Cojs

Kādu brīdi nav sanācis šeit neko ierakstīt, bet ik pa laikam ir lietas, ko gribētos piefiksēt. Piemēram, ļoti gribētos aprakstīt izlaidumu, kurā man bija tas gods piedalīties. Diemžēl, nekādas lielās emocijas no tā neguvu, bet tieši par to arī būtu stāsts. Visa pamatā, dēļ kā nav sanācis neko ierakstīt, ir darba maiņa, laiks skrien ļoti ātri, turklāt darbā vairs nekādas ārpus darba lietas nedaru, arī nerakstu savā blogā.

Lasīt tālāk »

Sāku piefiksēt, ka jau kādu laiku ir sanācis tesmenēt. Vakaros TIKAI skatamies X-failus vai Likteņa līdumniekus. Šādas darbības definē šo laiku, kad vakaros ir tumšs un iedvesmas nav ne no rīta, ne vakarā. Teorētiski gribas daudz ko darīt, ir tik daudz nepabeigtu grāmatu un neiesāktu darbu, bet tam visam vienkārši pietrūkst uzrāviena. Aizbraucām uz Valmieru brīvdienās, tur vairāk iedvesmas kā Rīgā, pat īsti nezinu kāpēc. Kad esmu ārpus Rīgas parādās iedvesma, tomēr tad vienmēr ir kaut kas cits ko darīt un tā arī neko jēdzīgu nepadaru. Valmierā turklāt ir daudzi faktori, kas to dubultīgi bremzē… Rīgā vajadzētu ap dzīvokli kaut kādu ekrānu izvilkt, lai varētu nofiltrēt cilvēku domas un enerģētiku. Pietiktu, ja tikai nofiltrētu nebeidzamo magnētisko un elektrisko starojumu, kas nepārtraukti un nemainīgi ir visur. Tas diezgan kaitina. Kā un kur lai atrod iedvesmu, ja katru vakaru gribas tikai tesmenēt…?

Šī ir laikam ortā un beidzamā reize, kad pierakstu to, ka es no rīta skrienu. Tas tāpēc, ka zinu, ka tā kļūs par sistēmu. Šorīt skrienot biju patiešām pārsteigts un priecīgs. Skrienot jau turpceļā jutu, ka enerģijas ir daudz un varu skriet vēl un vēl. Tas priekš manis ir milzīgs pārsteigums. Vakar diemžēl nesanāca paskriet, jo dīvainā kārtā aizgulējāmies. Uzliku pulksteni uz 6iem, bet tas nenozvanīja, kā beigās izrādījās pulkstens būtu zvanījis vakarā 6os, nevis no rīta. Lasīt tālāk »

Šorīt pirmo reizi pa ļoti ilgiem laikiem atkal skrēju. Biju saņēmies pamosties no rīta ātrāk un uz kādu pusstundu iziet ārā paskriet. Protams, pamostoties bija tikai viena doma – moš gulēt tālāk? Vēl nedaudz pavārtījos, apskatījos pa logu, ka riktīgi tumšs un atkal domāju nekur neskriet. Bet beigu beigās izdomāju, ka sev nepiedošu, ja tā arī nekur neizkustēšos un visu laiku domāšu, kā būtu bijis. Saģērbos un biju jau ārā. Nepierasta sajūta neilgi pēc pamošanās būt jau ārā un skriet. Biju nolēmis skriet līdz trolejbusu galapunktam un atpakaļ, gandrīz līdz Biķerniekiem. Turpcelš bija diezgan vienkāršs, atpakaļceļā jau sajutu asiņu garšu mutē, drusku rāva uz korķi bet turpināju skriet. Visas iekšas sāpēja. Bet tas ir normāli. Vismaz priekš manis. Kopā kādas 3 reizes atpūtos, lai gan attālums tur tiešām nav nekāds lielais. Bet pats galvenais, es to izdarīju. Kādu pusstundu bija diezgan sūdīgi pēc tam, bet ar katru minūti atnāca tā sajūta pēc kuras arī es skrēju. Enerģijas pieplūdums, mundrums un možums. Nekāda miega, īgnuma un noguruma. Bet kapēc es to īsti daru? Ir vairāki iemesli. Pirmais no tiem ir nesenās veselības problēmas, kad bija problēmas ar plaušām vai ar sirdi, īsti nezinu. Katrā ziņā bija grūti ievilkt elpu. Nolēmu, ka jātiek vienreiz par visām reizēm no tā vaļā, jātiek beidzot pie kārtīgi stipras veselības, bet to nav iespējams izdarīt bez fiziskām aktivitātēm, kuru rezultātā notiek kārtīgas svaiga gaisa devas iegūšana. Priekš tā man raksturs pietiek, neskatoties uz to, ka no rīta ne vienmēr ir viegli pamosties. Bet viss jau ir tikai mūsu galvā, gan problēmas, gan prieks, gan bēdas. Viss. Pirmā rodas doma, vai nu tā ir domas par to, ka jāpaliek gulēt un nevajag skriet vai tā ir kāda cita negribēšana, bet pirmā vienmēr ir tikai doma. Otrs iemesls, kāpēc es gribu skriet, ir garīgā attīrīšanās. Kaut kā nesen iedomājos, ka jau labu laiku neesmu jutis tādu kārtīgu apgarotību, kad visas čakras strādā ar 100% efektivitāti. Ir sajūta, ka tām priekšā būtu korķi. Tad nu es ceru caur fiziskām aktivitātēm un veselīgāku dzīvesveidu tās atkal atvērt, jo man nepieciešama informācija “no augšas”. Kā gan man var kaut ko pastāstīt vai pačukstēt, ja man “ausis” ir ciet un pats neesmu atvērts sarunai?

