Cojs

Jāsāk ar to, ka 5dien nevarēju vien izbraukt ārā no Rīgas, lai gan ļoti to vēlējos. Vajadzēja tur un šur. Jāsavāc bija Beāte, tad jānopērk akmeņi, tad jāiebrauc pie Mimas pēc kartupeļiem, kurus varēja arī pats sencis savākt. Gribējās atkal tikt līdz laukiem, lai varu paskatīties, cik tālu ir attīstījusies celle. 6dien bija doma pabraukāt ar Golfu, lai sajustu, kā viņš tagad iet ar jauno radiatoru. Lasīt tālāk »

Šodien sanāca sildīt mikroviļņu krāsnī savu sacepumu/plāceni, bet ne jau tāpēc, ka esmu mikroviļņu krāsniņas piekritējs, bet tāpēc, ka uz pannas tādu plāceni ir pagrūti izcept. Virtuvē vēl bija cilvēki, tipiskie oponētāji, kas tikai pavīpsnāja par to, ka īsti negribu sildīt mikroviļņos savu pārtiku. Un bija tiešām izbrīnīti, kad teicu, ka mikroviļņi taču nevar būt nekaitīgi. Normis, protams, “nobēra”, ka mikroviļņu krāsns silda ēdienu TIKAI stariem attduroties pret ūdeni, līdz ar to ūdens uzsilst. Protams, tehniski tā tas arī notiek, tomēr nevienam pat prātā nav ienācis, ka ūdens ir mūsu galvenā sastāvdaļa un tas ir ļoti sarežģīts ķīmisks savienojums. Pēc jebkādas apstrādes tam zūd dabiskā struktūra, kur nu vēl vardarbīgā veidā uzsildīts ēdiens ar milzīgas jaudas radio viļņiem. Tā jau tas ūdens nav pārāk strukturēts, ja vēl mēs sildam ēdienu mikroviļņos, tad ūdens tajā ēdienā kļūst pavisam miris un nodara mums tikai ļaunumu. Bet… Es jau nu neiešu cilvēkus par to pārliecināt, katram ir izvēle kam ticēt un cik lielā mērā. Es ne tikai esmu šo informāciju lasījis/redzējis dažādos avotos, bet es arī iekšēji JŪTU, ka tā tas ir. Man ir radies priekštats, ka jo gudrāks un vispusīgāks cilvēks ir vispār zināmās un populārās lietās, jo grūtāk tam ir atkāpties no tām un atzīt kaut ko pavisam jaunu un tādu, kam bezgalīgi pierādījumi nemaz nav vajadzīgi. Kazbārdiņa vēl pamanījās iestarpināt, lai es pēc tam izdzeru litru piena, uz ko es atbildēju, vai tā sarkastiskā piezīme nozīmētu to, ka mikroviļņi nav kaitīgi? Uz ko atbilde bija noliedzoša. Cilvēki paši nezina ko runā. Pagājušā piektdiena man bija mācība, nejaukties citu cilvēku uzskatos, pat tad ja tie ir acīmredzami nepareizi, vēl jo vairāk ar “Naura” tipa cilvēkiem…

Jau ļoti daudz reizes esmu ar daudziem sev līdzīgi domājošiem cilvēkiem runājis par to, kāpēc ļoti liela sabiedrības daļa sev nodara tik ļoti pāri. Vispopulārākās vielas, kas tiek izmantotas šajā publiskajā pašnāvībā ir nikotīns, alkahols un tauki. Jeb, plašāk izsakoties, pīpēšana, dzeršana un pārmērīga rīšana. Patiesībā daudz ēst varbūt ka nebūtu tik slikti, tomēr ja organisms nav paspējis izvadīt nikotīnu un darvu, kā arī ļoti daudzus ķīmiskos savienojumus, kas radušies lietojot alkaholu, tad visticamāk notiks svara palielināšanās un aptaukošanās. Atceros, kā daudzi cilvēki, kas sevi jau norakstījuši kādai no šīm atkarībām man ir pārmetuši, sakot, ka esmu pareizais. Šis vārds tajā laikā ķērās pie sirds, radās galvā doma, ka varbūt vajadzētu tomēr darīt tā kā visi. Bija laiks, kad patiešām ļāvos plūsmai, tomēr šobrīd par visiem 100% varu teikt, ka esmu tas pareizais. Bet kas gan tur tik slikts, ja es gribu dzīvot tīru, veselīgu un laimīgu dzīvi, ka es negribu, lai mani vadītu mana zemapziņa, kad apziņa ir pilnīgi saindēta.

