Cojs

Cik atceros, tādas dienas ir bijušas tik daudz, bet tajā pašā laikā tās saplūst tā kā tādā vienā plācenī, jo tās nav iespējams atšķirt. Pamosties no rīta, ir mazliet gaišāks nekā naktī, var saskatīt pretējo sienu. Atvelc aizkarus, paliek vēl mazliet gaišāks. Un tas arī viss. Tas ir maksimums, ko iespējams sasniegt. Tāda polārā nakts. Domu galvā nav, tikai tāds biezenis, no kura nevar izķert neko noderīgu. Tas ir kā meklēt lielā, pamestā mājā mazu kurlmēmu bērnu. Tu ej pa māju, saklausi kādu skaņu, raudas un skrien turp, bet tur nekā nav. Tad atkal sadzirdi stāvu augstāk soļus, atkal skrien turp, bet atkal nekā. Tu nevari atrast viņu. Varbūt tas tāpēc, ka māja par lielu, varbūt tāpēc, ka bērns kurlmēms. Varbūt tāpēc, ka uzsaukt nevar un arī viņš nevar pasaukt palīgā. Nulles komunikācija. Šādā situācijā var palīdzēt tikai laimīga sagadīšanās, ka uzdursies viņam virsū vai saklausīsi kaut kur kādus soļus. Kā lai izkristalizē kaut vienu no domām, kas man galvā? Kā lai piepilda kaut vienu no sapņiem, kas jau sen gaida realizāciju? Slīpējot logiem nost krāsu, sapratu, ka galvenais ir darīt. Neskatoties uz neko. It kā pietiekoši vienkārši un bieži dzirdēti vārdi. Dari, dari un vēlreiz dari. Tas nav tik vienkārši kā uzrakstīt. Vienmēr iezogas kāda šaubu lāsīte, kas aptur visu vezumu ar idejām. 12 stundas pavadītas pie loga restaurācijas ir kārtīgs gribasspēka pārbaudījums un lielisks pierādījums tam, ka neko nedarīšana brīvdienās nav nekas labāks par strādāšanu. Lieliska atpūta. Liels gandarījums par padarīto.

Lasīt tālāk »

Kā jau pienākas, man arī jāuzraxta kaut kādas savas domas sakarā ar tik plaši izslavēto sammitu, kas notiek tieši šobrīd Rīgā. Jāsāk jau ar pozitīvo pusi – ar augstā līmenī noorganizēto pasākumu, arī drošību un tā tālāk. Bet to vien dzirdu no apkārtējiem cilvēkiem, kā tikai kaut kādas kritikas un neapmierinātību ar to visu. Man arī tas viss nepatīk. Man nepatīk, ka ierodās lielās valstis un liekuļo par to, ka viņi ieradušies, lai runātu par miera uzturēšanu pasaulē. Hmm. Agresiju ar agresiju neapslāpēsi. Nekādi. Šis karš ilgs mūžīgi(aptuveni 6 gadus maksimums). Ir divi varianti – vai nu visas valstis(tajā skaitā arī Latvija), nezin ka viņus čakarē un klana galvas līdzi vai arī visi zina kādi ir patiesie mērķi un nolūki un izliekas ka viss ir kārtībā. Turpina spēlēt politisko spēlīti. Pasaulē nav terorisma, bet viņiem šķiet ka ir un tas apdraud visu valstu drošību. Tādā gadījumā esmu šo “teroristu” pusē, kas vienkārši arī grib dzīvot brīvā valstī un grib lai neierodas kaut kādi tizli “atbrīvotāji”. No kā viņus vajag atbrīvot? Sadams slikts ir tikai presē, jo tā ir izdevīgāk. Un vēl. Vai tad nav labāku iemeslu, dēļ kā vajadzētu savākties uz sammitu tik daudzu valstu līderiem? Piemēram, nabadzības apkarošana vai laimes uzlabošana pasaulē. Kara izbeigšanas mēģinājumi ar karu nevairos laimīgus cilvēkus pasaulē, paliks tikai sliktāk. Nebūs uzvarētāju. Nebūs ieguvēju. Mēs mīcamies joprojām pa tām pašām problēmām, pa kurām mīcījāmies pirms 50 gadiem un pat vairāk. Nekas nemainās un tas skumdina. Morāle tikai pasliktinās. Un it sevišķi amerikāņiem. Es amerikāņu valdību salīdzinu ar tādu bagātu, izlutinātu puišeli, aptveni 10 gadus vecu, kuram jau no bērnības ir vislabākās mantiņas, vislabākās drēbītes, vislielākāis un platākais televizors, kurā skatīties visjaunākās un foršākās multenes un spēlēt visjaunāko spēļu konsoli. Liela kabatas nauda jau no 4iem gadiem. Bet puišelim tik un tā ir garlaicīgi. Nekādas radio vadāmās mašīnītes vairs nespēj sagādāt prieku, ļoti ātri apnīk. Viņš tās sāk lauzt, dažreiz aizdedzina. Tā interesantāk. Dažreiz aizdegās viņa istaba, tad viņā rodas bailes, ka varētu notikt kaut kas nelāgs. Kad vecāki viņu izglābj, viņš jūtas gandarīts, ka ir noticis kaut kas interesants. Sākot iet skolā, viņš jau zin, kas viņam sagādā vislielāko prieku. Par cik visas mantiņas ir apnikušas, viņš sāk spēlēties ar cilvēkiem – ar saviem klases biedriem. Viņš rada savu klanu, kas ir viņa pusē, jo viņš bieži izpērk dažādus labumus saviem biedriem, līdz ar to citu acīs viņš ir varonis. Ar klana “aizmuguri” viņš var darīt ko vien vēlas, iesist kādam nabadzīgākam biedram vai atņemt kādu mantiņu, kas kādam klasesbiedram ir mīļa. Pat tad, ja skolotāja uzzina par “klana” izdarībām, viņam par to nekas nebūs, jo skolotāja ir ļoti labi pazīstama viņa vecākiem. Tā nu puišelis katru dienu arvien vairāk izlaižās, visas mantas arvien vairāk apnīk, viņam iepatīkas naudas spēks un arvien biežāk viņa galvā dzimst ideja: “Hmm, paliek garlaicīgi, jāpameklē kāds kuru piekaut.”

