Cojs

Jau kādu kādu laiku gribu ielikt bildi un uzrakstīt kādu rindiņu par šo neiedomājami ģeniālo izgudrojumu, par kuru ikdienas domāju! Tā ir vēlēšanās, kas vēl nav piepildījusies, bet es katru dienu ceru, ka sapnis piepildīsies. Gribas skatīties un skatīties uz šo ierīci, cerībā, ka pamanīšu kaut ko tādu, ko neesmu pamanījis, kas man ļaus tikt pie tāda.

Kamēr neesmu aizmirsis, gribu pierakstīt sapni un mēģināt aprakstīt sajūtas, kādas bija sapnī. Droši vien bieži modos augšā, jo sapnim bija daudz turpinājumu. Ideja bija iešana mežā. Protams, telpas pēc būtības nebija, visa darbība norisinājās gan Līgatnē, gan Valmierā, gan laikam arī Lodē. Atceros ceļu uz bada gravu. Bija arī Ivars, iespējams arī Baiba un vēl kāds, iespējams Ancīts. Es viņus pierunāju doties sev līdzi. Man bija fočiks līdzi. Pierunāju izslēgt telefonus un uz nezināmu laiku nozust mežā. Viņi piekrita, bet es tajā jutu milzīgu bīstamību. Pēc tam pārslēdzos uzreiz uz skatu, ka esmu mājās, bet viņi tomēr ir aizgājuši un es uztraucos, ka viņi ir tik ilgi prom un es viņus vairs neatradīšu. Sākās lietus, arī pērkons un uztraukums pieaug, jo es arvien vairāk domāju, ka viņus nevarēšu atrast, kad ieradīšos mežā. Tad vēl atceros, ka pa ceļam kaut kāds suns pieskrēja klāt, bet tikai paošņājās, neiekoda. Un tad beigās mēs ar Antu bijām Valmiermuižā, pie Graudiņu “podjezda” un no turienes mēs devāmies it kā uz mežu meklēt pazudušos draugus. Spīd tāda dīvaina saule, vasaras vakara saule. Un ir sajūta, ka arī mēs tur pazudīsim, ka vairs neatgriezīsimies, ir mazliet bail, bet zinu, ka tā vajag. Tā lūk es pirmo reizi nosapņoju savu mežu, kur mitināšos 2 nedēļas. Bet nekādus secinājumus no tā izdarīt negribas, domāju, ka tas neko nenozīmē.