Lasīt tālāk »

Vakar iegāju aptiekā un jutos apmēram kā Super Neto stāvot rindā – kā tāds duraks. Nezinu kāpēc tāda sajūta, laikam tāpēc, ka man tur nemaz nevajadzētu būt, bet es jau tikai pēc vitamīniem nācu. Pirms manīm bija viena sieviete, kurai bija līdzi arī vīrs un dēls. Vīrs mazliet jaunāks par viņu, dēlam kaut kur 1.5 gadi. Sieviete tāda riktīgi sabozusies, jo slima. Rokā divas receptes. Kādas 3 reizes man uzklepoja rikošetā – tas ir pielika priekšā roku klepojot, klepus daļiņas negāja vis uz priekšu, bet gan uz atpakaļu, tas ir man sejā… Bet man galvā pēkšņi neradās domas, ka mani šīs daļiņas tagad pēkšņi ietekmēs. Un tad sieviete paprasīja C vitamīnu. Teica, ka vajagot pašu vienkāršāko, neviens dārgais nederēja. Tas viņu vēl vairāk izbesīja. Tad es tā aizdomājos, kāpēc cilvēki sāk domāt par C vitamīna uzņemšanu, kad jau ir saslimuši? Arī es kādreiz tā darīju, kad saslimstu, tad pēkšņi ienāk prātā ideja, ka vajag stiprināt imunitāti un slimoju ar muļķīgu un naivu domu galvā, ka ķermenis atveseļojās no visām tām zāļu devām. Lasīt tālāk »

Cik atceros, tādas dienas ir bijušas tik daudz, bet tajā pašā laikā tās saplūst tā kā tādā vienā plācenī, jo tās nav iespējams atšķirt. Pamosties no rīta, ir mazliet gaišāks nekā naktī, var saskatīt pretējo sienu. Atvelc aizkarus, paliek vēl mazliet gaišāks. Un tas arī viss. Tas ir maksimums, ko iespējams sasniegt. Tāda polārā nakts. Domu galvā nav, tikai tāds biezenis, no kura nevar izķert neko noderīgu. Tas ir kā meklēt lielā, pamestā mājā mazu kurlmēmu bērnu. Tu ej pa māju, saklausi kādu skaņu, raudas un skrien turp, bet tur nekā nav. Tad atkal sadzirdi stāvu augstāk soļus, atkal skrien turp, bet atkal nekā. Tu nevari atrast viņu. Varbūt tas tāpēc, ka māja par lielu, varbūt tāpēc, ka bērns kurlmēms. Varbūt tāpēc, ka uzsaukt nevar un arī viņš nevar pasaukt palīgā. Nulles komunikācija. Šādā situācijā var palīdzēt tikai laimīga sagadīšanās, ka uzdursies viņam virsū vai saklausīsi kaut kur kādus soļus. Kā lai izkristalizē kaut vienu no domām, kas man galvā? Kā lai piepilda kaut vienu no sapņiem, kas jau sen gaida realizāciju? Slīpējot logiem nost krāsu, sapratu, ka galvenais ir darīt. Neskatoties uz neko. It kā pietiekoši vienkārši un bieži dzirdēti vārdi. Dari, dari un vēlreiz dari. Tas nav tik vienkārši kā uzrakstīt. Vienmēr iezogas kāda šaubu lāsīte, kas aptur visu vezumu ar idejām. 12 stundas pavadītas pie loga restaurācijas ir kārtīgs gribasspēka pārbaudījums un lielisks pierādījums tam, ka neko nedarīšana brīvdienās nav nekas labāks par strādāšanu. Lieliska atpūta. Liels gandarījums par padarīto.

Lasīt tālāk »