Nevaru aizmigt. Tīri fiziski jau laikam tāpēc, ka kopā ar Beāti gulējām pa dienu. Bija jauka diena, it īpaši spēļu laukumā pie Maximas, bet ik pa brīdim uznāca pa pusei skumjas, pa pusei nostaļģija, pa pusei atkal skumjas un vēl pa daļai dusmas. Visu dienu klikšķināju tv pulti, meklējot kaut ko interesantu un ik pa brīdim gāju uz virtuvi pēc kaut kā rijama. Tas man atgādināja jau labi aizmirstos laikus, kad brālīts tādu stratēģiju piekopa gadiem. Un man šķita, ka mana dzīve ir garlaicīga… Patiesībā viņa dzīve ir un bija garlaicīga, un nožēlojama, es biju tikai tāds mirkļa mierinājums, cilvēks, kura priekšā var pat pats noticēt tam ko saka un šķist, ka esi tas, par ko uzdodies. Bet es aizeju, un nākas ieskatīties patiesībai acīs. 4 gadi maina visu. Guļu istabā, kuru gandrīz pirms 4iem gadiem ar brālīti remontējām. Ļoti pavirši patiesībā sanācis. No loga puses pūš pamatīgs vējš. Dīvaina sajūta, drīzāk gribas prom, nekā palikt. Viņš droši vien tagad kaut kur piedzerās vai arī jau to ir izdarījis un guļ atslēdzies. Tādā veidā arvien attālinot iespēju man kādreiz vēl ieraudzīt to brāli, kādu es zinu un kāds viņš ir patiesībā. Ierāva tās bezjēdzības grāvis viņu pie pārējiem, kas šo grāvi uzskata par savām mājām un realitāti. Tur nu neko nepadarīsi. Vairs negribu teikt, ka mana dzīve ir garlaicīga vai neinteresanta. Man “augša” lika iejusties uz vienu dienu brālīša ādā un ieraudzīt cik sekla un vienmuļa ir tāda dzīve. Nē, Beāte šeit nav pie vainas. Vide, gaisotne, apstākļi. Tas viss, kuram apakšā ir laika līnija, bet nav nekādas citas līnijas perpendikulāri laika līnijai – tāda viendimensionāla kustība uz priekšu, bez jebkādiem notikumiem vai emocijām. Drīzāk vērotājam var likties, ka laiks uz priekšu neiet, tomēr tas tā nav. Laiks iet un draudīgi aprij neskaitāmas stundas, kas pārvēršas gados. Pilnīgi saprotu kā tas notiek, kādreiz nesapratu. Un. Vai ir vajadzīgs to visu gremdēt alkaholā? Neinteresanta dzīve, saprotu, bet to padarīt interesantāku varu tikai es pats, ja tā ir gadījies. Es meklēju dzīves piepildījumu tur, kur šķiet nesaskaršos ar kādām no dzīves līkloču atstātajām sekām, jo es gribu dzīvot pāri tam visam un neiestrēgt uz visu mūžu meklējumos, kāpēc dzīve ir bijusi tik netaisna pret mani. Dzive ir tik taisna vai netaisna pret tevi tik daudz, cik daudz tu pieļauj. Meklē mīlestību? Kāpēc tev šķiet, ka tu zināsi, ka esi to atradis, ja nemāki pats to nemaz sniegt? Tā var mūžīgi neveiksmīgi mēģināt iedegt lukturi, pat nemaz nezinot, ka batarejas no luktura ir tavā kabatā. Tiko Beāti izglābu no bikšu piečurāšanas. Lasīt tālāk »

