Cojs

Esmu izlasījis arī šo grāmatu, bet nevarēju saņemties uzrakstīt par to aprakstu. Jau esmu minējis, ka Reiha grāmatām aprakstus ir diezgan grūti rakstīt, jo pirmkārt, tās ir rakstītas tādā kā laboratorijas piezīmju žurnāla stilā, kur brīžiem nav nemaz temata, tikai piezīmes. Par cik angļu valoda nav mana mātes valoda, arī sanāk aizbraukt no konteksta. Galveno ideju es sapratu pavisam droši – šajā grāmatā Reihs aprakstīja savu pieredzi, kas viņam ir bijusi ar Orgonu visplašākajā mērogā, ar Zemes atmosfēru. Diezgan iespaidīgi patiesībā, jo viss iecerētais viņam izdevās. Piemēram, nokrišņu daudzuma ietekmēšana ar CloudBusteru. Interesanti arī tas, ka šajā procesā VIENMĒR līdzās bija kāds lidojošais šķīvīts un Reiham un viņa komandai pat izdevās to neitralizēt, vēršot pret to savu CloudBusteru. Bet pats galvenais, ko sapratu lasot šo grāmatu, ir tas, ka Reihs pats sev parakstīja spriedumu ar šīs grāmatas uzrakstīšanu un pārlieku lielo uzticēšanos Amerikas valdībai. Reihs gribēja tikai kā labāk un pārāk naivi uzticējās, ziņojot par visiem saviem eksperimentiem, arī lidojošo šķīvīšu kontekstā. Viņu pašu drīz vien apcietināja it kā tikai par kaut kādu nelegālu ārstēšanu, bet patiesībā tas bija veids, kā viņu klusiņām novākt no ceļa, jo viņš jau bija uzzinājis pārāk daudz. Cietumā vai arī tikai izolatorā viņš nomira it kā no sirdslēkmes. Kas zina, kā viss būtu izvērties, ja viņš turpinātu savus eksperimentus… Man arī radās ideja, ka valdībai pat viņu izdevīgāk bija paturēt pie sevis dzīvu, jo viņa zināšanas bija un ir unikālas, neviens šajos 50 gados nav neko tādu sasniedzis. Domāju, ka viņam arī piedāvāja sadarbību, bet zinot Reiha godprātību, viņš nepiekrita, tādējādi izvēloties otru opciju – nāvi.

Lasīt tālāk »

Viņš gulēja uz muguras un skatījās griestos. Sāka mākt sāpes, bet vēl negribējās kliegt, negribējās, lai atkal atnāk sieva, negribējās atkal pazust. Istaba bija tumša, gandrīz tikpat tumša, kā no rīta, jo ir ziema. Vēl nedaudz pacietīsies un tad atkal iekritīs bezdibenī. Jā, sāpes kļūst vairāk neizturamas un nākas saukt sievu. Šis mirklis tieši pirms sāpēm atgādina laikus, kad varēja mierīgi izliekties pa logu un uzvilkt kādu dūmu, ne par ko nedomājot atgulties dīvānā un skatīties televizoru. Tagad tas vairs neuztrauca, tikai sirdī tāda kā smeldze un prātā doma, ka varbūt kaut kas ir izdarīts nepareizi. Varbūt. Atnāk sieva ar nelielu paplātīti un ar medmāsas veiklību un precizitāti satausta vēnu un iepludina tajā ziedus, sauli un svaigu gaisu. Armands piever acis, bet viņš vēl ir šajā realitātē. Sāpes pazūd. Armands jūt ka krīt un nekur neatsitas, jūt kā pelējums smaržo nevis smird, jūt cik viņš ir jauns nevis vecs. Viņš jūt. Tikmēr Iveta noņem žņaugu un pamet istabu. Armandam patīk censties neaizmigt, jo tad var vairāk izbaudīt to, cik labi ir tad, kad nekas nesāp. Piecelties gan viņš nevar, jo tad kad asinīs ir iepludināta gaismas dzira, kājas dīvaini ļogās. Tās jau arī tāpat nav diezko spēcīgas. Bet kad sāpes atgriezušās, tad uz staigāšanu prāts nenesās… Lasīt tālāk »

