Cojs

Šorīt pirmo reizi pa ļoti ilgiem laikiem atkal skrēju. Biju saņēmies pamosties no rīta ātrāk un uz kādu pusstundu iziet ārā paskriet. Protams, pamostoties bija tikai viena doma – moš gulēt tālāk? Vēl nedaudz pavārtījos, apskatījos pa logu, ka riktīgi tumšs un atkal domāju nekur neskriet. Bet beigu beigās izdomāju, ka sev nepiedošu, ja tā arī nekur neizkustēšos un visu laiku domāšu, kā būtu bijis. Saģērbos un biju jau ārā. Nepierasta sajūta neilgi pēc pamošanās būt jau ārā un skriet. Biju nolēmis skriet līdz trolejbusu galapunktam un atpakaļ, gandrīz līdz Biķerniekiem. Turpcelš bija diezgan vienkāršs, atpakaļceļā jau sajutu asiņu garšu mutē, drusku rāva uz korķi bet turpināju skriet. Visas iekšas sāpēja. Bet tas ir normāli. Vismaz priekš manis. Kopā kādas 3 reizes atpūtos, lai gan attālums tur tiešām nav nekāds lielais. Bet pats galvenais, es to izdarīju. Kādu pusstundu bija diezgan sūdīgi pēc tam, bet ar katru minūti atnāca tā sajūta pēc kuras arī es skrēju. Enerģijas pieplūdums, mundrums un možums. Nekāda miega, īgnuma un noguruma. Bet kapēc es to īsti daru? Ir vairāki iemesli. Pirmais no tiem ir nesenās veselības problēmas, kad bija problēmas ar plaušām vai ar sirdi, īsti nezinu. Katrā ziņā bija grūti ievilkt elpu. Nolēmu, ka jātiek vienreiz par visām reizēm no tā vaļā, jātiek beidzot pie kārtīgi stipras veselības, bet to nav iespējams izdarīt bez fiziskām aktivitātēm, kuru rezultātā notiek kārtīgas svaiga gaisa devas iegūšana. Priekš tā man raksturs pietiek, neskatoties uz to, ka no rīta ne vienmēr ir viegli pamosties. Bet viss jau ir tikai mūsu galvā, gan problēmas, gan prieks, gan bēdas. Viss. Pirmā rodas doma, vai nu tā ir domas par to, ka jāpaliek gulēt un nevajag skriet vai tā ir kāda cita negribēšana, bet pirmā vienmēr ir tikai doma. Otrs iemesls, kāpēc es gribu skriet, ir garīgā attīrīšanās. Kaut kā nesen iedomājos, ka jau labu laiku neesmu jutis tādu kārtīgu apgarotību, kad visas čakras strādā ar 100% efektivitāti. Ir sajūta, ka tām priekšā būtu korķi. Tad nu es ceru caur fiziskām aktivitātēm un veselīgāku dzīvesveidu tās atkal atvērt, jo man nepieciešama informācija “no augšas”. Kā gan man var kaut ko pastāstīt vai pačukstēt, ja man “ausis” ir ciet un pats neesmu atvērts sarunai?

Jau vismaz pusgadu sapņoju pasūtīt Vilhelma Reiha grāmatas un nu tas ir noticis! Izdomāju, ka galu galā jābeidz žmiegties un jāpērk lietas, kuras gribas, nevis, kuras ir vajadzīgas. Pagājušajā nedēļā biju atkal Rēriha grāmatnīcā ar naivu cerību atrast kaut ko sev piemērotu, tomēr pavadītā 1.5 stunda starp grāmatām, nedeva vajadzīgo rezultātu. Tikai vairāk pazaudēju ideju, ko īsti gribētu lasīt. Iespējas bija dažādas, vai nu Krajona jaunās grāmatas, vai viena mistiska grāmata, kurā daudz informācijas no kanāla, bet daudzi astroloģiskie termini, kas man nav skaidri. Tad vēl ir vesela sērija grāmatu, kas arī ir kanāla rakstītas, bet arī uz tām kaut kā nepavilka. Pašā pamatā man iekšā doma ir tāda, ka grāmatās vairs negūšu to iedvesmu un baudījumu, ko agrāk, jo esmu jau iesācis darboties ne tikai teorijā, bet arī praksē. Negribu atkal lasīt cik viss ir skaisti un kā mūs mīl būtnes, kas mums ir visapkārt. Tas tā viennozīmīgi ir! BET. Izejot no grāmatnīcas es nokļūstu uz Čaka ielas, kur ir dūmgāzes, troksnis un pretīmnākošie cilvēki nebūt neizskatās svēti. Lūk ir mana realitāte, ko esmu izvēlējies, nav vērts mālēt sev acis ar grāmatām par tiem dižajiem laikiem, jo tā es tikai zaudētu laiku. Un tikai mēs paši varam šajā draņķīgajā realitātē kaut ko mainīt! Protams, iespējams es kādreiz atkal nonākšu pie kādas ezotēriskas grāmatas, gribēsies uzzināt, kas tad notiks tālāk, bet 2012. gads ir pārāk tuvu, lai vēl kavētos izzinot detaļas. Tad jau redzēs. Ā un vēl arī Helēnas Blavatskas grāmatas kārtējo reizi pārcilāju rokās, tomēr iekšējā sajūta atkal neļāva tās ņemt. Palasot nedaudz tur kādu lapiņu, nebija īsti skaidrs, par ko tur tiek rakstīts. Arī Sai Babas sarunas man likās pārāk abstraktas un nesaprotamas. Varbūt arī tās palasīšu

