Cojs

Ir jau pāri 3jiem, bet vēl neguļu. Antas mammai dzimšanas diena, viesi vēl nav prom. Tagad viena “bomzene” raud, pilnīgā komā un sadusmojās uz savu džeku, ka viņš aicina iet mājās. Sen nebiju bijis sabiedrībā, kur tik daudz lieto alkaholu.
Mani tas nemaz neuztrauc, uz viņiem skatoties es redzu tikai projekcijas, nevis īstus cilvēkus. Es redzu viņiem cauri, viņi man ir kā uz delnas, redzu viņu domas, viņu sen aizmirstos, bet zemapziņā dzīvojošos kompleksus. Kā sākumā zib cilvēku acis, kad tiek attaisīta pirmā pudele un cik vulgāri un zemiski paliek uz beigām. Tagad jau lēnām domā par prom iešanu, kas mani priecē, pietiek vienai dienai. Starp citu, viens no viesiem ir pilnīga kopija manam vectēvam Kārlim Ābolam, tikai mazliet druknāks un lielāka auguma. Viņam pat ūsas tādas pašas un smaids. Vienā brīdī viņš tā paskatās un piemiedz ar aci, tieši tā kā to mēdza darīt vectēvs. Arī balss ļoti līdzīga. Esmu redzējis kādas pāris reizes, kad bija 3 gadi. Nezinu, kas tas ir par fenomenu, bet pat mani tas pārsteidz. Nofotogrāfēju viņu, vajadzēs pārfotogrāfēt vectēva bildi un salīdzināt. Jā, vectēvs jau labu laiku ir miris, kaut kad 90tajos nomira, pat nezinu kurā gadā un kur apglabāts. Tas nekas. Paralēles var savilkt ar šo vakaru-viņš nomira ar plaušu vēzi, arī šis “Kārlis” mirs tādā pašā nāvē… Žēl, labs cilvēks. Dzīvot bohēmā nav veselīgi. Nobeigumā gribēju uzrakstīt vēl par šajā dienā redzēto raidījumu. Latviešu. Par ezotēriku principā, bet manu uzmanību piesaistīja tāds izteikums, ka visumā visām lietām un struktūrām, kas protams ir visuma radītas, var piemērot vienus un tos pašus likumus, nav izņēmumu. Piemēram, inkarnācija piemērojama tikpat labi cilvēkam, kā galaktikai un pat dzīvniekiem, augiem vai planētām. Interesanti. Tas principā neko nemaina, tikai liek paskatīties uz lietām nu jau ar vēl savādāku skatienu. Vēl neesmu to aptvēris.Visi nu ir prom. Guļam.

Nevaru aizmigt. Tīri fiziski jau laikam tāpēc, ka kopā ar Beāti gulējām pa dienu. Bija jauka diena, it īpaši spēļu laukumā pie Maximas, bet ik pa brīdim uznāca pa pusei skumjas, pa pusei nostaļģija, pa pusei atkal skumjas un vēl pa daļai dusmas. Visu dienu klikšķināju tv pulti, meklējot kaut ko interesantu un ik pa brīdim gāju uz virtuvi pēc kaut kā rijama. Tas man atgādināja jau labi aizmirstos laikus, kad brālīts tādu stratēģiju piekopa gadiem. Un man šķita, ka mana dzīve ir garlaicīga… Patiesībā viņa dzīve ir un bija garlaicīga, un nožēlojama, es biju tikai tāds mirkļa mierinājums, cilvēks, kura priekšā var pat pats noticēt tam ko saka un šķist, ka esi tas, par ko uzdodies. Bet es aizeju, un nākas ieskatīties patiesībai acīs. 4 gadi maina visu. Guļu istabā, kuru gandrīz pirms 4iem gadiem ar brālīti remontējām. Ļoti pavirši patiesībā sanācis. No loga puses pūš pamatīgs vējš. Dīvaina sajūta, drīzāk gribas prom, nekā palikt. Viņš droši vien tagad kaut kur piedzerās vai arī jau to ir izdarījis un guļ atslēdzies. Tādā veidā arvien attālinot iespēju man kādreiz vēl ieraudzīt to brāli, kādu es zinu un kāds viņš ir patiesībā. Ierāva tās bezjēdzības grāvis viņu pie pārējiem, kas šo grāvi uzskata par savām mājām un realitāti. Tur nu neko nepadarīsi. Vairs negribu teikt, ka mana dzīve ir garlaicīga vai neinteresanta. Man “augša” lika iejusties uz vienu dienu brālīša ādā un ieraudzīt cik sekla un vienmuļa ir tāda dzīve. Nē, Beāte šeit nav pie vainas. Vide, gaisotne, apstākļi. Tas viss, kuram apakšā ir laika līnija, bet nav nekādas citas līnijas perpendikulāri laika līnijai – tāda viendimensionāla kustība uz priekšu, bez jebkādiem notikumiem vai emocijām. Drīzāk vērotājam var likties, ka laiks uz priekšu neiet, tomēr tas tā nav. Laiks iet un draudīgi aprij neskaitāmas stundas, kas pārvēršas gados. Pilnīgi saprotu kā tas notiek, kādreiz nesapratu. Un. Vai ir vajadzīgs to visu gremdēt alkaholā? Neinteresanta dzīve, saprotu, bet to padarīt interesantāku varu tikai es pats, ja tā ir gadījies. Es meklēju dzīves piepildījumu tur, kur šķiet nesaskaršos ar kādām no dzīves līkloču atstātajām sekām, jo es gribu dzīvot pāri tam visam un neiestrēgt uz visu mūžu meklējumos, kāpēc dzīve ir bijusi tik netaisna pret mani. Dzive ir tik taisna vai netaisna pret tevi tik daudz, cik daudz tu pieļauj. Meklē mīlestību? Kāpēc tev šķiet, ka tu zināsi, ka esi to atradis, ja nemāki pats to nemaz sniegt? Tā var mūžīgi neveiksmīgi mēģināt iedegt lukturi, pat nemaz nezinot, ka batarejas no luktura ir tavā kabatā. Tiko Beāti izglābu no bikšu piečurāšanas. Lasīt tālāk »