Cojs

6dien vienam cilvēkam pastāstīju par pāreju, kura notiks pēc 5 gadiem un biju nepatīkami pārsteigts. Reakcija bija tāda, it kā tas būs redzams pa televizoru un būs iespēja pārslēgties uz citu kanālu(uz kādu 90 gadu amerikāņu filmiņu) vai arī izvēlēties režīmu, kādā tas notiks – ātri, vidēji ātri, vai lēni… Ir cilvēki, kuri vienkārši nepieņem NEKO, izvēlas paši kaut kādus izdevīgākos variantus, kā rezultātā kopējo plānu nesaprot. Tas ir apmēram tā, it kā mācoties matemātiku, pieņem tikai reizināšanu, pārējās darbības nē. Pats galvenais, ka biju domājis, ka šis cilvēks ir gaismas cilvēks – īstās taisnības meklētājs… Man gadās dažreiz vilties cilvēkos. Vispār šo nedēļas nogali varētu nosaukt par vilšanās nedēļas nogali, jo sanāca diezgan škrobīgi aizbraukt no Lodes pāatrinātā režīmā un pazemotā statusā. Šīs mājas vairs man nav pieejamas. Zinu, ka barjeru būvēju es pats, bet tā tas vairāk turpināties nevar, tik stipri nervi man nav. Nevaru mūžīgi pieciest tos tizlos Antas radus, kuri paši nezin, ko viņi grib. Viņiem biezenis galvā trūkst, tur tikai kaut kas līdzīgs praulam. Bet dzīve turpinās.

Sāku domāt atkal par to pašu ticēšanas-neticēšanas tēmu. Ja jau ir tik daudz lietu un parādību, kam cilvēks netic, tad kam viņš vispār tic? Varbūt nemaz neizmantojot tādu vārdu kā “ticēt”, bet no manas pozīcijas tas izskatās, ka cilvēks netic. Bet varbūt vienkārši cilvēkam trūkst resursu, lai to vispār mēģinātu saprast? Tur jābūt pilnīgi aklam, lai nemēģinātu meklēt taisnību un īstenību, jāskatās tikai zemē, nepamanot nevienu skudru, mušu vai gliemezi, par kuru rašanos tā arī neviens neko nezin. Darvins jau droši vien būtu mani tagad nopēris, bet es tik un tā nedomāju, ka viņam ir taisnība, nu nav visi tie kukaiņi, reptiļi(tai skaitā arī cilvēki) radušies evolūcijas ceļā, pārāk liels randoms. Labi, ka nav ar ko strīdēties šajā sakarā, jo tādas tēmas nav priekš skeptiķiem – viņus nevar pārliecināt arī vistiešākie pierādījumi, tad kāpēc vispār tērēt laiku? Man taču no tā ne silts, ne auksts, ka cilvēki kaut kam negrib ticēt, viņiem tikai sliktāk. Es tikai domāju…
Un vispār Rīgā jau nekādas skudra vai gliemežus nevar pamanīt, jo tādu te nav.

Vakar sanāca atkal uzlabot sev garīgo un atgriezties pie saprašanas. Tā grāmatas tulokošana ir viens garlaicīgs process un vakaros pēc darba jau nu galīgi negribas sēdēt un lasīt austrāliešu angļu valodu. Toties vakar… Viss bija savādāk. Drunvalo kā vienmēr mani māk pārsteigt ar savu atklātību un vienkāršību, viņš māk paskaidrot vissarežģītākos procesus, kas norisinās uz zemes tik vienkārši, kā suņa nošķaudīšanos, jo dabā viss ir vienkārši, tikai mēs to nezinam. Nedomāju te atstāstīt visu grāmatas saturu, jo man tas viss ir galvā. Protams, ja man kāds paprasītu: “Nu ko tad tu tur tādu izlasīji?”, tad es viņam nemācētu atbildēt. Starp citu ir bijuši tādi gadījumi, gluži vienkārši cilvēks, kurš to pajautā bieži vien nav spējīgs uztvert tādu informāciju. Tagad jāizdomā, ko darīt šos atlikušos 5 gadus…

Kādus 3 mēnešus apakaļ(kad Evans vēl bija mazs) ienāca prātā ideja, ka varētu iestāties Ģeogrāfijas fakultātē vides zinātnes kaut kādā virzienā. Šodien skatījos prasības un noskaidrojās, ka vajadzīgs CE laviešu valodā, kura man nav, bet ir B līmenis ģeogrāfijā, kas man iespējams palīdzētu tur tikt iekšā. Aizsūtīju tiem keksiem meilu, lai pajautātu vai nav kāda cita iespēja, bet man šķiet, ka viņi neatbildēs. Tur gribu stāties, jo pret visu pārējo, kas nav saistīts ar dabu, vairs negribu saistīties, būtu aizdomājies kādreiz videnē, ka programmētājam ir katru dienu jāsēž 8 stundas telpās, noteikti būtu mācījies cītīgāk bioloģiju, ķīmiju utt., un aizgājis kopā ar Ancīti uz biologiem. Pofig, ka viņiem iespējams algas ir zemas vai kaut kā tā. Nu bet ko tur vairs, viss jau ir pagājis un citas iespējas man nebūs…