Lasīt tālāk »

Esmu atkal atgriezies no brīvdienām, kuras daļēji pavadīju Lodē un daļēji Valmierā. Kopējo atzīmi par brīvdienām es varētu likt 9. Neesmu no tiem, kas neliek ne par ko 10, jo 10 ir iespējams. 5dien paliku pa nakti Valmierā un no paša rīta jau braucu uz Lodi. Gribējās apraudzīt kā tur iet cellei un vēl šo-to padarīt. Tēvs jau bija uzlādējis celli(nezinu īsti kapēc), nācās lādēt vēlreiz, jo gribējās redzēt kādas ir izmaiņas. Un izmaiņas bija. Visa virsma pārklājās ar putām un ap vidējo cilindru krājās lielāki burbuļi. Bija arī pamanāma tāda kā kustība, burbuļi pārvietojās no centra uz malām. Pēc piecu minūšu lādēšās, ar burbuļiem bija gandrīz visa virsma un skats bija ļoti labs. Apmēram 2 minūtes pēc izslēgšanas, visi burbuļi pazuda un atkal ūdens bija kristāliski dzidrs. Tas lādiņš, kāds bija pirms nedēļas, nu atkal ir sasniegts. Iespējams tēvs filtrējot kaut kur zaudēja lādiņu, jo pēc tās, reakcija krietni samazinājās, nākamreiz filtrāciju izveikšu pats.

Lasīt tālāk »

Nedēļas nogale pagāja vienā steigā, bet galvenā doma galvā bija – ka tik ātrāk piemest vadus pie celles. Viss sākās ar to, ka 4dien aizgāju uz Latgalīti un nopirku transformatoru, kas spēj transformēt strāvu no 0-240V, tomēr ne gluži tādu, kā man bija vajadzīgs, respektīvi, maiņstrāvu. Domāju, ka tā ir problēma, ka vajag meklēt līdzstrāvas barokli, tomēr kolēģis Andris ar kolēģi Ģirtu mani iedrošināja un es nopirku pa veseliem 10Ls šo testa barokli. Diemžēl nav bildes, ko ielikt šeit priekš vēstures, gan jau nākamreiz izdosies nobildēt. Lieta izrādījās daudz vienkāršāka, kā man likās. Vajadzīgs bija tikai viens diožu tilts, kas maksāja 0.40Ls un kondencators, kas maksāja 1.40Ls. To visu pareizi salodējot, mēs dabonam ārā skaistu līdzstrāvu un neko vairāk. Nu patiesībā mēs iegūstam arī pamatīgu elektromagnētisko lauku, bet tas šajā gadījumā nav tik būtiski, es tā vismaz ceru.

Lasīt tālāk »

Vakar vakarā būtu uzrakstījis jau pārskatu pār eksperimentu nedēļas nogali ar Joe Celli, bet bija pārāk maz spēka un vajadzēja izfiltrēt 9 litrus ar ūdeni.

Jāsāk jau ar to, ka 6dienas vakarā atbraucot uz Lodi un aizejot uz garažu palādēt celli, biju patīkami pārsteigts. Ieslēdzot celli, parādās ļoti daudz un smalki, balti burbulīši, veidojas lieli un kādu laiku paliek uz ūdens. Ap pārējiem riņķiem arī krājas mazu burbulīšu svītras. Viss kā no grāmatas, tieši tā tiek aprakstīts “Stage 2″! Redzot kā tas viss notiek, sirdī radās prieks par to, ka esam visu pareizi izdarījuši un varam gaidīt tikai vēl labākus rezultātus. Amperāžu īsti nav jēgas mērīt, lai gan skatoties pēc žurnāla, kur tiek piefiksēti mērījumu rezultāti, tā pieaug ar katru nedēļu vai arī ar katru stadiju. Pavisam droši tā jau ir otrā stadija un kuru katru brīdi es domāju, ka tā pāries jau trešajā. Izmērīju vēl voltus, ko dod ārā celle. Šis mērījums mani mazliet izsita no sliedēm, jo rezultāts bija ~0.15V, kas liecina par to, ka celle atrodas 1majā stadijā, bet ar acīm ir skaidri redzams, ka pirmā stadija jau nu tiešām tā vairs nav pavisam droši! Radās teorija, ka celle arī otrajā stadijā nedod ārā vairāk par ~0.15V, jo tikai pie trešās stadijas Orgons ir tik daudz, ka tas sāk pāriet par elektroenerģiju. Tā ka, vajag tikai gaidīt. 2 nedēļu laikā esam tikuši līdz otrajam līmenim, kas nav slikti.

Lasīt tālāk »