Cojs

Vismaz 5 gadus sapņoju par tuvākām vai tālākām ekspedīcijām, kas nebūtu jāmēro kājām, bet būtu speciāli aprīkots auto tādām vajadzībām. Tāpēc pagājušonedēļ nolēmu, ka tāds ir jāiegādājās un jāsāk gatavot, lai jau nākamgad vasarā varētu doties pirmajā ekspedīcijā. Kad sāku interesēties, atradu lapu baikals.lv kur puiši ar diviem busiņiem apbrauca apkārt Baikāla ezeram un pie tam atgriezās mājās dzīvi. Kāpēc gan tādus pašus varoņdarbus nevarētu darīt arī es?

Tā kā vienīgā pieredze off-road man ir bijusi Kaļiņingradā ar pārlādētu busiņu, man droši vien daudz jātrenējas, lai nebūtu tā, ka dēļ savas neprasmes kaut kur paliekam un jāsauc palīgā traktors. Tāpēc bobis tiks kārtīgi iztestēts pa mežiem. Jā, var uzskatīt, ka tas nodara kaitējumu dabai, bet es redzēju kādi šobrīd ir meži ap maniem laukiem, tur tāpat ar citādāku tehniku, kā tikai off-road, iebraukt nevar. Mežinieki ir to mežu tā sačakarējuši, ka vienīgais veids tajos atrasties, ir trenējoties off-road braukšanai.

Vispār expedīciju negribu mērķēt uz baigo off-road, varbūt tikai nedaudz. Tiem džekiem, kas brauca uz Baikālu gan bija iekšā braukt pa totālu bezceļu, respect viņiem. Tāda Baikāla ekspedīcija vismaz 10x pārspēj 1000 jūdžu ekspedīciju ekstrēmu maršrutu ziņā. Plus vēl beigās viņi nogāja ar kājām 65km(?) pēc palīdzības, jo netika ārā no meža ar saplīsušu aizmugurējo tiltu. No sākuma likās, ka tas ir pilnīgs neprāts braukt ar UAZ busiņu tik tālā expedīcijā, turklāt ar oriģinālo motoru tiltiem utt, bet kā vēlāk noskaidroju, viņiem tas bija viens no mērķiem – braukt ar relatīvi nesagatavotākām mašīnām un veikt šo ekspedīciju. Tik tālu par Baikāla ekspedīciju.

Ar ko es vispār grasos sākt un uz ko eju? Visam ideja ir tāda, ka gribu līdzīgu bobiku, kāds redzams attēlā – ar cieto jumtu, ar augsto tiltu, ar viņču, ar jumta bagāžnieku un, protams, ar neorģinālo dīzeļa dzinēju. Latvijā pārbūvēt bobiku no benzīna uz dīzeļdzinēju oficiāli nevar, vai arī ir jāiziet cauri trakai birokrātijai. Tāpēc ir plāns atdzīt bobi no kāda Krievijas nostūra, kurš jau pēc papīriem būtu dīzelis. Tālāk jau dzīšu bobi pie meistera Andra, ja viņš piekritīs viņu remontēt ar samērā zemu prioritāti un pa brīviem brīžiem. Svarīgākais būs uzķīlēt, lai ir nevainojamā kārtībā dīzeļdzinējs no kādas ārzemju mašīnas, piemēram, Ford vai Mercedes(ievācu informāciju, ka tādas komplektācijas esot), tad apspriest iespēju nomainīt arī tiltus, kas nebūtu UAZ ražojuma un arī bremzes. Sajūgs un kārba nāktu līdzi ar motoru, tātad arī būtu krietni mazāka iespēja, ka kaut kas atteiks… Laikam tad jautājums – kapēc vispār čakarēties ar bobi? Man patīk ārējais izskats! Nu ok, izvērtēšu visus variantus, iespējams jāņem kaut kāds Nissan džips, kur viss jau defaulti ir ļoti labs. Jāizvērtē visi izmaksu par un pret, iespējams čakarēties ar bobiku nebūs tā vērts – atdzīt no krievijas, lai izmestu visu miskastē. Protams, ja tur var dabūt pa 3000$ bobi, kuram jau ir salikts viskautkas labs iekšā, tad Nissans būs 2x dārgāks toč. Termiņš šādiem darbiem būtu šī gada oktobris, novembris, kad mašīnai jau jābūt garažā.

