Cojs

Vārdu salikumā “Indigo bērns” patiesībā nav apslēpts “savādāks”, bet “jaunais bērns”. Tāda tipa bērni mainīs pasauli. Kad iepazinos ar šo tēmu pirmo reizi, domāju, ka šiem bērniem būs problēmas integrēties un mūsdienu sabiedrības “inteliģence” apspiedīs visas viņu domas un idejas. Bet ja paklausās, ko saka māsa par to, tad iezogas doma, ka mums tomēr ir cerība. Viņus nevarēs apklusināt, tāpat kā ūdeni nevar apturēt, ūdens tik un tā atradīs ceļu, kā izlauzties no nocietinājuma. Interesanti, bet kā izrādās es arī esmu Indigo bērns. Kad lasīju grāmatu par indigo bērniem, mazliet šaubījos, ka esmu tāds, jo teorētiski indigo bērniem vajadzētu būt uzstājīgākiem, mērķtiecīgākiem un tādiem kas nekad nestāv malā. Lasīt tālāk »

Jau ļoti daudz reizes esmu ar daudziem sev līdzīgi domājošiem cilvēkiem runājis par to, kāpēc ļoti liela sabiedrības daļa sev nodara tik ļoti pāri. Vispopulārākās vielas, kas tiek izmantotas šajā publiskajā pašnāvībā ir nikotīns, alkahols un tauki. Jeb, plašāk izsakoties, pīpēšana, dzeršana un pārmērīga rīšana. Patiesībā daudz ēst varbūt ka nebūtu tik slikti, tomēr ja organisms nav paspējis izvadīt nikotīnu un darvu, kā arī ļoti daudzus ķīmiskos savienojumus, kas radušies lietojot alkaholu, tad visticamāk notiks svara palielināšanās un aptaukošanās. Atceros, kā daudzi cilvēki, kas sevi jau norakstījuši kādai no šīm atkarībām man ir pārmetuši, sakot, ka esmu pareizais. Šis vārds tajā laikā ķērās pie sirds, radās galvā doma, ka varbūt vajadzētu tomēr darīt tā kā visi. Bija laiks, kad patiešām ļāvos plūsmai, tomēr šobrīd par visiem 100% varu teikt, ka esmu tas pareizais. Bet kas gan tur tik slikts, ja es gribu dzīvot tīru, veselīgu un laimīgu dzīvi, ka es negribu, lai mani vadītu mana zemapziņa, kad apziņa ir pilnīgi saindēta.

Lasīt tālāk »

Ir jau pāri 3jiem, bet vēl neguļu. Antas mammai dzimšanas diena, viesi vēl nav prom. Tagad viena “bomzene” raud, pilnīgā komā un sadusmojās uz savu džeku, ka viņš aicina iet mājās. Sen nebiju bijis sabiedrībā, kur tik daudz lieto alkaholu.
Mani tas nemaz neuztrauc, uz viņiem skatoties es redzu tikai projekcijas, nevis īstus cilvēkus. Es redzu viņiem cauri, viņi man ir kā uz delnas, redzu viņu domas, viņu sen aizmirstos, bet zemapziņā dzīvojošos kompleksus. Kā sākumā zib cilvēku acis, kad tiek attaisīta pirmā pudele un cik vulgāri un zemiski paliek uz beigām. Tagad jau lēnām domā par prom iešanu, kas mani priecē, pietiek vienai dienai. Starp citu, viens no viesiem ir pilnīga kopija manam vectēvam Kārlim Ābolam, tikai mazliet druknāks un lielāka auguma. Viņam pat ūsas tādas pašas un smaids. Vienā brīdī viņš tā paskatās un piemiedz ar aci, tieši tā kā to mēdza darīt vectēvs. Arī balss ļoti līdzīga. Esmu redzējis kādas pāris reizes, kad bija 3 gadi. Nezinu, kas tas ir par fenomenu, bet pat mani tas pārsteidz. Nofotogrāfēju viņu, vajadzēs pārfotogrāfēt vectēva bildi un salīdzināt. Jā, vectēvs jau labu laiku ir miris, kaut kad 90tajos nomira, pat nezinu kurā gadā un kur apglabāts. Tas nekas. Paralēles var savilkt ar šo vakaru-viņš nomira ar plaušu vēzi, arī šis “Kārlis” mirs tādā pašā nāvē… Žēl, labs cilvēks. Dzīvot bohēmā nav veselīgi. Nobeigumā gribēju uzrakstīt vēl par šajā dienā redzēto raidījumu. Latviešu. Par ezotēriku principā, bet manu uzmanību piesaistīja tāds izteikums, ka visumā visām lietām un struktūrām, kas protams ir visuma radītas, var piemērot vienus un tos pašus likumus, nav izņēmumu. Piemēram, inkarnācija piemērojama tikpat labi cilvēkam, kā galaktikai un pat dzīvniekiem, augiem vai planētām. Interesanti. Tas principā neko nemaina, tikai liek paskatīties uz lietām nu jau ar vēl savādāku skatienu. Vēl neesmu to aptvēris.Visi nu ir prom. Guļam.

Kad ieraudzīju brālēnam uzdāvāto teleskopu, iešāvās prātā ideja par Orgona teleskopu. Aizdomājos par to, kapēc vispār ar lēcām var panākt palielināšanas efektu, kāda ir optikas elementu izmēra un vēlamā saskatāmā objekta attālumu attiecība un kas ierobežo redzamības attālumu. Par cik Orgonam ir optiskas īpašības, tas man ļauj secināt, ka tieši orgons(jau atkal) ļauj vispār kaut ko saskatīt, palielināt utt. Vai tad ir normāli atbildēts uz jautājumu, kāpēc vispār lietas iespējams palielināt ar palielināmā stikla palīdzību? Var jau būt, bet tāpat neviens precīzi nezina, kāpēc tas notiek, zin tikai kā tas strādā. Iedomājos, vai tik nevar izveidot teleskopu vispār bez lēcām, stikliņiem vai spogulīšiem? Domāju, ka ir iespējams. Pirmkārt, jāpārstāj uzskatīt, ka mēs vispār lūkojamies uz priekšmetu, kas ir piemēram 100m attālumā. Tas priekšmets ir tepat, mūsu apziņa pieliek klāt 3 dimensijas, jo smadzenēs ir “implants”, kas mums ļauj domāt tikai lineāri. Grūts uzdevums. Orgons nav lineārs.

Lasīt tālāk »

Ideja, kas radās 2006tā gada laikam 3šajā februārī. Bijām Skultē vai arī tikai Saulkrastos. Tā diena bija gluži kā šī. Saulaina, ar baltu sniegu. Braucām pustukšā vilcienā, kas divreiz vecāks par mani. Vairāk man fascinēja tā doma, ka pa to pašu dzelzceļa līniju ir kādreiz gājis vilciens Rīga-Rūjiena, kuru “veiksmīgi” likvidēja 1995tajā gadā. Fascinēja tā doma, ka varēja 3 stundu laikā nokļūt līdz pat Rūjienai. It kā jau nav nekas pārāk ātri, tomēr tā ir eksotika, kādu grūti iedomāties. Ja tā padomā, tad ar mašīnu neko ātrāk nemaz nevar tikt līdz Rūjienai. Stunda paiet lai tiktu ārā no Rīgas, stunda lai tiktu līdz Valmierai un vēl stunda lai tiktu līdz Rūjienai. Nu var jau būt, ka ne tik ilgi, bet 5dienā stabili pa 3 stundām nekur nevar tikt. Vilciens būtu fīča, neskatoties uz to, ka tur būtu piebāzts.

Lasīt tālāk »