Cojs

Kad ieraudzīju brālēnam uzdāvāto teleskopu, iešāvās prātā ideja par Orgona teleskopu. Aizdomājos par to, kapēc vispār ar lēcām var panākt palielināšanas efektu, kāda ir optikas elementu izmēra un vēlamā saskatāmā objekta attālumu attiecība un kas ierobežo redzamības attālumu. Par cik Orgonam ir optiskas īpašības, tas man ļauj secināt, ka tieši orgons(jau atkal) ļauj vispār kaut ko saskatīt, palielināt utt. Vai tad ir normāli atbildēts uz jautājumu, kāpēc vispār lietas iespējams palielināt ar palielināmā stikla palīdzību? Var jau būt, bet tāpat neviens precīzi nezina, kāpēc tas notiek, zin tikai kā tas strādā. Iedomājos, vai tik nevar izveidot teleskopu vispār bez lēcām, stikliņiem vai spogulīšiem? Domāju, ka ir iespējams. Pirmkārt, jāpārstāj uzskatīt, ka mēs vispār lūkojamies uz priekšmetu, kas ir piemēram 100m attālumā. Tas priekšmets ir tepat, mūsu apziņa pieliek klāt 3 dimensijas, jo smadzenēs ir “implants”, kas mums ļauj domāt tikai lineāri. Grūts uzdevums. Orgons nav lineārs.

Lasīt tālāk »

Ideja, kas radās 2006tā gada laikam 3šajā februārī. Bijām Skultē vai arī tikai Saulkrastos. Tā diena bija gluži kā šī. Saulaina, ar baltu sniegu. Braucām pustukšā vilcienā, kas divreiz vecāks par mani. Vairāk man fascinēja tā doma, ka pa to pašu dzelzceļa līniju ir kādreiz gājis vilciens Rīga-Rūjiena, kuru “veiksmīgi” likvidēja 1995tajā gadā. Fascinēja tā doma, ka varēja 3 stundu laikā nokļūt līdz pat Rūjienai. It kā jau nav nekas pārāk ātri, tomēr tā ir eksotika, kādu grūti iedomāties. Ja tā padomā, tad ar mašīnu neko ātrāk nemaz nevar tikt līdz Rūjienai. Stunda paiet lai tiktu ārā no Rīgas, stunda lai tiktu līdz Valmierai un vēl stunda lai tiktu līdz Rūjienai. Nu var jau būt, ka ne tik ilgi, bet 5dienā stabili pa 3 stundām nekur nevar tikt. Vilciens būtu fīča, neskatoties uz to, ka tur būtu piebāzts.

Lasīt tālāk »

Nu jau ārā ziema, kas pienāca ļoti pēkšņi. Kavējās apmēram pa 2-3 mēnešiem un pienāca pa 3 dienām. Skatoties ārā pa logu, redzu jauku sauli, zilas debesis un sniegu. Tā vien rodas vēlme pafantazēt tālāk, ja mēs dzīvotu tur “ārā”.

Brīžiem nezinu ko lai dara tālāk, jo ir jau tik daudz kas izdarīts. Vēlētos parakstīt sīkāk to ko esam pārbūvējuši mājā un kā tas izskatās kopā ar interjeru. Jāsāk jau ar verandu. Kādreiz tur bija kaut kāds tumšs, sapelējis, netīrs kambaris. Tagad tur ir stiklots, gaišs, smaržīga koka priekšnams, kurā var noaut kājas un pakarināt jakas. Logi visa mājā ir padarīti lielāki, lai istabā vairāk gaismas un saules enerģijas. Nu jau esmu paspējis iekārtot arī savu kabinetu vai darba istabu augšā. Jau liekot jumtu paredzēju, ka tur būs istabas, tāpēc paaugstināju griestus. Istaba tikpat gaiša kā pirmajā stāvā, tomēr dubultu mājīgumu piedod jumta slīpums sienu vietā. Esmu ierīkojis grāmatu plauktus, kas jau neticamā ātrumā ir gandrīz pilni. Vajadzēs ierīkot kaut ko līdzīgu bibliotēkai. Jūtos kā īsts zinātnieks, esot šeit otrajā stāvā. Tāds kā mazs, vēl mājīgāks stūrītis, kur varu mierīgi eksperimentēt, lodēt, naglot vai vienalga ko, neviens mani te netraucēs, ja vien es pats to nevēlēšos. Izmēru ziņā, mans kabinets aizņem pus mājas platību. Apzināti šeit neierīkoju gultu, jo jāmāk arī atslēgties no darbiem un atpūsties, jo noguris zinātnieks vairs nav zinātnieks. Vai es sevi uzskatu par zinātnieku? Nu jau jā. Pēc visa tā, ko esmu paveicis šeit, varu tā uzskatīt. Lasīt man vairāk patīk viesistabā vai kaut kur ārā, tad es jūtos patiešām brīvs.

