Cojs

Kādu dienu pie pusdienu galda sanāca pavisam neviļus uzsākt sarunu par radio un par to, cik sarežģīti būtu pašam tādu uztaisīt. Panesās dažādas interpretācijas, bet iesākām šo sarunu tāpēc, ka ēstuvē skan Star FM un pamanījām, ka gandrīz vienā un tajā pašā laikā, kad ejam ēst, skan tās pašas dziesmas. Pat ja, programma, tiek nomainīta vienreiz nedēļā, jau tas ir diezgan nožēlojami. Un repertuārs tajā radio ir 10-15 gadus vecs, protams, ir pa kādai jaunai dziesmai, bet ja tādas tur gadās, tad spēlēšanas koeficients tai ir tik liels, ka tā jau ir nejēdzīgi nodrillēta. Uzreiz pēc dažu pilnīgi pliekanu dziesmu nospēlēšanas seko vismaz 10 reklāmas! Nezinu gan cik bieži tiek laistas reklāmas, jo cenšos šo radio neklausīties. Tātad, man kā kaislīgam radio klausītājam(pat ja es tāds būtu), reāli netiek nekas dots. Bet es taču reklāmu noklausījos! Kāpēc tad man jāklausās kaut kāda Roksette pēc tam??? Es gribu klausīties vatever kaut ko, tikai ne Rokseti – jau 100000to reizi. Nemaz nerunājot par Skonto, šim radio repertuārs ir vēl švakāks un kādreiz klausoties to mašīnā bija reizes, ka dziesma otreiz jau skan(dažu stundu laikā). Galvenā ideja – ja jau man liek klausīties reklāmas, tas lūdzu investējiet taču arī programmas kvalitātē. Šeit gribētu paslavēt Radio SWH, tur cepuri nost, ir gan mūzikas dažādība, gan labi dīdžeji. Protams, arī reklāmas, bet šajā gadījumā nepalieku apzagts, bet ieguvis arī cerēto rezultātu, kad ieslēdzu radio – paklausos mūziku un relaksējos/braucu ar auto.

Lasīt tālāk »

Jau kādu laiku mēģinu saņemties uzrakstīt aprakstu par ceļojumu, kas notika nu jau pirms pāris mēnešiem. Par cik esmu stingri nolēmis vairs neskatīties nekādas filmas, seriālus un citus laika kavēkļus, tad pēkšņi parādās laiks gan mācībām, gan lasīšanai, gan blogam, kurš bija atstāts novārtā. Ceļojums bija pa pusei spontāns, pa pusei plānots. Kā es to visu biju iedomājies iepriekš? Atceros, ka Anta man stāstīja par to, kā viņa kādreiz tur bija bijusi un esot paticis, par Beloje ozero un laipnajiem radiem. Neko vairāk par Baltkrieviju nezināju. Prātā bija arī palicis, ka tas ir krietni tālāk, bet izrādās tikai kādi 450km no Rīgas, kas ir tiešām niecīgs attālums. Pat uz robežas nav pārāk ilgi jāstāv.

Lasīt tālāk »

Aizmirsu pieminēt, ka taisīšu, pareizāk sakot centīšos taisīt, orgona detektoru. Tā ir pavisam vienkārša ierīce, kas rāda orgona intensitāti.

Vajadzīgs tikai ļoti sīks kondensators, tādu nekur nevar dabūt. Tas dzeltenais ir mūsdienu interpetētais detektors, kuram jau ir mikroshēma. Baltais ir Vilhelma Reiha izveidotais orgona detektors. Precīzi gan nezinu kā tas strādā. Tas man ir kā variants B, ja nu tas pirmais neizdosies. Andrix jau vakar pasmējās par tādu domu, jo tur tikai magnētiskos laukus un citus trokšņus varēs notvert. Piekrītu, bet noteikti arī orgonu tas noteiks. Domāju nākamnedēļ sākt to taisīt un testēt. Nevajag vilkt garumā.

Sākumā šo rakstu gribēju veltīt Joe Cellei, bet pēc tam, kad šim rakstam biju uzlicis statusu “Privāts”, man radās iedvesma uzrakstīt arī kaut ko citu. Nē šis raksts laikam nebūs privāts, bet citas savas domas es varu izlikt kādā rakstā, ja es esmu pavisam brīvs no domām, ka kāds to kādreiz izlasīs. Patiesībā nu jau negribu ka kāds lasītu manas piezīmes. Neizprotu tos, kas raksta blogus priekš citiem, lai kāds papliķētu pa plecu un pateiktu: “Eē, vecais, tu gan vareni apdirsi to filmu, ko vakar noskatījies. Tiešām liels sūds.” Šim bloga īpašniekam tad parādās patmīlīgs smaidiņš, it kā viņš ar šo bloga rakstu būtu izdarījis kaut ko diži noderīgu, pat neapzinoties, ka tieši viņš skatās tos Holivudas murgus un tieši viņš NOSECINA, ka tā vai cita filma ir slikta. Nu gan jau katrs zinās par ko iet runa. Man blogs laikam ir tāda kā vieta, kur es cenšos piefiksēt savas dzīves spožākos brīžos, tas ir tādus brīžus, kad manā galvā rodas iedvesma. Pēdējā laikā arvien vairāk nosecinu, ka pasaulē valda drausmīga divkosība. Lasīt tālāk »