Cojs

Joprojām vilina doma par mežā pabūšanu kādu ilgāku laiciņu. Tagad jau esmu atradis karti tam reģionam, kur vēlos apmesties un katru reizi, kad to paskatos, mana iedvesma arvien pieaug. Aptuveni 10km^2 platības, kur mierīgi dzīvoties, nekas netraucē. Es tiecos pēc tā, jo negribu atzīt, ka esmu pieradis pie krātiņa Rīgā. Darba kolēģi jau paspēja uzzināt par maniem nodomiem un visi kā viens apšauba šo ideju un sauc mani par traku. Citos atkal izraisa dziļu nesaprašanu, ko gan var tik ilgi darīt cilvēks mežā gluži viens. Es gribu staigāt pa mežu, meklēt interesantas vietas, atrast kādu dīķīti, kādu pamestu māju, satikti kādu dzīvnieku un vienkārši noskaidrot domas uz lietām, kuras ikdienā ir grūti izdomāt līdz galam. Gribu uz tām 2 nedēļām justies kā meža vecis, noaugt ar bārdu un justies kā pats mežs. Vienu brīdi nošaubījos, varbūt tomēr neriskēt ar veselām 2 nedēļām. Bet es nevarēšu izpildīt pamatnosacījumu, ka nebūšu tur pietiekoši ilgi – tas ir noilgoties pēc šīs realitātes tā, lai man tiešām gribētos atgriezties. Visdrīzāk, ka pirmajās dienās man elementāri pietrūks tās ikdienišķās fīčas – duša, toalete, normāls ēdiens utt. Bet īstenībā nevarētu teikt, ka man ikdienā ir normāls ēdiens, es pat uzskatu, ka mežā man tas ēdiens būs garšīgāks, nekā tas, ko ēdu piemēram, katru dienu pusdienās pie darba.

Zinu, ka tas man palīdzēs vairāk saskatīt garīgo visapkārt, ļaus pakāpties pa pāris pakāpieniem tuvāk “augšai” un ļaus nebaidoties atvērt visas čakras un ļauties tai enerģijai, kas tur būs sastopama visur. Es vēlos atbrīvoties un domāju, ka tāda savā ziņā ieslodzīšana man to ļaus.

Jau pagājušajā ziemā biju izdomājis, ka gribu pavadīt kādu laiku pilnīgā vienatnē mežā. Aizbraukt vienkārši kaut kur ar visu vajadzīgo ekipējumu un 2 nedēļas no vietas vienkārši pavadīt mežā. Nekādu mobilo telefonu, nekādu portatīvo datoru. Tikai kompass, pulkstenis, varbūt kāda grāmata. Esmu pat aptuveni iedomājies, kur varētu doties. Nav gluži pilnīgi nezināms mežs, tur vismaz vienu reizi esmu bijis. Līgatnē, pie pašas Līgatnes upes ir ļoti forši. Vienīgi nezinu kā meža zvēri uz to noreaģēs. Mazliet neskaidrs ir šis jautājums. Negribas lai nakts vidū pamostos no kaut kādiem rukšķiem, ka telti būs aplencis meža cūku bariņš. Vēl gribētos dabūt to uzparikti, ar kuru var rāpties kokā – tādi kāpšļi, ar kuriem Latvenergo rāpjas stabos kaut ko labot. Domāju, ka tādu varētu dabūt. Rāpties kokos vajag lai varētu novērot vai tajā reģionā ir droši būvēt telti, citādi izrādīsies, ka aiz mežiņa ir mežsargam būdiņa…

Jāiemācā noķert kāda zivs un tamlīdzīgi. Kādu tīklu jāpaņem līdzi… Nezinu kāpēc šovasar tā arī nesaņēmos to izdarīt. Interesanti, pēc tik ilga laika man paliks garlaicīgi… 2 nedēļas pilnīgi nevienu cilvēku neredzot ir smagi. Vismaz man tā šķiet. Vismaz kārtīgi varēs koncentrēties meditācijai, neiztraucēs kaut kāds kluss “ņau” pie auss… Lai gan visa dzīve ir viena vienīga meditācija. Cik daudz paikas un kādu paiku ņemt līdzi? Žēl, ka tagad ziema, būtu paņēmis jau tagad atvaļinājumu un aizbraucis uz mežu.

Īsi sakot, domāju, ka šī ideja nepazudīs vēl kādu laiku, kamēr es to neīstenošu. Jāsāk rakstīt liste ar mantām, ko vajadzētu līdzi. Jāaizņemās no Normja Prīmuss, katliņš un tamlīdzīgas fīčas. Arī ar ūdens problēmu nezinu vai tikšu galā, vajadzētu aiziet kādā izpētes pārgājienā, novērot vai tur ir kāds smuks avotiņš. Tāds GPS aparāts, kāds ir Rengenam arī noderētu, piemēram, ja atrod kādu avotiņu, tad būtu kruti viņu tur atzīmēt, lai pēc tam nav problēmu viņu atrast.

