Cojs

Man par lielu brīnumu 6dien no rīta jutos pilnībā saslimis un švaks. Biju kaut kur saaukstējies, iespējams tas bija manas mātes novārdzinātajā mājā. Sākumā tas viss bija tikai kā parasti pēc pelējuma apsēstās mājas apciemošanas, bet tad, kad tas nepārgāja, sāku domāt, ka patiešām man ir iesnas. Vakarā bijām Madonā un ar katru brīdi jutos arvien sliktāk. Gāju gulēt jau ar tādu kā drudzi un no rīta tas nebija pārgājis. Aizgāju apciemot celles un situācija tikai pasliktinājās. Nolēmu svētdien veseļoties un mani uzreiz arī pieteicās ārstēt. Piedāvāja karstu vannu un sutināties zem segām. Es piekritu nemaz nedomājot, jo tad īpaši padomāt nevarēju. Jau tiku sabarots ar tējām un medu, tā ka svīdu jau bez vannas. Vannā tikai ieliets diezgan karsts ūdens, pievienots mazliet vannas sāls, sinepes un arī soda.

Lasīt tālāk »

Aizgāju atvaļinājumā ar mērķi daudz padarboties ap celli un paeksperimentēt. Tomēr, ne viss izdevās tā, kā plānots. Bijām sasnieguši Stage 2 ar celli, kurā ir tikai ūdens bez elektrolīta. Izskatījās, ka viss iet pēc plāna. Lielā celle kaut kā negribēja lādēties, bet tagad jau saprotu, ka es kļūdījos. Izlēju ūdeni ar domu, ka jāizmazgā celle. Izrādījās, ka celles dibens viss ir brūns ar kaut kādu gļotainu aļģi. Izmazgāju, nopulēju un saliku mazliet citā stilā. Vienu dienu pirms tam iztīrīju arī mazo celli, kurai arī bija ķibelīte notikusi. Biju saskrūvējis klāt vadus ar parastajām skrūvēm, kas automātiski nozīmēja tikai to, ka tās sarūsēs, bet uzreiz to neaptvēru. Kad atbraucu skatīties, kā veicas cellēm, uzreiz pamanīju, ka mazajai cellei ir kaut kādi nosēdumi uz konusiem. Kad nedaudz pakratīju pašu celli, bija skaidrs, ka tur kaut kāda rūsa figurē. Izjaucu, notīrīju, nopulēju, aizvācu skrūves un saliku atpakaļ.

Lasīt tālāk »

Šodien sanāca sildīt mikroviļņu krāsnī savu sacepumu/plāceni, bet ne jau tāpēc, ka esmu mikroviļņu krāsniņas piekritējs, bet tāpēc, ka uz pannas tādu plāceni ir pagrūti izcept. Virtuvē vēl bija cilvēki, tipiskie oponētāji, kas tikai pavīpsnāja par to, ka īsti negribu sildīt mikroviļņos savu pārtiku. Un bija tiešām izbrīnīti, kad teicu, ka mikroviļņi taču nevar būt nekaitīgi. Normis, protams, “nobēra”, ka mikroviļņu krāsns silda ēdienu TIKAI stariem attduroties pret ūdeni, līdz ar to ūdens uzsilst. Protams, tehniski tā tas arī notiek, tomēr nevienam pat prātā nav ienācis, ka ūdens ir mūsu galvenā sastāvdaļa un tas ir ļoti sarežģīts ķīmisks savienojums. Pēc jebkādas apstrādes tam zūd dabiskā struktūra, kur nu vēl vardarbīgā veidā uzsildīts ēdiens ar milzīgas jaudas radio viļņiem. Tā jau tas ūdens nav pārāk strukturēts, ja vēl mēs sildam ēdienu mikroviļņos, tad ūdens tajā ēdienā kļūst pavisam miris un nodara mums tikai ļaunumu. Bet… Es jau nu neiešu cilvēkus par to pārliecināt, katram ir izvēle kam ticēt un cik lielā mērā. Es ne tikai esmu šo informāciju lasījis/redzējis dažādos avotos, bet es arī iekšēji JŪTU, ka tā tas ir. Man ir radies priekštats, ka jo gudrāks un vispusīgāks cilvēks ir vispār zināmās un populārās lietās, jo grūtāk tam ir atkāpties no tām un atzīt kaut ko pavisam jaunu un tādu, kam bezgalīgi pierādījumi nemaz nav vajadzīgi. Kazbārdiņa vēl pamanījās iestarpināt, lai es pēc tam izdzeru litru piena, uz ko es atbildēju, vai tā sarkastiskā piezīme nozīmētu to, ka mikroviļņi nav kaitīgi? Uz ko atbilde bija noliedzoša. Cilvēki paši nezina ko runā. Pagājušā piektdiena man bija mācība, nejaukties citu cilvēku uzskatos, pat tad ja tie ir acīmredzami nepareizi, vēl jo vairāk ar “Naura” tipa cilvēkiem…

