Cojs

Nē, šoreiz nav domāta celle, mašīnas baterejas, bet šoreiz manas. Ir dienas, kad liekas, ka nekas nav aizsniedzams vairs ar roku un vairs neko negribas darīt. Rīts sākas labi, tomēr uz vakarpusi nāk virsū skumjas vai varbūt vientulība. Ārā līst lietus, protams, tieši tad, kad jāiet mājās. Pat ar lietussargu nav patīkami valkāties tādā laikā. Protams, kaķim vajag paiku, tas nozīmē tikai to, ka 20 minūtes ilgāk vajadzēs pavadīt ejot. Jā, es varēju braukt ar mašīnu, tomēr izvēlējos iet ar kājām, jo gribu ietaupīt vismaz tik daudz degvielu. Dzeru kumelīšu tēju, tas šobrīd ir vienīgais mierinājums. Par zinātni pa nedēļu sanāk jau aizmirst, jo nav ar ko parunāt par to. Tā nu esmu viens savās domās un darbos, kas visvairāk skumdina. Bet tas nekas, patiesībā jau esmu pie tā pieradis, ka lielākā daļa domu jāpatur pie sevis, jo citiem šīs domas liekas muļķīgas, absurdas vai nepilnīgas. Vienu dienu aizdomājos, ka man pietiek ar ceļu uz mērķi un tas pat man rada lielāku prieku iespējams nekā pats galamērķis. Cilvēkiem ir vajadzīgs TIKAI galamērķis, pārējais ir garlaicīgi. Aklums. Aklums. Aklums. Un arī Tukšums. It īpaši šodien. Bet dienas beidzas un sākas jaunas, tāpēc nedrīkst nokārt galvu.

Esmu atkal atgriezies no brīvdienām, kuras daļēji pavadīju Lodē un daļēji Valmierā. Kopējo atzīmi par brīvdienām es varētu likt 9. Neesmu no tiem, kas neliek ne par ko 10, jo 10 ir iespējams. 5dien paliku pa nakti Valmierā un no paša rīta jau braucu uz Lodi. Gribējās apraudzīt kā tur iet cellei un vēl šo-to padarīt. Tēvs jau bija uzlādējis celli(nezinu īsti kapēc), nācās lādēt vēlreiz, jo gribējās redzēt kādas ir izmaiņas. Un izmaiņas bija. Visa virsma pārklājās ar putām un ap vidējo cilindru krājās lielāki burbuļi. Bija arī pamanāma tāda kā kustība, burbuļi pārvietojās no centra uz malām. Pēc piecu minūšu lādēšās, ar burbuļiem bija gandrīz visa virsma un skats bija ļoti labs. Apmēram 2 minūtes pēc izslēgšanas, visi burbuļi pazuda un atkal ūdens bija kristāliski dzidrs. Tas lādiņš, kāds bija pirms nedēļas, nu atkal ir sasniegts. Iespējams tēvs filtrējot kaut kur zaudēja lādiņu, jo pēc tās, reakcija krietni samazinājās, nākamreiz filtrāciju izveikšu pats.

Lasīt tālāk »

Man par lielu brīnumu 6dien no rīta jutos pilnībā saslimis un švaks. Biju kaut kur saaukstējies, iespējams tas bija manas mātes novārdzinātajā mājā. Sākumā tas viss bija tikai kā parasti pēc pelējuma apsēstās mājas apciemošanas, bet tad, kad tas nepārgāja, sāku domāt, ka patiešām man ir iesnas. Vakarā bijām Madonā un ar katru brīdi jutos arvien sliktāk. Gāju gulēt jau ar tādu kā drudzi un no rīta tas nebija pārgājis. Aizgāju apciemot celles un situācija tikai pasliktinājās. Nolēmu svētdien veseļoties un mani uzreiz arī pieteicās ārstēt. Piedāvāja karstu vannu un sutināties zem segām. Es piekritu nemaz nedomājot, jo tad īpaši padomāt nevarēju. Jau tiku sabarots ar tējām un medu, tā ka svīdu jau bez vannas. Vannā tikai ieliets diezgan karsts ūdens, pievienots mazliet vannas sāls, sinepes un arī soda.

Lasīt tālāk »

Vakar sāku pārdomāt visu celles projektu un sapratu, ka iespējams celle atrodas nepareizajā vietā. Tai ir diezgan pagrūti uzlādēties vietā, kur ir pilns ar vecām mantām, benzīnkannām, veciem skapjiem, turklāt tur smird pēc benzīna, elļas utt. Nav nekāds brīnums, ka tā ar grūtībām tiek līdz otrajai stadijai un tad vēl knapi. Tagad plāns ir sekojošs. Izdomāt, kur varētu būtu klusāka un enerģētiski brīvāka vieta. Iespējams kūtī blakus vistām, bet tie tizlie radījumi to vien dara kā ķērc, tāpēc iespējams šis variants nebūs pareizais. Pirms vietas maiņas vēl gribu pamēģināt pārveidotāju un tīru ūdeni, domāju, ka tad būtu labs rezultāts. Tas tā, tikai pārdomas.

Šodien sanāca sildīt mikroviļņu krāsnī savu sacepumu/plāceni, bet ne jau tāpēc, ka esmu mikroviļņu krāsniņas piekritējs, bet tāpēc, ka uz pannas tādu plāceni ir pagrūti izcept. Virtuvē vēl bija cilvēki, tipiskie oponētāji, kas tikai pavīpsnāja par to, ka īsti negribu sildīt mikroviļņos savu pārtiku. Un bija tiešām izbrīnīti, kad teicu, ka mikroviļņi taču nevar būt nekaitīgi. Normis, protams, “nobēra”, ka mikroviļņu krāsns silda ēdienu TIKAI stariem attduroties pret ūdeni, līdz ar to ūdens uzsilst. Protams, tehniski tā tas arī notiek, tomēr nevienam pat prātā nav ienācis, ka ūdens ir mūsu galvenā sastāvdaļa un tas ir ļoti sarežģīts ķīmisks savienojums. Pēc jebkādas apstrādes tam zūd dabiskā struktūra, kur nu vēl vardarbīgā veidā uzsildīts ēdiens ar milzīgas jaudas radio viļņiem. Tā jau tas ūdens nav pārāk strukturēts, ja vēl mēs sildam ēdienu mikroviļņos, tad ūdens tajā ēdienā kļūst pavisam miris un nodara mums tikai ļaunumu. Bet… Es jau nu neiešu cilvēkus par to pārliecināt, katram ir izvēle kam ticēt un cik lielā mērā. Es ne tikai esmu šo informāciju lasījis/redzējis dažādos avotos, bet es arī iekšēji JŪTU, ka tā tas ir. Man ir radies priekštats, ka jo gudrāks un vispusīgāks cilvēks ir vispār zināmās un populārās lietās, jo grūtāk tam ir atkāpties no tām un atzīt kaut ko pavisam jaunu un tādu, kam bezgalīgi pierādījumi nemaz nav vajadzīgi. Kazbārdiņa vēl pamanījās iestarpināt, lai es pēc tam izdzeru litru piena, uz ko es atbildēju, vai tā sarkastiskā piezīme nozīmētu to, ka mikroviļņi nav kaitīgi? Uz ko atbilde bija noliedzoša. Cilvēki paši nezina ko runā. Pagājušā piektdiena man bija mācība, nejaukties citu cilvēku uzskatos, pat tad ja tie ir acīmredzami nepareizi, vēl jo vairāk ar “Naura” tipa cilvēkiem…