Lasīt tālāk »

Runājot par kaimiņiem “Priežkalnos”, Mimis pieminēja, ka Gaņģis esot nākamajā dienā aiz Jāņiem, nomiris. Pirmā domā, kas iešāvās prātā, bija tas, ka viņš taču jauns bija. Beigās izrādījās, ka jau 60. Bet vai tas ir vecums, kurā būtu jānomirst no dzeršanas? Vai vispār vienalga no kā? Domāju, ka tas ir daudz par agru. Bet ja nav ko dzīvē darīt, tad tas ir optimāli. Bijām vakar aizgājuši līdz viņa “mājām”. Nav tur nekādu māju, tikai vecs pagrabs, ko viņš nezin kāpēc pirms desmit gadiem iztīrīja. Es ari piedalījos tā tīrīšanā. Īstenībā jau tikai pusi no tiem pagraba pamatiem iztīrījām, otra puse palika neiztīrīta – pilna ar akmeņiem un zemi. Smuka vieta mājai viņam tur būtu bijusi. Pa šiem 10 gadiem tik vien paspējis izdarīt, kā iztirīt dīķi un ielaist tur zivis. Laikam lai ar večiem būtu iemesls biežāk tur atbraukt – iedzert, izzvejot kādu zivi un tamlīdzīgi. Turpat netālu no tā dīķa bija arī ugunskura vieta un tam apkārt tukšās pudeles, protams, ne jau alus pudeles. Iespējams, tur arī ir norisinājusies viņa pēdējā “pjanka”. Liekas nereāli, ka tāda leģenda kā Gaņģis ir jau zem zemes. Pēc viņa palikuši tikai izsvaidīti pa pļavu baļķi, kurus nepaspēja pārdot, siltumnīcas ar sapuvušiem tomātu lakstiem un kaut kas līdzīgs ģeneratoram pļavas malā. Un tas ir viss, ko pa 60 gadiem var izdarīt? Milzīgs kvantums ar zemi un mežiem, bet jēgas no tā nekādas. Nu varbūt viņa bērniem kaut kāda jēga būs no tā.

Laikam jāiet pēc kafijas.

Šorīt īpaši var redzēt un arī just, ka rudens jau klāt. Nē, patiesībā vakar un aizvakar, kad lija lietus, bija īsts rudens. Šodien saulīte. Laiks ļoti ātri skrien. Nespēju katru dienu piefiksēt un paanalizēt. Atjēdzos tikai jau gultā, kad tūlīt grasos aizmigt. No rīta vieglāk pamosties, pat tad, ja esmu vēlu aizgājis gulēt. Tas laikam tāpēc, ka stresu dzīvē paliek arvien mazāk. Pirms gada uzstādīju tādu mērķi – tikt vaļā no visām problēmām, kas mani nomāca. Varu teikt, ka tas nu ir izdevies. Pusdienas ēdam vienā ēstuvē, kur ēdiens ar katru dienu paliek arvien pretīgāks. Rīga sāk iepatikties. Par to kādreiz pat sapņot nevarēju, ka Rīga varētu priekš manis kļūt komfortabla, bet nu tas ir noticis. Protams, viss varētu vērsties uz slikto pusi, ja man atkal vajadzēs braukt ar sabiedrisko cauri Rīgai katru rītu un vakaru. Tad visa tā vēlme kaut ko darīt un domāt pāriet. Vakar radās ideja pa reizei uzrakstīt kādu mazu stāstiņu. Kādreiz, skolas laikā, lasīju kaut kādu autoru, kuram bija tādi mazi, bet āķīgi un dzīves ironijas pilni stāstiņi. Vakar braucot pie Beātes uz vārdeni jau vien radās virsraksti vairākiem no tādiem maziem stāstiņiem, piemēram, par autobusa šoferi, bet nevis parasta autobusa šoferi, bet palīdzības autobusa. Tas ir tāds autobuss, kuram tā aizmugurē ir iemetinātas pneimatiskās durvis un pats autobuss ir dzeltenā krāsā, uz jumta oranža “mirgalka”(pat nezinu kā tādu lampu var nosaukt latviski). Vakar tādu autobusu redzēju iebraucam benzīntankā, bet bija jau vēls, pāri 11iem. Centos iztēloties, ko domā šāds cilvēks. Domāju, ka viņam tad tikai sākās darba diena, vai kaut kas līdzīgs dežūrai. Iedomājos, ka viņš droši vien zog degvielu. Bet ja nu ir tāda situācija, ka viņš zog, bet nav kam viņu pārdot un pašam nav kur viņu izlietot, jo nav vieglās mašīnas. Bet pārējiem kolēģiem arī nevar notirgot, jo arī tie zog to dīzeli, tiem nevajag. Tad nu iedomājos situāciju, ka tas cilvēks iziet vasarīgā dienā autoparka stāvlaukumā ar 20l benzīnkannu vienā rokā un otrā šļauku, lai nosūktu kārtējo “devu” no nelaimīgā, dzeltenā palīdzības Ikarusa. Pēc šī darbiņa, aiztaisa uzmanīgi kannu, aiziet nostāk, apsēžās un satausta kabatā cigarešu paciņu. Aizsmēķējis viņš domā, cik bezjēdzīgi tas viss ir… Tādas lūk man domiņas vakar ienāca, paskatoties uz to autobusiņu.

Nezinu kāpēc, bet man ļoti patīk atrasties galastacijās… Ja braucu ar vilcienu, tad dubultu prieku sagādā aizbraukšana līdz pēdējai iespējamajai stacijai šajā posmā. Un vēl labāk, ja tur nav neviena cilvēka un var pasēdēt uz soliņa un mierīgi padomāt. Var arī nebūt galastacija, bet svarīgi ir lai nebūtu neviena cilvēka. Arī pilnībā pamestas stacijas der, pimēram, Rūjienas vecā stacija, kur nav pat stacijas ēkas, sliežu, peronu – pilnīgi nekā. Bet tur ir savāda enerģētika, kaut kas netverams, bet sajūtams. Arī Skultes stacijā ir kaut kas interesants. Tas fakts, ka tur vairs neviens vilciens neies garām, liekas skumīgs, bet tajā pašā laikā interesanti.