Cojs

Vakar sāku pārdomāt visu celles projektu un sapratu, ka iespējams celle atrodas nepareizajā vietā. Tai ir diezgan pagrūti uzlādēties vietā, kur ir pilns ar vecām mantām, benzīnkannām, veciem skapjiem, turklāt tur smird pēc benzīna, elļas utt. Nav nekāds brīnums, ka tā ar grūtībām tiek līdz otrajai stadijai un tad vēl knapi. Tagad plāns ir sekojošs. Izdomāt, kur varētu būtu klusāka un enerģētiski brīvāka vieta. Iespējams kūtī blakus vistām, bet tie tizlie radījumi to vien dara kā ķērc, tāpēc iespējams šis variants nebūs pareizais. Pirms vietas maiņas vēl gribu pamēģināt pārveidotāju un tīru ūdeni, domāju, ka tad būtu labs rezultāts. Tas tā, tikai pārdomas.

Aizgāju atvaļinājumā ar mērķi daudz padarboties ap celli un paeksperimentēt. Tomēr, ne viss izdevās tā, kā plānots. Bijām sasnieguši Stage 2 ar celli, kurā ir tikai ūdens bez elektrolīta. Izskatījās, ka viss iet pēc plāna. Lielā celle kaut kā negribēja lādēties, bet tagad jau saprotu, ka es kļūdījos. Izlēju ūdeni ar domu, ka jāizmazgā celle. Izrādījās, ka celles dibens viss ir brūns ar kaut kādu gļotainu aļģi. Izmazgāju, nopulēju un saliku mazliet citā stilā. Vienu dienu pirms tam iztīrīju arī mazo celli, kurai arī bija ķibelīte notikusi. Biju saskrūvējis klāt vadus ar parastajām skrūvēm, kas automātiski nozīmēja tikai to, ka tās sarūsēs, bet uzreiz to neaptvēru. Kad atbraucu skatīties, kā veicas cellēm, uzreiz pamanīju, ka mazajai cellei ir kaut kādi nosēdumi uz konusiem. Kad nedaudz pakratīju pašu celli, bija skaidrs, ka tur kaut kāda rūsa figurē. Izjaucu, notīrīju, nopulēju, aizvācu skrūves un saliku atpakaļ.

Lasīt tālāk »

Kādu laiciņu atpakaļ ienāca prātā doma – kad piedabūtu pie strādāšanas Joe Celli un padarītu to puslīdz stabilu, varētu mēģināt aizbraukt kaut kur tālu, tālu. Tiko skatījos, ka lai aizbrauktu uz Indiju vajag nobraukt tikai 10 tūkstošus kilometrus. Benzīnā tas būtu ~500Ls vienā virzienā un protams tik pat arī atpakaļ. Ja brauc uz Orgona, tad tiek nošauti 2 zaķi ar vienu šāvienu: Izbaudītu braucienu un ietaupītu 1000Ls, kurus varētu tērēt dažādās citās lietās un tikai vajadzības gadījumā benzīnam. Domāju, ka tāda vajadzība varētu rasties, jo celles darbība nav stabila un arī prognozējama nav. Slikti ir tas, ka kaut kur nekurienē var izbeigties Orgona lādiņš un nāktos pārveidot atpakaļ uz benzīna padevi, kas nav nemaz tik grūti izdarāms. Varbūt kādreiz…

Pirmkārt jau jāsaka, ka šis nav viegls darbiņš. Vēl jo vairāk tāpēc, ka nav kam pajautāt, kā būtu labāk: darīt vai nedarīt. Tas nav gluži izplūdes kolektors vai bremžu klucis. Tā ir dzīvības enerģija, ar kuru tiks darbīnāta mašīna!?! Visi sākuma darbi jau ir izdarīti – esmu vairākkārtīgi izjaucis un iztīrījis celli, tādējādi saprotot kā to visu ērtāk un labāk darīt. Pat tāds it kā sīkums spēj sagādāt problēmas. Teorētiski viss ir vienkārši, bet kad pamēģini, tad nekas tik vienkārši vairs nav. Ir uztaisīts stends, kur lādēt celli, ir uztaisīts arī statīvs priekš celles iestiprināšanas mašīnā un arī truba, pa kuru ies Orgons uz mašīnu. Tieši šobrīd notiek celles lādēšanās. Process ir lēns, tomēr es ceru un ticu, ka viss izdosies. Es turpināšu rakstīt, kā viss attīstās, lai būtu kaut kāda hronoloģija. Nezināju, ka viss darbs man aizņems tik daudz laika – pati celle atnāca no Austrālijas jau pagājušo gad, bet pieslēdzām mēs viņu tikai pagājušo nedēļ. Vēl ir vajadzīgs elektrolīts, ko pievienot, tad process noritēs ātrak, bet vēl nav īsti skaidrs, kā šādu elektrolītu izgatavot. Bet man prieks, ka tomēr kaut kas iet uz priekšu un pagaidām izskatās, ka celle lādējās arī bez elektrolīta. Turpinājums sekos.

Iedomājos vienu tādu lietu, kas citreiz traucē, piemēram, ejot pa trepēm nedrīkst atcerēties, ka ej pa trepēm un ka var arī sapīties kājas un nogāzties. Protams, nogāzties nevar, bet paklupt gan var. Otrs, nedrīks atcerēties, ka košļā kaut ko mutē, tad iekodīsi mēlē vai lūpā, katrā ziņā iespēja, ka to izdarīsi palielināsies. Tāpat ir ar visām lietām, kas notiek refleksu līmenī, arī domāšana. Ja, piemēram, vajadzēs kaut ko ļoti izdomāt, nedrīkst sevi pieķert pie domas, ka tu domā, arī tas būs nelabvēlīgs apstāklis domāšanai. Vismaz man tā ir. Arī pie stūres braucot, nedrīkst atcerēties, ka tu brauc, nevar analizēt, citādi var kaut ko nepamanīt un kļūdīties. Arī lecamaukliņa ir piemērs, ja lec un nedomā par lekšanu, tikai skaita lecienus un ietur ritmu, tad viss kārtībā, tiklīdz tu padomā par kaut ko citu vai piedomā pie lekšanas kā tādas, par intervāliem starp lecieniem vai vienalga kaut ko citu, kas attālina tavus refleksus, momentāli notiek kļūme un sliktākajā gadījumā dabon pa seju ar lecamauklu. Secinājums no tā viens – viss jādara dabiski un nepiespiesti!