Cojs

Sākumā šo rakstu gribēju veltīt Joe Cellei, bet pēc tam, kad šim rakstam biju uzlicis statusu “Privāts”, man radās iedvesma uzrakstīt arī kaut ko citu. Nē šis raksts laikam nebūs privāts, bet citas savas domas es varu izlikt kādā rakstā, ja es esmu pavisam brīvs no domām, ka kāds to kādreiz izlasīs. Patiesībā nu jau negribu ka kāds lasītu manas piezīmes. Neizprotu tos, kas raksta blogus priekš citiem, lai kāds papliķētu pa plecu un pateiktu: “Eē, vecais, tu gan vareni apdirsi to filmu, ko vakar noskatījies. Tiešām liels sūds.” Šim bloga īpašniekam tad parādās patmīlīgs smaidiņš, it kā viņš ar šo bloga rakstu būtu izdarījis kaut ko diži noderīgu, pat neapzinoties, ka tieši viņš skatās tos Holivudas murgus un tieši viņš NOSECINA, ka tā vai cita filma ir slikta. Nu gan jau katrs zinās par ko iet runa. Man blogs laikam ir tāda kā vieta, kur es cenšos piefiksēt savas dzīves spožākos brīžos, tas ir tādus brīžus, kad manā galvā rodas iedvesma. Pēdējā laikā arvien vairāk nosecinu, ka pasaulē valda drausmīga divkosība. Lasīt tālāk »

Ir teiciens, ka mēs visu laiku “kustamies” pa spirāli, ka atgriežamies visu laiku starta pozīcijā. Laikam būs jāpiekrīt šim teicienam, jo daudzējādā ziņām esmu nonācis atkal tur, kur biju pirms gada vai pirms diviem. Atkal ir parādījusies vēlme uzsākt darbus “Mikmežās”. Kad iedomājos par to, tad mani pārņem patīkams satraukums un vienlaicīgi nelielas bailes. Atkal ienāca prātā doma vai atkal nemesties tajā iekšā. Pa gadu nekas tur nav mainījies, Putnu interese par to vietu saglabājas tikai tik ilgi, kamēr zāle nav ataugusi. Gribas mazliet globālāk tur iesaistīties un šoreiz ne uz “aklo”. Gribu parunāt ar Antas senci kas tur ir un kā. Esmu atkal spirālē nonācis tajā pašā izejas pozīcijā. Ko darīt? Mani pat tikai doma par to vietu iedvesmo. Tad vēl mana tēva piebildes par to, ka man vajadzētu turpināt tur iesākto. Nu nezinu, gribas jau, bet negribas, ka tur atkal ieradīsies kāds nevēlams un jutīsies kā savās mājās. Galvenais mērķis ir uzcelt pirtiņu un izrakt lielāku dīķi, bet tas atkal pievilinātu Putnus pavisam noteikti un tiklīdz es tur nebūtu, tur būtu bezgalīgi tusiņi, kas mani pārāk neiepriecina. Ļoti izdevīga situācija – viens muļķītis, fanāts izdara visus darbus un citi var tikai atbraukt patusēties uz turieni. Šī doma nomāc, bet iespējams pēc sarunas kaut kas noskaidrosies.

Iedomājos vienu tādu lietu, kas citreiz traucē, piemēram, ejot pa trepēm nedrīkst atcerēties, ka ej pa trepēm un ka var arī sapīties kājas un nogāzties. Protams, nogāzties nevar, bet paklupt gan var. Otrs, nedrīks atcerēties, ka košļā kaut ko mutē, tad iekodīsi mēlē vai lūpā, katrā ziņā iespēja, ka to izdarīsi palielināsies. Tāpat ir ar visām lietām, kas notiek refleksu līmenī, arī domāšana. Ja, piemēram, vajadzēs kaut ko ļoti izdomāt, nedrīkst sevi pieķert pie domas, ka tu domā, arī tas būs nelabvēlīgs apstāklis domāšanai. Vismaz man tā ir. Arī pie stūres braucot, nedrīkst atcerēties, ka tu brauc, nevar analizēt, citādi var kaut ko nepamanīt un kļūdīties. Arī lecamaukliņa ir piemērs, ja lec un nedomā par lekšanu, tikai skaita lecienus un ietur ritmu, tad viss kārtībā, tiklīdz tu padomā par kaut ko citu vai piedomā pie lekšanas kā tādas, par intervāliem starp lecieniem vai vienalga kaut ko citu, kas attālina tavus refleksus, momentāli notiek kļūme un sliktākajā gadījumā dabon pa seju ar lecamauklu. Secinājums no tā viens – viss jādara dabiski un nepiespiesti!