Mēs esam kā zem tāda kupola un jūtamies apspiesti ziemas periodā. Sākas dažādas depresijas, vairāk guļam, mazāk smaidam, esam bālāki, zaudējam vitamīnus, neuzņemam jaunus. Bet neviens neiedomājas, ka saules spīdēšanas daudzums no tā nemainās. Saule turpina spīdēt nepārtraukti. Neviens nesaka, ka virs mākoņiem ir siltāks, bet prieks ko sagādātu vienkārši ieraudzīt sauli katru dienu, neatkarīgi no tā vai uz zemes ir apmācies vai nē, būtu neatsverams. Mākoņi bojā visu ziemas pārvarēšanu. Cik forši būtu, ja neatkarīgi no tā cik ārā grādu, spīdētu saule, kaut vai ar “zobiņiem” ziemā, tomēr saule. Nebūtu depresijas un ar to saistītās problēmas. Laukos cilvēkiem laikam jābūt īpaši pacietīgiem, te pilsētā vismaz kaut kādas alternatīvas ir, ko varētu darīt pa vakariem. Nez kā tagad izskatītos virs mākoņiem, tieši virs Rīgas. Droši vien fantastiski.

Vienreiz kaut ko darot mājās, iedomājos, ka es taču tikai kaļu plānus un visu daru tikai savās iedomās. Manā galvā dzimst arvien jauni un jauni sapņi par visdažādākajām tēmām. Un tas man palīdz dzīvot. Dažreiz atrodu savu sapņu realizāciju kādā no grāmatām un tas vieš cerību, ka mani sapņi tiktiešām piepildīsies. Bet vai nepienāks brīdis, ka ar sapni vien būs par maz? Ka gribēsies šo sapni īstenot dzīvē, ka man vairs neiedvesmos tikai ideja par to. Domāju, ka tas būs tieši tad, kad sapņa realizāciju varēšu aizsniegt ar roku, ka tas būs pašsaprotami. Tagad pietiek tikai ar sapni un idejām, necentīšos par katru cenu visus savus sapņus piepildīt. Vai var visu dzīvi nodzīvot tikai ar sapni, bez tā īstenošanas, pat bez īstenošanas mēģinājuma? Jā, tā dara vairākums, manuprāt. Sapņi visdažādākie, bet tas tomēr palīdz dzīvot. Ne visi spēj par tiem runāt, bet ja spēj, tad tā ir pirmā pazīme, ka tas piepildīsies, ja nespēj, tad viņš turpina uzskatīt, ka tās ir tikai viņa iedomas un ka tas nevienu neinteresē. Bet ja nu šis sapnis ir ģeniāls? Pat tad, ja pārējiem tas šķiet bērnišķīgs, smieklīgs, apsurds vai vēl kaut kāds? Cik jauki būtu, ja cilvēks nedomājot spētu riskēt un censties sapni piepildīt, ja vien šis sapnis protams nav uzšķērzt 10 tīņus. Pamazām izvirzu sevī tādu uzdevumu – pāriet no teorijas uz praksi, domāju, ka man tas arī izdosies.