Brīvdienās pamanījāmies aizbraukt uz laukiem, kur principā bija diezgan garlaicīgi un neinteresanti, tomēr šo-to labu arī izdarijām. 6dien, kad biju jau sataisījis datoru, kurš principā nebija nemaz saplīsis – vajadzēja tikai atmiņu izņemt un ielikt atpakaļ. Tad vēl pieliku klāt vēl vienu moduli un nu dators ir pavisam ātrs. Iekopēju vēl spēlītes un viss. Pēc tam bija doma braukt uz mūsu avotu pēc ūdens, tā arī izdarījām. Ceļš slidens, pabraukt nevar, bet lēnā garā iet uz priekšu. Jau vairāk kā 3 mēnešus tur nebiju bijis, tagad tur izskatījās pavisam nožēlojami. No sākuma aizgājām līdz tai vietai, kur es iegremdēju spaini, cerībā, ka tā viņš klūs tīrāks tas avots. Tam spainim visriņķī kūdra un pa virsu vēl neliela ledus kārtiņa. Ja arī viņš būtu lietojams, tad iespējams pēc laba laika un protams tajā brīdī man viņš bija jāiztīra. Aizgāju līdz otrai vietai, kur nāk ūdens, tur padziļinājums lielāks un iesmelt var vieglāk, tomēr arī tad nāk ūdens kopā ar kūdru. Tā nu mēs grasamies smelt ūdeni, kad pēkšņi no augšas atskan balss: “Ko jūs darat manā mežā?” Mēs protams nedaudz uz pauzes, es atbildu: “Mums Arvis atļāva.” Arvis ir īstais saimnieks, tas kas mums prasīja šo muļķīgo jautājumu ir Mārtiņš, viņa padumjais dēls, kuram jau laikam ir ap 30. Tālāk šis sāk jau mani smīdināt: “Kāds viņam no tā labums?” Es saku, nekāds. Šis prasa: “Un kāds jums no tā labums?” Anta saka, tīrs un garšīgs ūdens. Pēc tam šis saka: “Runā, ka jūs ar maģiskām lietām nodarbojaties.” Tas jau man uzdzen pa pusei smieklus, pa pusei bažas par to, ko tik cilvēciņi savās galvās neizdomā. Tālāk bija punkts uz “i”. “Man jau liekas, ka jūs man no mājas noņemat enerģiju.” Tad nu mēs izdomājām, ka labāk tīties no turienes, ja jau cilvēciņi negrib, ka tur ņem ūdeni, tad neņemsim arī. Turklāt tas ūdens nemaz tik tīrs nav, citādā ziņā viņš ir labs. Tā nu pielējām 3 burkas ar to ūdeni un braucām prom. Tajā pašā vakarā izdomāju, ka jāpiezvana NR un jāpajautā, kur ir tas krutais avots, kur viņi un Kažes ņem ūdeni. Aptuveni izstāstīja un 7dien braucām meklēt. Drusku nepareizi iebraucām, gandrīz līdz Cēsīm aizbraucām un tad zvanīju NR vēlreiz, šis izstāstīja visu vēl detalizētāk. Tā nu nonācām pie Rūcavota. Priekšā jau kādas 4 mašīnas. Domāju, ka nāksies baigi gaidīt, kamēr tiksim klāt pie liešanas. Sagatavojos un paņēmu gan smeļamo, gan trekterīti. Aizgājām līdz pašam avotam, tur priekšā sieviete ar lielo Venden balonu(20.4l), bet pie rokas nekāda smeļamā, bija skaidrs, ka tur spiediens ne pa jokam un smeļamo nevajadzēs. Viņa iegāja alā un pēc kādām 10 sekundēm jau izgāja ar pilnu balonu un arī pārējie 5l baloni bija pilni, viņa ar savām meitām aizgāja un mēs tikām pie liešanas. Ātri vien salējām arī savu 20.4l balonu un pārējos 5l balonus. Kopā vairāk nekā 80l ar ūdeni, ar nevainojami tīru ūdeni. Nonācu pie slēdziena, ka kūdras avotu vairs neapmeklēšu. Arī priekš celles noteikti ņemšu ūdeni tieši rūcavotā. Paņemšu lielo stikleni līdz, kad vajadzēs ūdeni un paņemšu, cik vajadzēs.

Ā vēl jau mēs bijām arī Skaņajā kalnā. Anta atcerējās, ka arī tur bija avots, bet tur izrādījās, ka tas avots diezgan patālu, tur nevar braukt ar auto. Tāpēc braucām tālāk uz Rūcavotu. Ir atklāta jauna vieta, kur ņemt ūdeni.