līdz Spāres ciematiņam, bet līdz stacijai vēl 2km. Šoreiz vienīgais resurss, kas traki pietrūka, bija laiks. Sapratu, ka jāieņem ātrums 6km/h, lai paspētu, jo nebija pārliecība, ka laiks pietiks un negribējās gaidīt stacijā 3.5 stundas… Kad bija palikušas tikai 40 minūtes līdz vilcienam biju nonācis Spārē. Norāde, ka līdz Pleskavas šosejai palikuši tikai 4km, mani nomierināja, jo pēc kartes stacija atrodas pusceļā līdz Pleskavas šosejai, tātad 2km. Un pēdējos 2 kilometrus nogāju tiešām 20 minūtēs, tātad mans ātrums bija 6km/h. Biju totāli laimīgs, ka paspēju uz vilcienu un palika vēl 20 minūtes extra. Kopā otrajā dienā nogāju 20km, varbūt mazliet vairāk..

Kad finišēju, jau sāku domāt par to, kurā vietā kļūdījos, kapēc aizgāju pa nepareizo ceļu. Diemžēl skaistais sils ir tik ļoti izcirsts, ka tur vairs nav neviena orientiera, kādi tie ir bijuši tad, kad karti veidoja. Labi, ka pieņēmu lēmumu tikt ārā no meža, kaut vai ejot ar līkumu, nevis pa taisnāku ceļu, citādi būtu jāgaida ilgi vilciens vai sliktākajā gadījumā, jāzvana kādam lai brauc mani izglābt, bet tad es justos ļoti slikti, jo nebūtu visu paveicis pats.

P.S. Jau plānoju nākamo mazo ekspedīciju, lai noskaidrotu, kur es kļūdījos un izietu tomēr līdz galam caur silu. Bet to gan pavasarī, vai arī janvārī, ja ziema tā arī nepienāks.