Pirmkārt jau jāsaka, ka šis nav viegls darbiņš. Vēl jo vairāk tāpēc, ka nav kam pajautāt, kā būtu labāk: darīt vai nedarīt. Tas nav gluži izplūdes kolektors vai bremžu klucis. Tā ir dzīvības enerģija, ar kuru tiks darbīnāta mašīna!?! Visi sākuma darbi jau ir izdarīti – esmu vairākkārtīgi izjaucis un iztīrījis celli, tādējādi saprotot kā to visu ērtāk un labāk darīt. Pat tāds it kā sīkums spēj sagādāt problēmas. Teorētiski viss ir vienkārši, bet kad pamēģini, tad nekas tik vienkārši vairs nav. Ir uztaisīts stends, kur lādēt celli, ir uztaisīts arī statīvs priekš celles iestiprināšanas mašīnā un arī truba, pa kuru ies Orgons uz mašīnu. Tieši šobrīd notiek celles lādēšanās. Process ir lēns, tomēr es ceru un ticu, ka viss izdosies. Es turpināšu rakstīt, kā viss attīstās, lai būtu kaut kāda hronoloģija. Nezināju, ka viss darbs man aizņems tik daudz laika – pati celle atnāca no Austrālijas jau pagājušo gad, bet pieslēdzām mēs viņu tikai pagājušo nedēļ. Vēl ir vajadzīgs elektrolīts, ko pievienot, tad process noritēs ātrak, bet vēl nav īsti skaidrs, kā šādu elektrolītu izgatavot. Bet man prieks, ka tomēr kaut kas iet uz priekšu un pagaidām izskatās, ka celle lādējās arī bez elektrolīta. Turpinājums sekos.

Jau ļoti daudz reizes esmu ar daudziem sev līdzīgi domājošiem cilvēkiem runājis par to, kāpēc ļoti liela sabiedrības daļa sev nodara tik ļoti pāri. Vispopulārākās vielas, kas tiek izmantotas šajā publiskajā pašnāvībā ir nikotīns, alkahols un tauki. Jeb, plašāk izsakoties, pīpēšana, dzeršana un pārmērīga rīšana. Patiesībā daudz ēst varbūt ka nebūtu tik slikti, tomēr ja organisms nav paspējis izvadīt nikotīnu un darvu, kā arī ļoti daudzus ķīmiskos savienojumus, kas radušies lietojot alkaholu, tad visticamāk notiks svara palielināšanās un aptaukošanās. Atceros, kā daudzi cilvēki, kas sevi jau norakstījuši kādai no šīm atkarībām man ir pārmetuši, sakot, ka esmu pareizais. Šis vārds tajā laikā ķērās pie sirds, radās galvā doma, ka varbūt vajadzētu tomēr darīt tā kā visi. Bija laiks, kad patiešām ļāvos plūsmai, tomēr šobrīd par visiem 100% varu teikt, ka esmu tas pareizais. Bet kas gan tur tik slikts, ja es gribu dzīvot tīru, veselīgu un laimīgu dzīvi, ka es negribu, lai mani vadītu mana zemapziņa, kad apziņa ir pilnīgi saindēta.

Lasīt tālāk »