Cojs

Šim pārgājienam psiholoģiski, morāli, bet ne fiziski gatavojot jau labu laiku. Pirms apmēram 3 mēnešiem pārgājiena organizators Ķeņģa kungs ierunājās par šo pārgājienu un uzreiz arī atklāja, cik liels ir maršruts. Provizoriskais aprēķins ~120km. Prātam neaptverami vai ne? Sākumā man arī tā šķita. Biju stingri nolēmis novērst iepriekšējā garā pārgājiena sliktos faktorus, kas kavēja normālu iešanu. Diemžēl ekipējuma iepirkšanu atliku gandrīz uz pēdējo brīdi, kas nedaudz man pašam arī iegrieza, bet ne tik ļoti, lai sabojātu pārgājienu. Pārgājienam bija atvēlētas 4 dienas, kas man likās vairāk nekā pietiekami, lai noietu 120km. Tomēr šīs 4 dienas arī iedvesa nelielas bažas par to, vai varēšu izturēt – iet 2, 3 un 4 dienas pēc kārtas. Pārgājiens notika 2009. gada 24, 25, 26, 27. aprīlī. Brīdinājums: Raksts ir ļoti garš!

Lasīt tālāk »

Jāsāk jau ar to, ka šis pārgājiens netika plānots, par to ierunājās mans bijušais kolēģis Ķeņģa kungs. No sākuma man likās diezgan kreizī doma doties pārgājienā pa dzelzceļa līniju kas jau ĻOTI sen nefunkcionē. Tajā brīdī es vēl nezināju kad tieši līnija slēgta un tā. Pa salīdzinoši nesen slēgtu līniju jau brīžiem nav viegli iet, bet šī man likās būs pavisam nepateicīga. Vairāk vai mazāk tā arī bija, tomēr man ļoti patika pārgājiens, kas pagaidām ir arī mans personīgais rekords – precīzi gan nezinu, bet gandrīz 60km divās dienās. Ceļojumā devās Edmunds A., Mārtiņš Ķ., Ivars V., un es. Kompānija uz goda.

Lasīt tālāk »

Kā jau bijām plānojuši un vēlējušies, esam nogājuši otro maršrutu. Plānots iet bija jau 6dien, bet sanāca nelielas neskaidrības, kā tikt līdz Limbažiem, tāpēc izdomāju, ka jāpadara kaut kas 6dien pa māju un 7dien no paša rīta jāsēžās autobusā un jābrauc uz startu. Lasīt tālāk »

Jāsaka tā – beidzot esmu sācis darīt to, ko gribu. Ar to gribas iesākt šo rakstu. Jau sazin cik ilgi biju sapņojis, jā tieši sapņojis par to, ka varēšu izstaigāt šo posmu līdz pat pašai Rūjienai vai tālāk. Kapēc gan neaiziet? Jā, ja man nebūtu tik saprotošas draudzenes visos jautājumos tas iespējams būtu grūtāk, bet tā jau ir tikai vainas meklēšanas, patiesībā es viens pats varētu iet jebkurā laikā, ja GRIBĒTU. Kas tik īpašs šajā pamestājā dzelzceļa posmā? It kā jau tur ir tikai izraustīti dzelzceļa palikņi, krūmi un uzbērums. Bet priekš manis tā ir kaut kāda maģiska vieta. Vai tā ir misija, kas laužas uz āru tādā veidā vai no iepriekšējām dzīvēm palikusi kāda informācija, to es nezinu, bet mani pievelk dzelzceļš un sāpina, ka tas tiek slēgts. Jā, dzelzcelš kā tāds ir novecojis līdz ārprātam, 21majā gadsimtā tādiem vispār vairs nebūtu jābūt, bet alternatīvas jau nav.

Lasīt tālāk »