Vakar bija viens no vislabākajiem pārgājieniem dabā, kāds pēdējā laikā ir bijis. Pats liktens mūs uz turieni atveda, tāpēc tas bija vēl jo labāk. Ja kaut ko plānotu, tad notiekti nesanāktu tik labi.

Viss sākās ar diezgan nepatīkamu notikumu – Agnese uzraksta sms, ka Mimim esot palicis slikti ar sirdi un viņa esot aizvesta uz Cēsu slimnīcu. Plus tam visam Asnatei ārsts pie reizes noskaidro, ka iespējas esot plaušu karsonis, ka vajagot diezgan steidzami parādīt ārstam. 39,5 temperatūra 2 gadīgam bērnam nav īsti normāli… Līdz ar to 1dienas vakarā tiek uz slimnīcu aizvesta arī Asnate, tikai Rīgas slimnīcu. Mēs neko nenojausdami bijām Rīgā un nemaz neplānojām braukt uz to pusi, jo manas priekšnojautas dēļ biju atteicis braukt uz Ķigariem. Zvana Ģirts un satraukts kaut ko saka par Jāņa darba mašīnas nogādāšanu Rīgā. Par cik viņam ir Samsung firmas telefons, es ļoti maz ko sapratu. Izlēmu paspēt uz vilcienu tajā pašā vakarā un jau 21:07 bijām vilcienā, kas devās uz Līgatni. Lasīt tālāk »

Arvien vairāk saprotu, ko īsti nozīmē “lielais kritums”. Tas bija laiks, kad bija speciāli jāpazemina apziņas līmenis visiem zemes iedzīvotājiem. Cik saprotu, tad tas tika izdarīts ar piramīdu palīdzību. Zemes enerģētikas caurstrāvota, piramīda paveica savu darbu. Neesmu arī pārliecināts, kādiem mērķiem tieši bija domātas visas telpas piramīdas iekšienē, ir versija, ka tā bija īpaša skola ēģiptiešu garīgajai attīstībai. Pavisam iespējams. Interesanti, ka miljoniem cilvēku brauc uz turieni un skatās, cik ģeniāls monoments tas ir, nemaz neapzinoties, ka kādreiz ir zinājuši visu par piramīdām, ka paši piekrituši tam, ka visu aizmirsīs. Tas manuprāt simbolizē “lielo kritumu” – piramīdas 2007tajā gadā un blakus mūsdienu cilvēks, kurš skatās uz piramīdām ar tādām acīm, it kā skatītos tām cauri, it kā redzot tikai monomentu un neko citu. Tas ir vēl ģeniālāk par pašu piramīdu eksistenci. Tā ir tāda kā rekursīva doma – cilvēks aizmirsa dēļ piramīdām, kas viņš ir patiesībā un tagad skatoties uz piramīdām vai vienkārši zvaigznēs domā, ka aiz tā visa stāv kaut kādi citplanētieši vai senie ēģiptieši, kas “nezināmu” iemeslu pēc pēkšņi degradējas un kļuva par parastiem cilvēkiem. Eksperiments strādā, šādas cilvēku domas un pieņēmumi nozīmē tikai to! Tur ir tā atbilde, kāpēc piramīdas bija vajadzīgas. Gan jau mēs vēl uzzināsim, kas aiz tā slēpjas, tiklīdz mums “atdos” mūsu atmiņas un zināšana, tiklīdz mēs atkal būsim Dievi. Versiju ir daudz, tomēr vispareizākā un neapstrīdamākā versija, kura arī sakrīt ar īsteno, glabājas katra cilvēka sirdī, tikai ne katrs spēj uzticēties sirdij.