Tālāk par maršrutiem. Pirmais maršruts, protams, būs Lodes apkārtnes meži, kur testēšu performanci. Otrs būs kāds mazliet trakulīgs brauciens tepat pa Latviju. Trešais jau būs tāds lielāks – uz Balkānu pusi. Baltkrievija, Ukraina, Rumānija, Bulgārija. Nezinu, vai šādam maršrutam vajadzīga bezceļu mašīna, bet tad plānojot maršrutu varam ielikt pa ceļam arī kādu posmu, kur nevar ar vieglo izbraukt. Uzbraukt kādā kalnā utt. Tad nākamā ekspedīcija, kas mani saviļno visvairāk, būtu Himalaji… Jā, tālu, bīstami, grūti, dārgi – bet pēdējo nedēļu nevaru ne par ko citu domāt, esmu jau tā safanojies! Himalaju ekspedīcija būtu daudz grūtāka par Balkāniem, jo tā vai citādi, jāšķērso vairākas abšaubāmas drošības valstis, piemēram, Irāna, Afganistāna, Pakistāna, Kirgistāna, Tadžikistāna utt.. Ļoti gribētos tikt iekšā Ķīnā un Tibetā, bet tā laikam ir ļoti naiva cerība, cik saprotu, tur ir ļoti grūti tikt. Tātad Himalaju ekspedīcijai būtu sekojoši 3 dažādi maršruti šakot no Krievijas un Kazahstānas, kuras tā vai citādi ir jāšķērso: 1) Turkmenistāna -> Irāna -> Pakistāna -> Indija -> Nepāla -> Ķīna(Tibeta), 2) Uzbekistāna -> Tadžikistāna -> Afganistāna(mazliet, bet pietiekami, lai tur kāds mūs nošautu ) -> Pakistāna -> Indija -> Nepāla -> Ķīna(Tibeta), 3) Ķīna(Tibeta) -> Nepāla.

Pēdējas izskatās, visīsākais, bet liekas, ka visgrūtāk īstenojamais, jo tur nav tik viegli tikt iekšā. Pēc citām ekspedīcijām spriežot, var gadīties pat tā, ka aizbrauc līdz robežai ar vīzu, bet tāpat neielaiž… Attāluma ziņā visi apmēram vienādi. Vēl par šo daudz jādomā, bet ideja galvā ir dzimusi un gribu iet tajā virzienā. Šobrīd, godīgi sakot, ir mazliet bail, apzinoties, ka jābrauc cauri milzīgām valstīm, kas pa pusei sastāv no tuksnešiem. Bail par to, ka var saplīst kaut kas, par to, ka kāds var uzbrukt, par to, ka kaut kas notiek pašiem un palīdzība ir pārāk tālu. Un tā apmēram. Bet zinu, ka bailes ar laiku izzudīs, kad sāksim kaut ko darīt tajā virzienā. Vienmēr ir ar kaut ko jāsāk.

Vēlviena laba ziņa ir tā, ka Rengens, kad viņam pastāstīju savu ieceri, arī “iedegās” un ir sadomājis būvēt expedīcijas vāģi. Tas nozīmē, ka palēnām tiek komplektēta komanda. 2 ekspedīcijas mašīnas jau ir kā minimums no drīšības viedokļa. Viņš gan skatās uz kādu pajaunāku bezceļnieku. Es uzskatu, ka pajauns bezceļnieks tādos apstakļos, kā piemēram, Baikāla ekspedīcijā, visādi jaunie džipi izjuktu pa detaļām, visas lāgas salūztu jau pie pirmajiem bluķiem. Turklāt pajaunu džipu negribētos saskrāpēt, uzbuktēt spārnus utt, tas laikam ir viens no iemesliem, kāpēc 1000. jūdžu ekspedīcijas braukājās pa relatīvi vienkāršākiem ceļiem…

Turpinu “kultivēt” savā apziņā šo domu un uz rudeni iekrāšu naudu, lai varu nopirkt “materiālu”.

P.S. Vēl piepildīšu, ka jau sākotnēji mana bezceļnieka ekipāžā ir pieteikušies Kazhe_team – traki ceļotāji un vienkārši forši cilvēki, kas nepazemina vibrācijas.