Cojs

Pagājušo 6dien biju apsolījis krustmeitu aizvest uz Dabas muzeju parādīt visādus kukaiņus un izbāztus zvērus. Tā arī izdarījām, tomēr tā īsti viņai tas nepatika. Viņai vairāk patīk dzīvi kukaiņi. Nācās nepārtraukti stāstīt, kāpēc dzīvnieki ir beigti un vabolēm cauri izdurta adata. Bet zinu, ka viņa pozitīvi atcerēsies šo te mūsu muzeja apmeklējumu un visu zinās pilnīgi detalizēti, neskatoties uz to, ka visus stendus tā kārtīgi neapskatījās. Vēl ik pa brīdim radās jautājums, kad mēs brauksim uz zoodārzu, kas man nemaz tik jauki nelikās, jo man tas zoo besī ārā, tur nav ko redzēt. Protams, ka braucām arī uz zoo. Tikai vēlāk izrādījās, ka viņa ir tik slīpēta, ka zoo nebija vajadzīgs dēļ zvēriņiem, bet gan dēļ cukura vates un citiem “snekiem”, kurus viņa man centās izspiest…

Lasīt tālāk »

Kā jau bijām plānojuši un vēlējušies, esam nogājuši otro maršrutu. Plānots iet bija jau 6dien, bet sanāca nelielas neskaidrības, kā tikt līdz Limbažiem, tāpēc izdomāju, ka jāpadara kaut kas 6dien pa māju un 7dien no paša rīta jāsēžās autobusā un jābrauc uz startu. Lasīt tālāk »

Atradu vienā blogā perfektu stāstiņu, kas man izraisīja smaidu.

Vēl nedzimušu dvīņu pāris sarunājas mātes vēderā.
„Saki man, vai tu patiešām tici, ka pastāv dzīve pēc piedzimšanas?“jautā viens dvīnis otram.
„Jā, pavisam noteikti! Šeit iekšā mēs augam un kļūstam stipri, gatavojoties tam, kas būs ārā“,.atbild otrs dvīnis.
„Man šķiet, ka tās ir muļķības!”saka pirmais. Nevar taču būt dzīve pēc piedzimšanas – kā tad tā varētu izskatīties?“
„Tik precīzi jau es arī to nezinu. Bet tur noteikti būs daudz gaišāks nekā šeit. Un varbūt mēs skraidīsim apkārt un ēdīsim ar muti?“
„Šitādas blēņas es vēl neesmu dzirdējis! Ar muti ēst, kas par traku ideju! Mums taču ir nabas saite, kas mūs baro. Un kā tad tu gribēsi skraidīt? Tam taču nabas saite ir daudz par īsu.”
„Tomēr es domāju, ka tas noteikti izdosies. Viss būs vienkārši nedaudz savādāk.”
”Tu maldies! Neviens no tiem, kas piedzimuši, taču nav atgriezies. Ar piedzimšanu dzīve beidzas un punkts.”
„Es tev piekrītu, ka neviens nezina, kā izskatīsies dzīve pēc piedzimšanas. Bet es zinu, ka tad mēs redzēsim savu Māti un viņa par mums rūpēsies.”
„Māti??? Tu taču neteiksi, ka tici Mātei? Nu kur tad viņa īsti ir?”
„Nu šeit – mums visapkārt. Mēs esam un dzīvojam viņā un caur viņu. Bez viņas mēs nemaz nevarētu pastāvēt!”
„Muļķības! Neko no tādas Mātes es neesmu jutis, tātad viņas nemaz nav.”
„Un tomēr. Dažreiz, kad mēs esam pavisam klusi, var dzirdēt viņu dziedam. Vai arī sajust, kā viņa glāsta mūsu pasauli…”

Šis nelielais stāstiņš spēj pateikt tik daudz par mūsdienu cilvēka domāšanu – par to, ka visu izlemj no tā, ko viņš zina. Paralēles varētu vilkt ar dzīvi pēc nāves, cik daudz cilvēki smejas par tādu domu un netic, tomēr tikpat daudz cilvēku uzskata to par pašsaprotamu. Man patika vieta par to, ka nabassaite būs par īsu, ka nevarēs skriet. Protams, dzīvojot noteiktā vidē un apstākļos, ir grūti iztēloties kā būs pēc tam, bet noliegt to arī nevajadzētu. Tas, kas šo rakstu rakstījis ir patiešām dziļi izpratis VISA būtību, ja spēj uzrakstīt tik dziļdomīgu rakstu.

Bieži gadās dzirdēt kunkstēšanu par to cik valstij slikti iet un ka nekam nav naudas. Protams, šādas žēlabas atskan tikai no zemākajiem slāņiem, augšējie slāņi tanī pašā laikā viltīgi smīn un klusē…

Lasīt tālāk »

Šī ir laikam ortā un beidzamā reize, kad pierakstu to, ka es no rīta skrienu. Tas tāpēc, ka zinu, ka tā kļūs par sistēmu. Šorīt skrienot biju patiešām pārsteigts un priecīgs. Skrienot jau turpceļā jutu, ka enerģijas ir daudz un varu skriet vēl un vēl. Tas priekš manis ir milzīgs pārsteigums. Vakar diemžēl nesanāca paskriet, jo dīvainā kārtā aizgulējāmies. Uzliku pulksteni uz 6iem, bet tas nenozvanīja, kā beigās izrādījās pulkstens būtu zvanījis vakarā 6os, nevis no rīta. Lasīt tālāk »