Lasīt tālāk »

Jau labu laiku interesējos par Černobiļas apgabalu un katru reizi uzzinot skaitļus, faktus un detaļas mani pārņem žēlums, skumjas un vēlme palīdzēt. Pēdējā sajūta no pieminētajām, ir visizteiktākā. Ir pienākusi informācija, ka ar Orgona palīdzību, var līdz pat 90% radiācijas likvidēt augsnē. Nu tas, ka nav 100% nozīmē tikai, ka nav līdz galam izprasts pats radiācijas un orgona princips un to saistības. Aptuveni iedomājos, kā tas varētu notikt. Detaļas, protams vēl nezinu. Bet ja, piemēram, es organizētu tādu ekspedīciju uz turieni, ar mērķi attīrīt no radiācijas pilnīgi visu. Iedomājos to sajūtu, kad pirmo reizi brauktu uz turieni, piemēram 5-10 cilvēku sastāvā. Visticamāk, ka tie būtu izbijuši Černobilieši, kuros es būtu ieviesis cīņas sparu. Nekādus grafīta klučus jau nevajag cilāt. Vajag veikt mērījumus, uzstādīt aparatūru utt. Kad iekārtas būtu uzlabotas līdz tādam līmenim, ka var likvidēt jebkādas intencitātes radiāciju, tad uzvara jau ir mūsu pusē. Tā varētu pleķīti pēc pleķīša aptvert visu to teritoriju. Protams, darbs liels, vajadzētu finansējumu, bet ja varētu pierādīt, ka iespējams attīrīt kaut 10 kvadrātmetrus, iespējams iesaistītos ne viena vien valsts. Nevis iespējams, bet vienkārši ir jāiesaistās! Ja ir tāda iespēja, tas vienkārši ir katra pienākums. Lasīt tālāk »

Aizvakar pirms gulētiešanas sapņojām, kā būtu ja būtu. Kā būtu vairs nedzīvot Rīgā, bet pārvākties uz laukiem. Bet ne jau vienkārši pārvākties – kā būtu, ja tam paralēli man liktenis dāvātu iespēju tikt pie x-tehnoloģijām. Gribas visu atkal pa soļiem uzrakstīt. Piezīmēšu, ka viss, ko tagad rakstīšu ir tikai sapnis, bet ar norādi uz nākotni un pietiekoši lielu iespēju, ka tas piepildīsies. Piemēram, ja tieši šodien man izdodas pabeigt platformiņu un veiksmīgi izveikt lidojumu. Mēs pagaidām dzīvojam 1istabas dzīvoklī un es strādāju turpat netālu. Man paverās iespēja vairs nedzīvot 20 minūšu gājiena attālumā no darba – es varu dzīvot 160km no Rīgas, nekādu problēmu. Man ir saliekama platformiņa, ko varu ielikt somā. Varu nolaisties pietiekoši neredzamā vietā un 2 minūšu laikā salikt platformiņu un doties uz darbu. Novēroju, ka tāda vieta varētu būt Zemitānu stacijas vagonu stāvvieta. Tur neviena cilvēka nav, it sevišķi jau tad, kad satumst. Bet tas jau tikai pagaidām, šaubos, vai man vajadzētu arī turpmāk braukāt uz Rīgu, lai gan tas ir pietiekoši aizraujošs process un arī amizants – turēt mazu noslēpumiņu, kur tieši es dzīvoju.

Lasīt tālāk »