Šis stāsts ir par kādu zēnu, kuru liktenis bija izvēlējies priekš īpaša uzdevuma. Piedzima viņš pavisam parastā ģimenē. Tēvs šoferis ar ļoti daudzām idejām, māte šuvēja ar mazāk idejām. Tēvs vidēja auguma, slaids, ar pelēkiem matiem. Māte mazliet mazāka auguma ar rudiem, čirkainiem matiem. Dēla piedzimšana tēvu padarīja ļoti lepnu, tēvs kala lielus plānus un gribēja daudz iemācīt dēlam. Tēvu sauca Jānis un māti Judīte. Kā jau kārtīgā ģimenē, kur galva ir Jānis, arī dēlu nosauca tādā pašā vārdā. Par to tēvs lepojās dubultīgi. Tēva galvenais hobijs bija sintizatora spēlēšana. 6dienās, kad Judīte gludināja Jānim kreklus un treniņbikses, Jānis domāja kādu jaunu melodiju, skatoties televizoru. Dzerot alu “Pirāts” idejas palika arvien vairāk. Ejot uz toaleti uz kārtējo “šķidruma apmaiņu” pat radās pāris vārdu rindiņas priekš jaunās dziesmas. Kādreiz radās pat tik labi vārdi, ka Jānim radās vēlme izvilkt savu dziesmu grāmatu un, kā teikt, uzmest kādu ideju. Pildspalva slikti turējās ļenganajā rokā, tāpēc vairāk par pāris vārdiem parasti neizdevās uzrakstīt. Pēc otrā “Pirāta”, Jānis parasti izlēma aiziet uz garažu pēc sintizatora un dziesmu mēģināt nospēlēt. Jānis atgriezās tikai 1dienas rītā… Lasīt tālāk »

Izlasīju grāmatu, kurai īsti nemaz nebija nosaukuma. Virsraksts laikam bija “Leģendu grāmatu” vai kaut kā tamlīdzīgi. Puse grāmatas bija patiešām ģeniāla, otra puse bija vai nu pārāk sarežģīta vai garlaicīga. Principā no viena izriet otrs. Bija arī jauna informācija. It kā Drunvalo jau bija visu izstāstījis, bet šeit kaut kā detalizētāk un sīkāk viss tika izskaidrots. Šajā grāmatā Atlantu “bojāeja” tika apskatīta no tā viedokļa, ka cilvēki paši pagrima un līdz ar to nebija spējīgi turpināt iesākto, bet patiesībā Atlanti bija pārāk attīstīti, lai turpinātu evolūciju, viņiem nācās pakāpties evolūcijā par pāris pakāpieniem zemāk, lai varētu pabeigt eksperimentu. Ļoti vienkārša valoda. Pie reizes gribētu arī ielikt paša Rēriha bildi. Viņš bija kanāls, kura sniegtā informācija ir neatsverama cilvēcei. Diemžēl, atkal viņš ir palicis daļēji ēnā. Viņa un tamlīdzīgu rakstnieku grāmatas lasa tikai tie cilvēki, kuriem it kā nevajadzētu tās lasīt, kuri jau tāpat ir pietiekoši attīstījušies, lai nedarītu vairs kļūdas ne savā dzīvē, ne citu. Grāmata principā sastāv no vieniem vienīgiem citātiem, tur varētu izrakstīt gandrīz katru teikumu, vienu tieši šobrīd atceros un kas cilvēkiem ir diezgan tipiski. Rērihs saka, lai neviens cilvēks nedomā, ka viņa viena domas vai darbi neko nenozīmē un neatstāj nekādu iespaidu. Katra lāsīte labu domu ir ļoti, ļoti pozitīva un vajadzīga. Bieži taču iezogās doma galvā, ka, kas tad es tāds esmu lai domātu augstāk par cilvēcisko, jo it kā tik un tā mēs nevaram neko mainīt. Mēs joprojām esam iekšā experimentā, tieši tāpēc mēs neredzam, kas mainās no vienas mūsu labās domas. Daudz mainās. Es to esmu vienmēr zinājis, bet kā jau visi, esmu šaubījies savos spēkos. Pagaidām nelasīšu viņa nākamās grāmatas, jo rindā stāv viss, kas saistībā ar orgonu.

Jau labu laiku fanoju par šo ģeniālo cilvēku. Viņa izgudrojumi ir tik tuvu tam, ko es gribu eksperimentēt un tik tuvu tam, ko es gribu darīt savā dzīvē. Arī viņa liktenis ir likumsakarīgs, bet ne pieņemams – kā jau visus visģeniālākos zinātniekus, arī viņu novāca no ceļa, jo viņš palika “sabiedrībai bīstams”. Cilvēki joprojām nav gatavi tam visam. Pēc pāris mēnešiem ceru redzēt savā grāmatu plauktā viņas grāmatas. Turpinājums sekos. Gribēju tikai pierakstīt šeit par viņu kādu rindiņu, bet pelnījis viņš būtu daudz vairāk uzmanības no visas sabiedrības.